Miers ir minēts kā viens no Gara augļiem. Tas mums dod cerību saņemt mieru jau šajā dzīvē. Miers tiek pieminēts arī sveicienā un svētības vārdos. Es domāju, ka pilnīgs miers ir Debesu valstībā, bet īstu mieru var piedzīvot arī šajā dzīvē, ja dzīvojam lielā paļāvībā un ticībā uz Dievu, pildām Viņa gribu un pavadām laiku lūgšanās. Jēkaba vēstules 4. nodaļā lasām, ka mēs nezinām, kāda mūsu dzīve būs rīt. Pat vislabākajos un sakārtotākajos apstākļos nevar zināt, kas notiks nākamajā dienā, kādu nemieru tā nesīs.
Lai kāds ārēji būtu nemiers, lai kādi būtu kari, lai kādi būtu strīdi, lai kā mums kaut kas traucētu, lai cik dusmīgi mēs kļūtu (un tā varētu turpināt vēl ilgi), vislielākais nemiers tomēr ir tas, kas ir mūsos, – ka mēs dzīvojam pretstatā Dieva balsij, kas mūsos runā.
Kaut arī neviens cilvēks tīši netiecas pēc nemiera savā dzīvē, tomēr arī šajā nemierā parādās Dieva labestība pret cilvēkiem. Dievs ir radījis cilvēku tādu, kas ar nemieru izjūt savu grēcīgo un nepareizo stāvokli Radītāja priekšā. Ja Dieva ieliktais nemiers nebrīdinātu, nekas netraucētu cilvēku ceļā uz pazušanu.
Miera sveiciens ir sens, varētu pat sacīt – apustulisks, sveicinājums. Piemēram, apustulis Pēteris draudzēm rakstīto vēstuli pabeidz ar vārdiem: „Miers jums visiem, kas esat Kristū!” (1Pēt 5:14), savukārt apustulis Pāvils savu vēstuļu sākumā bieži raksta sveicinājumu „Žēlastība jums un miers..”.
Miera sveiciens ir apliecinājums jeb zīme, ka vēlamies būt izlīgumā un mierā ar ticības brāļiem un māsām, paklausot Bībelē rakstītajam pamudinājumam: „Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom 12:18)
Pie Svētā Vakarēdiena mēs gribam nākt ne tikai kā tādi, kuri grēksūdzē izlīguši ar Dievu, bet arī kā tādi, kuru sirdī ir labvēlība, žēlsirdība un izlīgums ar ticības brāļiem un māsām.
Pateicībā Dievam par mūsu draudzes Diakonijas 25 gadiem esam sākuši ceļojumu diakonijas kalpošanas vēsturē. Šoreiz, ieskatoties Jēzus draudzes hronikas materiālos, uzzināsim, kādi bija pirmie soļi šajā darbā mūsu draudzē. Deviņdesmito gadu sākumā Diakonija vēl nebija atsevišķa mūsu draudzes darba nozare un nebija arī skaidra priekšstata, kā tā būtu jāveido, taču vairāki cilvēki savu kalpošanu draudzē saskatīja tieši šajā jomā un sāka tajā darboties.
Diakonijas izveidošanās Jēzus draudzē
Stāsta sākumu lasiet izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” iepriekšējā numurā!
Gada nogalē par draudzes lietvedi sāka strādāt mūsu draudzes māsa Laima Roze. Esam uzaicinājuši viņu uz sarunu, lai iepazītos tuvāk.
Kāda bija jūsu satikšanās ar Dievu?
Esmu dzimusi ģimenē, kur abi vecāki bija kristīti, taču mājās par Dievu un baznīcu netika runāts un stāstīts. Varbūt tāpēc, ka tie bija padomju laiki, – īsto iemeslu nezinu. Ilgu laiku domāju, ka Ziemsvētki ir svētki par godu ziemai, kas katru gadu atnāk no jauna. Gandrīz pusi dzīves tepat vien esmu bijusi – dzīvoju Lāčplēša ielā, mana pirmā skola bija Abrenes ielā. Tolaik ēkā blakus mūsu baznīcai, kur tagad ir viesnīca, dzīvoja mana klasesbiedrene. Diezgan bieži esmu tur ciemojusies un no draudzenes dzīvokļa loga, kas atradās augšstāvā, raudzījusies uz Jēzus baznīcu no augšas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Ir agrs rīts, pilsēta sāk mosties. Cilvēki steidzas savās gaitās. Pie dzelzceļa stacijas un tirgus pulcējas cilvēki bez mājām. Viņiem jāatstāj patversme un jādodas kārtot savu dzīvi, lai tā atkal kļūtu normāla, lai viņi tiktu pie mājām. Bet vai viņi to spēs? Vai maz gribēs mēģināt? Apkrāvušies ar neskaitāmām problēmām, viņi dodas pretī jaunai dienai, kas droši vien nenesīs neko labu, ja vien nenotiks brīnums.
