Šis gads ir ritējis Jēzus draudzes diakonijas darba 25 gadu jubilejas zīmē, tādēļ uz sarunu par to, kā šajos gados Dievs šo kalpošanu ir vadījis, esmu aicinājusi Diakonijas vadītāju JOLANTU CUKURI un ārstu konsultāciju vadītāju ILZI KOLMU. (Intervē Milda Klampe)
Kas jūs pamudināja veikt diakonisko kalpošanu?
Jolanta Cukure:Pirms 25 gadiem mani kalpot aicināja mācītājs un draudzes priekšnieks, jautājot, vai es varētu kādu brīdi palīdzēt trīs draudzes māsām, kuras savas vecumdienas vadīs vēl līdz galam neizremontētajā draudzes namā. Man viņām būtu jāsniedz atbalsts ikdienas darbos. Es atbildēju, ka nezinu, bet varu mēģināt. Sākums bija šāds, pavisam vienkāršs, bet gadu gaitā šis darbs ir izaudzis par diezgan lielu mūsu draudzes kalpošanas novirzienu.
Esam no sirds priecīgi un pagodināti: Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros Rīgas Jēzus evaņģēliski luterisko baznīcu un draudzes misijas centru – Rāmavas Depkina muižu – ir atzinusi par vieniem no vislabāk sakoptajiem un restaurētajiem valsts nozīmes kultūrvēsturiskajiem objektiem Latvijā kopš Latvijas valsts izveides. Šajās kultūras mantojuma dienās uzmanība tika vērsta uz to, ka mūsdienu straujajā, notikumiem un pārmaiņām bagātajā laikmetā mēs bieži nevērīgi paejam garām izcilām vērtībām, ko radījušas iepriekšējās paaudzes, kā arī uz to, ka vienmēr ir bijis kāds, kas par šīm vērtībām ir rūpējies, jo pašas par sevi tās pastāvēt nevar.
Atturība. No Vēstulē galatiešiem minētā Gara augļa raksturojuma šī īpašība mani ir mulsinājusi visvairāk. Atturīgs smaids ir tikai tāds vēss pussmaids. Atturīgs cilvēks aiztaupīs gan ātru dusmu vārdu, gan arī laipnu iedrošinājuma vārdu un vajadzības brīdī diez vai momentā atsauksies pēkšņam palīgā saucienam. Atturīgi cilvēki labprāt nekur neiesaistās, neizsaka viedokli un priekšlikumus, atturas balsojumos... Nevar taču būt, ka Dievs vēlētos izdzēst mūsos sirsnību, atsaucību un iniciatīvu? Atklāsmes grāmatā Viņš vēršas pret remdenajiem.
Protams, daudzkārt esmu sajutusi, ka ar mani kopā ir Jēzus. Manuprāt, ir svarīgi apzināties, ka Viņš vienmēr ir līdzās un mūs nepamet. Drīzāk jautājums ir tāds, vai mēs paši reizēm Jēzu nepametam. Ja sajūtam, ka Jēzus blakus nav, tas varētu nozīmēt, ka paši no Viņa esam aizgājuši. Tomēr nevajadzētu arī balstīties tikai uz sajūtām. Jēzus klātbūtne atver acis, lai mēs redzētu situācijas Gara acīm, redzētu to, kā Dievs māca un rūpējas. Viņa klātbūtne palīdz rīkoties citādi – ne tā, kā pasaule parasti atbildētu uz dažādām problēmām.
Vai vēlies iemācīties kādu mūzikas instrumentu? Izmanto iespēju un nāc otrdienās plkst. 17:30 spēlēt blokflautu vai ukuleli. Nodarbību sākums 10. septembrī.
Piezīme: 17. septembrī ukuleļu nodarbība nenotiks, bet tiekamies atkal 24. septembrī.
Jūlijā notiks gadskārtējā Jēzus draudzes nometne, kas daudziem ir ilgi gaidīts notikums. Šogad tā piedzīvo pārmaiņas, jo nometnes vadības grožus no līdzšinējās vadītājas Rutes Bikšes ir pārņēmusi Zane Bikše. Kas mūs gaida – par to šajā intervijā.
Tu esi pārņēmusi vasaras nometnes rīkošanu. Vai piekriti labprāt?
Zane:Jā. Tas nāca pamazām – biju vienā kalpošanas jomā, otrā un jau jutu, ka ar laiku vasaras nometnes organizēšanu vajadzēs pārņemt. Pārdomas, protams, bija, jo šķita, ka tik lielai kalpošanai neesmu gatava. Labi, ka nezināju, cik tā ir apjomīga, jo droši vien nobītos.
