Jūlijā notiks gadskārtējā Jēzus draudzes nometne, kas daudziem ir ilgi gaidīts notikums. Šogad tā piedzīvo pārmaiņas, jo nometnes vadības grožus no līdzšinējās vadītājas Rutes Bikšes ir pārņēmusi Zane Bikše. Kas mūs gaida – par to šajā intervijā.  

Tu esi pārņēmusi vasaras nometnes rīkošanu. Vai piekriti labprāt?

Zane:Jā. Tas nāca pamazām – biju vienā kalpošanas jomā, otrā un jau jutu, ka ar laiku vasaras nometnes organizēšanu vajadzēs pārņemt. Pārdomas, protams, bija, jo šķita, ka tik lielai kalpošanai neesmu gatava. Labi, ka nezināju, cik tā ir apjomīga, jo droši vien nobītos. 

Jēzus saka: „Bet Es esmu jūsu vidūkātāds, kas kalpo.” (Lk 22:27)

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir izstrādājusi un 19. Sinodē apstiprinājusi dokumentus, kas formulē diakonijas darba būtību, teoloģisko pamatojumu un diakonijas darba programmu. 

1.    Preambula

Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija izriet no Kristus kalpošanas. Diakonija veido karitatīvu, atvērtu kristīgo sadraudzību.

Mīļais debesu Tēvs,

es Tev pateicos par katru dienu, 

ko Tumums ļauj piedzīvot 

Undīne Hofmane

Laipnība kļūst par izzūdošu vērtību. Lai to varētu novērot, nav nemaz tālu jāmeklē – jāsāk ar paša sirdi. Redzu, ka laipnību manī uzvar neapmierinātība un nelaipnība, taču pret to var cīnīties. Maziem solīšiem ejot pareizajā virzienā, ar Dieva palīdzību var paveikt lielas lietas. Laipnība nenozīmē tikai pateikt paldies vai palīdzēt kādam, kurš ir nonācis grūtībās. Sirdij ir jāvēlas būt laipnai, jāvēlas otram radīt prieku. Ir grūti būt laipnam, ja apkārtējie cilvēki tādi nav. Tāpat kā ir vieglāk uzvarēt kārības, ja pie rokas ir Bībele un cilvēki, kuri stiprina. Izvēloties cīņai pareizos ieročus, tā būs vieglāka.

Ir dzirdēts teiciens: „Ja tava dzīve norit mierīgi, tu neesi īsts kristietis.” Ko par to domājat Jūs?

Kristietis kā Kristus liecinieks pasaulē bieži piedzīvo pretestību. Viņš atrodas garīgas cīņas laukā, un cīņas lauks nav klusums un miers. Šādā nozīmē kristīga cilvēka dzīve ne vienmēr norit mierīgi. Visticamāk, ka bieži būs nemierīgi. Taču vienlaikus kristīga cilvēka sirdī  ir jābūt noturīgam mieram, jo Kungs Kristus ir viņa miers, nepārtraukts miera avots. Jo ciešāka ir tuvība ar Kristu, jo vairāk būs miera. Tā mēs dzīvē sastopamies ar nemieru, bet mūsos pašos arvien ir jāpaliek Dieva mieram.

Mārtiņš Lācis

Miers ir minēts kā viens no Gara augļiem. Tas mums dod cerību saņemt mieru jau šajā dzīvē. Miers tiek pieminēts arī sveicienā un svētības vārdos. Es domāju, ka pilnīgs miers ir Debesu valstībā, bet īstu mieru var piedzīvot arī šajā dzīvē, ja dzīvojam lielā paļāvībā un ticībā uz Dievu, pildām Viņa gribu un pavadām laiku lūgšanās. Jēkaba vēstules 4. nodaļā lasām, ka mēs nezinām, kāda mūsu dzīve būs rīt. Pat vislabākajos un sakārtotākajos apstākļos nevar zināt, kas notiks nākamajā dienā, kādu nemieru tā nesīs. 

Lai kāds ārēji būtu nemiers, lai kādi būtu kari, lai kādi būtu strīdi, lai kā mums kaut kas traucētu, lai cik dusmīgi mēs kļūtu (un tā varētu turpināt vēl ilgi), vislielākais nemiers tomēr ir tas, kas ir mūsos, – ka mēs dzīvojam pretstatā Dieva balsij, kas mūsos runā.

Kaut arī neviens cilvēks tīši netiecas pēc nemiera savā dzīvē, tomēr arī šajā nemierā parādās Dieva labestība pret cilvēkiem. Dievs ir radījis cilvēku tādu, kas ar nemieru izjūt savu grēcīgo un nepareizo stāvokli Radītāja priekšā. Ja Dieva ieliktais nemiers nebrīdinātu, nekas netraucētu cilvēku ceļā uz pazušanu.

Pateicībā Dievam par mūsu draudzes Diakonijas 25 gadiem esam sākuši ceļojumu diakonijas kalpošanas vēsturē. Šoreiz, ieskatoties Jēzus draudzes hronikas materiālos, uzzināsim, kādi bija pirmie soļi šajā darbā mūsu draudzē. Deviņdesmito gadu sākumā Diakonija vēl nebija atsevišķa mūsu draudzes darba nozare un nebija arī skaidra priekšstata, kā tā būtu jāveido, taču vairāki cilvēki savu kalpošanu draudzē saskatīja tieši šajā jomā un sāka tajā darboties.