Draudzes namā ir rīta rosība. Pansionāta virtuvē smaržo kafija, dzīvojamā istabā uzklāts brokastu galds. Bet dienai jāiesākas ar pateicību Dievam, tāpēc, sapulcējušās ap galdu, pansionāta iemītnieces un darbiniece sāk rītu ar Dieva vārda lasījumu un lūgšanu. Pa to laiku ieradušies arī pārējie Diakonijas darbinieki, lai darbotos savās kalpošanas jomās – drēbju istabā, pansionātā, medpunktā. Arī viņi sāk darbadienu, lasot Dieva vārdu un lūdzot Dieva svētību un vadību. Kādā dziesmā ir vārdi: „Šeit kāds lūdz, ak Kungs, nāc pie mums!” Jā, šeit, Jēzus draudzes namā, Dzirnavu ielā 118, Tevi lūdz: „Kungs, nāc un esi pie mums! Mēs nevaram neko bez Tevis, bet kopā ar Tevi notiek brīnumi.”
Prieks ir piederēt Dieva ģimenei, jo arī Jēzus saka, lai mēs priecājamies nevis par brīnumiem ,kas notiek, bet gan par to, ka mūsu personvārdi ir ierakstīti Debesīs. Vislielākais prieks man bija, kad varēju kalpot kādam bezpajumtniekam, kad varēju viņu uzņemt, sagaidīt kā draugu, kā brāli, paēdināt un atvadoties arī pateikt, ka Dievs viņu mīl. Ko darīt, kad prieka nav, es joprojām nezinu. Tagad es teiktu - nepalikt vienam, nākt uz draudzi, būt dzīvās attiecības ar brāļiem un māsām. Protams, ka arī baznīcā vēl nav ideālas attiecības, bet tomēr tajā Dievs ir klāt esošs, ticīgajos, ne mūros vai kambaros. Godīgi sakot man, kopš 1997. gadā aizgāja bojā vecāki, prieks vienmēr ir bijis deficīts. Prieks, tas ir arī viens no Svētā Gara augļiem, varbūt ir jāpaiet laikam, līdz tas patiešām "ienākas"!
Kristaps un Austra Legzdiņi – jauna ģimene, kas sākusies tieši Jēzus
draudzē. Atskatoties abi secina, ka attiecības izveidojās šķietami kā pa
diedziņu, tomēr šis ceļš nebija cukurā kaisīts. Šajā sarunā uzzināsiet, kā
Dievs abus gatavoja īstajam satikšanās brīdim un kā Viņš palīdz pārvarēt aizas,
kas veidojas reālās, nevis ideālās attiecībās.
Tie, kas draudzē ir vismaz četrus piecus gadus, jūs abus ir iepazinuši kā
ļoti spilgtas personības. Kristaps ir brīnišķīgs pavārs, bet Austra savulaik
Jēzus draudzes kori aizveda līdz Pasaules koru olimpiādes zelta medaļai. Kā
sākās jūsu kopīgais ceļš?
„Tas Kungs ir mans stiprums
un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana
sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir
stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi Savai
tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!” (Ps 28:7–9)
Ir pagājis kāds laiks kopš
pēdējā ziņojuma par to, kā veicas ar mūsu baznīcas atjaunošanas darbiem.
Atskatoties atpakaļ, varam tikai apliecināt 28. psalma 7. pantā teikto:
„Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu.” Šī
projekta laikā esam piedzīvojuši gan prieka pilnus brīžus, gan sarežģītus un
grūtus pārbaudījumus, kad nekas cits neatliek kā nākt Dieva priekšā un lūgt,
lai Viņš ir mūsu vairogs un palīgs ikkatrā turpmākajā solī un darbā.
Šoruden mūsu draudzes diakonijas
organizētajā rudens ekskursijā devāmies uz Kurzemi un Zemgali. Pirmais mērķis
bija Grieze, pavisam maza, necila vietiņa, kas atrodas pie Ventas un tās labā
krasta pietekas Vadakstes burtiski uz Latvijas–Lietuvas robežas. Ja Griezē
raugās pāri Ventai, kas šai vietā ir ļoti šaura, tad viņpus Ventas esošais
krasts jau pieder pie Lietuvas teritorijas. Varētu jautāt: kāpēc šāds mērķis?