Labprātība ir tas, ka ar prieku, ne piespiesti esam ar mieru kaut ko paveikt. Kā jau zinām, labprātība ir viens no Dieva vārdā minētajiem Gara augļiem. Tātad tā ir nevis mūsu pašu nopelns vai laba griba, bet gan Svētā Gara darbs mūsos. Dievs visiem cilvēkiem pirmais ir parādījis labprātību, sūtīdams pasaulē savu Dēlu, lai Viņš samaksātu par mūsu pārkāpumiem – samaksātu ar savu dzīvību. Un Pestītājs to darīja labprātīgi. Neviens Viņu uz to nevarēja piespiest. Viņš izvēlējās iet šo grūto ceļu mūsu dēļ. Manis dēļ! Tā vislielākajā mērā labprātība ir izpaudusies arī manā dzīvē. Pēc tam esmu to piedzīvojis no vecākiem un līdzcilvēkiem. Arī viņi labprātīgi un ne piespiesti ir gādājuši par mani unveduši mani pie Dieva. Ticu, ka Svētais Gars pieskaras katram, dodot labprātību atsaukties Dieva aicinājumam un labprāt kalpot citiem. Nest vēsti par glābšanu ikvienam un darīt to nekurnot, negaidot par to pretī samaksu. Tieši otrādi – esot gatavam vēl piemaksāt, lai šo darbu varētu veikt.
Jēzus saka: „Bet Es esmu jūsu vidūkātāds, kas kalpo.” (Lk 22:27)
Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir izstrādājusi un 19. Sinodē apstiprinājusi dokumentus, kas formulē diakonijas darba būtību, teoloģisko pamatojumu un diakonijas darba programmu.
1. Preambula
Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija izriet no Kristus kalpošanas. Diakonija veido karitatīvu, atvērtu kristīgo sadraudzību.
Liec lietā savus talantus un piesakies kādā kalpošanā! Ir vajadzīgi ģimenīšu skolotāji, Bībeles stundu, interešu grupu, sporta aktivitāšu vadītāji, palīgi pie tehnikas un naksniņām. Tuvāka informācija, jautājumi, palīdzība - nometnes vadītāja Zane Bikše 2836351 vai sūtot e-pastu>>>
Laipnība kļūst par izzūdošu vērtību. Lai to varētu novērot, nav nemaz tālu jāmeklē – jāsāk ar paša sirdi. Redzu, ka laipnību manī uzvar neapmierinātība un nelaipnība, taču pret to var cīnīties. Maziem solīšiem ejot pareizajā virzienā, ar Dieva palīdzību var paveikt lielas lietas. Laipnība nenozīmē tikai pateikt paldies vai palīdzēt kādam, kurš ir nonācis grūtībās. Sirdij ir jāvēlas būt laipnai, jāvēlas otram radīt prieku. Ir grūti būt laipnam, ja apkārtējie cilvēki tādi nav. Tāpat kā ir vieglāk uzvarēt kārības, ja pie rokas ir Bībele un cilvēki, kuri stiprina. Izvēloties cīņai pareizos ieročus, tā būs vieglāka.
Ir dzirdēts teiciens: „Ja tava dzīve norit mierīgi, tu neesi īsts kristietis.” Ko par to domājat Jūs?
Kristietis kā Kristus liecinieks pasaulē bieži piedzīvo pretestību. Viņš atrodas garīgas cīņas laukā, un cīņas lauks nav klusums un miers. Šādā nozīmē kristīga cilvēka dzīve ne vienmēr norit mierīgi. Visticamāk, ka bieži būs nemierīgi. Taču vienlaikus kristīga cilvēka sirdī ir jābūt noturīgam mieram, jo Kungs Kristus ir viņa miers, nepārtraukts miera avots. Jo ciešāka ir tuvība ar Kristu, jo vairāk būs miera. Tā mēs dzīvē sastopamies ar nemieru, bet mūsos pašos arvien ir jāpaliek Dieva mieram.
Miers ir minēts kā viens no Gara augļiem. Tas mums dod cerību saņemt mieru jau šajā dzīvē. Miers tiek pieminēts arī sveicienā un svētības vārdos. Es domāju, ka pilnīgs miers ir Debesu valstībā, bet īstu mieru var piedzīvot arī šajā dzīvē, ja dzīvojam lielā paļāvībā un ticībā uz Dievu, pildām Viņa gribu un pavadām laiku lūgšanās. Jēkaba vēstules 4. nodaļā lasām, ka mēs nezinām, kāda mūsu dzīve būs rīt. Pat vislabākajos un sakārtotākajos apstākļos nevar zināt, kas notiks nākamajā dienā, kādu nemieru tā nesīs.