Diakonijas izveidošanās Jēzus draudzē

Stāsta sākumu lasiet izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” iepriekšējā numurā!

1992. gads

Raimonds Šteinbergs

Prieks ir piederēt Dieva ģimenei, jo arī Jēzus saka, lai mēs priecājamies nevis par brīnumiem ,kas notiek, bet gan par to, ka mūsu personvārdi ir ierakstīti Debesīs. Vislielākais prieks man bija, kad varēju kalpot kādam bezpajumtniekam, kad varēju viņu uzņemt, sagaidīt kā draugu, kā brāli, paēdināt un atvadoties arī pateikt, ka Dievs viņu mīl. Ko darīt, kad prieka nav, es joprojām nezinu. Tagad es teiktu - nepalikt vienam, nākt uz draudzi, būt dzīvās attiecības ar brāļiem un māsām. Protams, ka arī baznīcā vēl nav ideālas attiecības, bet tomēr tajā Dievs ir klāt esošs, ticīgajos, ne mūros vai kambaros. Godīgi sakot man, kopš 1997. gadā aizgāja bojā vecāki, prieks vienmēr ir bijis deficīts. Prieks, tas ir arī viens no Svētā Gara augļiem, varbūt ir jāpaiet laikam, līdz tas patiešām "ienākas"!

„Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi Savai tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!” (Ps 28:7–9)

Ir pagājis kāds laiks kopš pēdējā ziņojuma par to, kā veicas ar mūsu baznīcas atjaunošanas darbiem. Atskatoties atpakaļ, varam tikai apliecināt 28. psalma 7. pantā teikto: „Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu.” Šī projekta laikā esam piedzīvojuši gan prieka pilnus brīžus, gan sarežģītus un grūtus pārbaudījumus, kad nekas cits neatliek kā nākt Dieva priekšā un lūgt, lai Viņš ir mūsu vairogs un palīgs ikkatrā turpmākajā solī un darbā.

Ja tu stiprini ģimeni, tu stiprini nāciju!

Atbild 3–4 gadus veci Svētdienas skolas bērni

Kurš jūsu ģimenē ir stiprākais? Kāpēc tu tā domā?

Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no sirds pateicamies par jūsu sapratni, lūgšanām un finansiālo atbalstu – tas šajā laikā draudzei ir ļoti nozīmīgi.

Šo mēnešu laikā ir sākti vairāki svarīgi projektā paredzētie darbi.

Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!” Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos. Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes – krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?

Situācija 2018. gada sākumā

Ja esat regulārs „Jēzus Draudzes Dzīves” lasītājs, droši vien būsit ievērojis, ka pēdējā lapaspusē publicētajā ikmēneša ieņēmumu un izdevumu pārskatā biežāk lasām, ka izdevumi pārsniedz ienākumus. Diemžēl šāda situācija, ka izdevumi pārsniedz ienākumus, turpinās jau vairākus gadus. Draudzes valde ir samazinājusi izdevumus, jau vairākus gadus nav bijis iespējams paaugstināt darbinieku algas. Analizējot šīs situācijas cēloņus, jāsecina, ka tai ir vairāki iemesli:

1)    draudzes ienākumi jau vairākus gadus ir aptuveni vienā līmenī (150 000 EUR  gadā), bet, pieaugot dzīves dārdzībai Latvijā, nemitīgi pieaug arī izdevumi un, lai sabalansētu budžetu, ir jāsamazina izdevumu pozīcijas;

Dievs mūs ir aicinājis netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem. Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.

Neapmierinātība ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.

Senākajiem draudzes locekļiem Jēzus baznīca gadu gaitā kļuvusi sirdij tuva un pierasta. Iespējams, daudziem no mums šķiet, ka par šo ēku un tās vēsturi zinām gandrīz visu. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt tomēr mūsu mīļajai baznīcas ēkai vēl ir kāds noslēpums, ko mums pavēstīt?

Priecājamies, ka, pavasarim rotaļājoties, esam saņēmuši vēl vienu patīkamu ziņu. Draudze ir ieguvusi finansiālu atbalstu no Valsts kultūras kapitāla fonda, lai īstenotu draudzes ēkas, kas atrodas Brīvības ielā 62, fasādes arhitektoniski māksliniecisko izpēti un tehniskā projekta izstrādi.  

Kopējais no Valsts kultūras kapitāla fonda saņemtais atbalsts sasniedz 2000.00 EUR.

Projekta ietvaros tiks veikti šādi darbi:

Ministru kabineta 2016.gada 12.janvāra noteikumu Nr.35 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums” ietvaros LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2016.gada 27. jūlijā ir apstiprinājusi reliģiskās organizācijas “Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze” projektu “Energoefektivitātes paaugstināšana baznīcas ēkā”, Projekta identifikācijas Nr. EKII-1/17 (LR Vides aizsardzības un reģoionālās attīstības ministrijas 2016.gada 21.jūlija Lēmums Nr. 1/17).

Aicinām jūs uzdot savu jautājumu mūsu draudzes mācītājiem, sūtot tos uz info@jezusdraudze.lv vai iesniedzot draudzes kancelejā! Interesantākos jautājumus kopā ar mācītāju atbildēm publicēsim turpmākajos „Jēzus Draudzes Dzīves” numuros un draudzes mājaslapā, www.jezusdraudze.lv.