Šai sakarā gribu sniegt nelielu ieskatu
mūsu luterāņu Baznīcas vēsturē saistībā ar padomju laikiem. Nu jau visnotaļ
tālajās 1979., 1980. un 1981. g. vasarās mācītājs Aivars Beimanis Griezes
pļavā rīkoja kristiešu nometnes. Kā ārējs iegansts šai kristiešu sabraukšanai
kopā bija Ženijas – kādas tantes, kura dzīvoja blakus šai pļavai, – vārda
dienas svinības. Tomēr tā bija kristiešu nometne, kas tajos laikos bija kaut
kas ārkārtējs un reizē brīnišķīgs. Tā kā pats, būdams vēl bērns, biju šo
nometņu dalībnieks, bija ļoti patīkami atkal atgriezties šai vietā, kas saistās
ar bērnības atmiņām.
Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas
energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem
vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un
dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no sirds pateicamies par jūsu
sapratni, lūgšanām un finansiālo atbalstu – tas šajā laikā draudzei ir ļoti
nozīmīgi.
Šo mēnešu laikā ir sākti vairāki svarīgi projektā paredzētie darbi.
Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!”
Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad
ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos.
Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par
to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes
– krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs
liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?
Ja esat regulārs „Jēzus Draudzes
Dzīves” lasītājs, droši vien būsit ievērojis, ka pēdējā lapaspusē publicētajā
ikmēneša ieņēmumu un izdevumu pārskatā biežāk lasām, ka izdevumi pārsniedz
ienākumus. Diemžēl šāda situācija, ka izdevumi pārsniedz ienākumus, turpinās
jau vairākus gadus. Draudzes valde ir samazinājusi izdevumus, jau vairākus
gadus nav bijis iespējams paaugstināt darbinieku algas. Analizējot šīs
situācijas cēloņus, jāsecina, ka tai ir vairāki iemesli:
1)
draudzes
ienākumi jau vairākus gadus ir aptuveni vienā līmenī (150 000 EUR gadā), bet, pieaugot dzīves dārdzībai Latvijā,
nemitīgi pieaug arī izdevumi un, lai sabalansētu budžetu, ir jāsamazina
izdevumu pozīcijas;
Dievs mūs ir aicinājis
netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas
mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem.
Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā
komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.
Neapmierinātība
ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu
sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt
citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties
finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.
Senākajiem
draudzes locekļiem Jēzus baznīca gadu gaitā kļuvusi sirdij tuva un pierasta.
Iespējams, daudziem no mums šķiet, ka par šo ēku un tās vēsturi zinām gandrīz
visu. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt tomēr mūsu mīļajai baznīcas ēkai vēl ir kāds
noslēpums, ko mums pavēstīt?
Priecājamies, ka, pavasarim rotaļājoties, esam saņēmuši vēl vienu patīkamu
ziņu. Draudze ir ieguvusi finansiālu atbalstu no Valsts kultūras kapitāla
fonda, lai īstenotu draudzes ēkas, kas atrodas Brīvības ielā 62, fasādes
arhitektoniski māksliniecisko izpēti un tehniskā projekta izstrādi.
Kopējais no Valsts kultūras kapitāla fonda saņemtais atbalsts sasniedz
2000.00 EUR.
Ministru kabineta 2016.gada 12.janvāra noteikumu Nr.35
“Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa
“Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos
arhitektūras pieminekļos” nolikums” ietvaros LR Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrija 2016.gada 27. jūlijā ir apstiprinājusi reliģiskās
organizācijas “Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze” projektu “Energoefektivitātes
paaugstināšana baznīcas ēkā”, Projekta identifikācijas Nr. EKII-1/17 (LR Vides
aizsardzības un reģoionālās attīstības ministrijas 2016.gada 21.jūlija Lēmums
Nr. 1/17).
Jau nākamgad Jēzus draudze piedzīvos vērienīgāko dievnama rekonstrukciju tā pastāvēšanas vēsturē – par vairāk nekā pusmiljonu eiro tiks uzlabota ēkas energoefektivitāte un samazināts CO2 izmešu daudzums. Atbalsta piešķīrējs ir LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet projekta uzraudzītājs – SIA „Vides investīciju fonds”. Projekts sākās šī gada septembrī, un to ir plānots pabeigt 2019. gada februārī. No vienas puses, uzturēšanās baznīcā pēc projekta pabeigšanas būs daudz patīkamāka, no otras puses, ceļš līdz komfortam vedīs caur grūtībām un pārbaudījumiem, jo dažus mēnešus dievnams būs jāslēdz. Pārmaiņu gaidās uz sarunu esam aicinājuši projekta iniciatoru, vadītāju un Jēzus draudzes locekli ROBERTU LIGERU.
Kā Jēzus draudze tika pie iespējas īstenot tik vērienīgu projektu?
Aicinām jūs uzdot savu jautājumu mūsu draudzes mācītājiem, sūtot tos uz info@jezusdraudze.lv vai iesniedzot draudzes kancelejā! Interesantākos jautājumus kopā ar mācītāju atbildēm publicēsim turpmākajos „Jēzus Draudzes Dzīves” numuros un draudzes mājaslapā, www.jezusdraudze.lv.