Lai kāds ārēji būtu nemiers, lai kādi būtu kari, lai kādi būtu strīdi, lai kā mums kaut kas traucētu, lai cik dusmīgi mēs kļūtu (un tā varētu turpināt vēl ilgi), vislielākais nemiers tomēr ir tas, kas ir mūsos, – ka mēs dzīvojam pretstatā Dieva balsij, kas mūsos runā.
Kaut arī neviens cilvēks tīši netiecas pēc nemiera savā dzīvē, tomēr arī šajā nemierā parādās Dieva labestība pret cilvēkiem. Dievs ir radījis cilvēku tādu, kas ar nemieru izjūt savu grēcīgo un nepareizo stāvokli Radītāja priekšā. Ja Dieva ieliktais nemiers nebrīdinātu, nekas netraucētu cilvēku ceļā uz pazušanu.
Pateicībā Dievam par mūsu draudzes Diakonijas 25 gadiem esam sākuši ceļojumu diakonijas kalpošanas vēsturē. Šoreiz, ieskatoties Jēzus draudzes hronikas materiālos, uzzināsim, kādi bija pirmie soļi šajā darbā mūsu draudzē. Deviņdesmito gadu sākumā Diakonija vēl nebija atsevišķa mūsu draudzes darba nozare un nebija arī skaidra priekšstata, kā tā būtu jāveido, taču vairāki cilvēki savu kalpošanu draudzē saskatīja tieši šajā jomā un sāka tajā darboties.
Diakonijas izveidošanās Jēzus draudzē
Stāsta sākumu lasiet izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” iepriekšējā numurā!
Ir agrs rīts, pilsēta sāk mosties. Cilvēki steidzas savās gaitās. Pie dzelzceļa stacijas un tirgus pulcējas cilvēki bez mājām. Viņiem jāatstāj patversme un jādodas kārtot savu dzīvi, lai tā atkal kļūtu normāla, lai viņi tiktu pie mājām. Bet vai viņi to spēs? Vai maz gribēs mēģināt? Apkrāvušies ar neskaitāmām problēmām, viņi dodas pretī jaunai dienai, kas droši vien nenesīs neko labu, ja vien nenotiks brīnums.
Draudzes namā ir rīta rosība. Pansionāta virtuvē smaržo kafija, dzīvojamā istabā uzklāts brokastu galds. Bet dienai jāiesākas ar pateicību Dievam, tāpēc, sapulcējušās ap galdu, pansionāta iemītnieces un darbiniece sāk rītu ar Dieva vārda lasījumu un lūgšanu. Pa to laiku ieradušies arī pārējie Diakonijas darbinieki, lai darbotos savās kalpošanas jomās – drēbju istabā, pansionātā, medpunktā. Arī viņi sāk darbadienu, lasot Dieva vārdu un lūdzot Dieva svētību un vadību. Kādā dziesmā ir vārdi: „Šeit kāds lūdz, ak Kungs, nāc pie mums!” Jā, šeit, Jēzus draudzes namā, Dzirnavu ielā 118, Tevi lūdz: „Kungs, nāc un esi pie mums! Mēs nevaram neko bez Tevis, bet kopā ar Tevi notiek brīnumi.”
Prieks ir piederēt Dieva ģimenei, jo arī Jēzus saka, lai mēs priecājamies nevis par brīnumiem ,kas notiek, bet gan par to, ka mūsu personvārdi ir ierakstīti Debesīs. Vislielākais prieks man bija, kad varēju kalpot kādam bezpajumtniekam, kad varēju viņu uzņemt, sagaidīt kā draugu, kā brāli, paēdināt un atvadoties arī pateikt, ka Dievs viņu mīl. Ko darīt, kad prieka nav, es joprojām nezinu. Tagad es teiktu - nepalikt vienam, nākt uz draudzi, būt dzīvās attiecības ar brāļiem un māsām. Protams, ka arī baznīcā vēl nav ideālas attiecības, bet tomēr tajā Dievs ir klāt esošs, ticīgajos, ne mūros vai kambaros. Godīgi sakot man, kopš 1997. gadā aizgāja bojā vecāki, prieks vienmēr ir bijis deficīts. Prieks, tas ir arī viens no Svētā Gara augļiem, varbūt ir jāpaiet laikam, līdz tas patiešām "ienākas"!
„Tas Kungs ir mans stiprums
un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana
sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir
stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi Savai
tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!” (Ps 28:7–9)
Ir pagājis kāds laiks kopš
pēdējā ziņojuma par to, kā veicas ar mūsu baznīcas atjaunošanas darbiem.
Atskatoties atpakaļ, varam tikai apliecināt 28. psalma 7. pantā teikto:
„Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu.” Šī
projekta laikā esam piedzīvojuši gan prieka pilnus brīžus, gan sarežģītus un
grūtus pārbaudījumus, kad nekas cits neatliek kā nākt Dieva priekšā un lūgt,
lai Viņš ir mūsu vairogs un palīgs ikkatrā turpmākajā solī un darbā.
Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas
energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem
vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un
dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no sirds pateicamies par jūsu
sapratni, lūgšanām un finansiālo atbalstu – tas šajā laikā draudzei ir ļoti
nozīmīgi.
Šo mēnešu laikā ir sākti vairāki svarīgi projektā paredzētie darbi.
Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!”
Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad
ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos.
Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par
to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes
– krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs
liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?
Ja esat regulārs „Jēzus Draudzes
Dzīves” lasītājs, droši vien būsit ievērojis, ka pēdējā lapaspusē publicētajā
ikmēneša ieņēmumu un izdevumu pārskatā biežāk lasām, ka izdevumi pārsniedz
ienākumus. Diemžēl šāda situācija, ka izdevumi pārsniedz ienākumus, turpinās
jau vairākus gadus. Draudzes valde ir samazinājusi izdevumus, jau vairākus
gadus nav bijis iespējams paaugstināt darbinieku algas. Analizējot šīs
situācijas cēloņus, jāsecina, ka tai ir vairāki iemesli:
1)
draudzes
ienākumi jau vairākus gadus ir aptuveni vienā līmenī (150 000 EUR gadā), bet, pieaugot dzīves dārdzībai Latvijā,
nemitīgi pieaug arī izdevumi un, lai sabalansētu budžetu, ir jāsamazina
izdevumu pozīcijas;
Dievs mūs ir aicinājis
netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas
mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem.
Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā
komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.
Neapmierinātība
ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu
sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt
citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties
finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.
Senākajiem
draudzes locekļiem Jēzus baznīca gadu gaitā kļuvusi sirdij tuva un pierasta.
Iespējams, daudziem no mums šķiet, ka par šo ēku un tās vēsturi zinām gandrīz
visu. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt tomēr mūsu mīļajai baznīcas ēkai vēl ir kāds
noslēpums, ko mums pavēstīt?
Priecājamies, ka, pavasarim rotaļājoties, esam saņēmuši vēl vienu patīkamu
ziņu. Draudze ir ieguvusi finansiālu atbalstu no Valsts kultūras kapitāla
fonda, lai īstenotu draudzes ēkas, kas atrodas Brīvības ielā 62, fasādes
arhitektoniski māksliniecisko izpēti un tehniskā projekta izstrādi.
Kopējais no Valsts kultūras kapitāla fonda saņemtais atbalsts sasniedz
2000.00 EUR.
Ministru kabineta 2016.gada 12.janvāra noteikumu Nr.35
“Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa
“Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos
arhitektūras pieminekļos” nolikums” ietvaros LR Vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministrija 2016.gada 27. jūlijā ir apstiprinājusi reliģiskās
organizācijas “Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze” projektu “Energoefektivitātes
paaugstināšana baznīcas ēkā”, Projekta identifikācijas Nr. EKII-1/17 (LR Vides
aizsardzības un reģoionālās attīstības ministrijas 2016.gada 21.jūlija Lēmums
Nr. 1/17).
Jau nākamgad Jēzus draudze piedzīvos vērienīgāko dievnama rekonstrukciju tā pastāvēšanas vēsturē – par vairāk nekā pusmiljonu eiro tiks uzlabota ēkas energoefektivitāte un samazināts CO2 izmešu daudzums. Atbalsta piešķīrējs ir LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet projekta uzraudzītājs – SIA „Vides investīciju fonds”. Projekts sākās šī gada septembrī, un to ir plānots pabeigt 2019. gada februārī. No vienas puses, uzturēšanās baznīcā pēc projekta pabeigšanas būs daudz patīkamāka, no otras puses, ceļš līdz komfortam vedīs caur grūtībām un pārbaudījumiem, jo dažus mēnešus dievnams būs jāslēdz. Pārmaiņu gaidās uz sarunu esam aicinājuši projekta iniciatoru, vadītāju un Jēzus draudzes locekli ROBERTU LIGERU.
Kā Jēzus draudze tika pie iespējas īstenot tik vērienīgu projektu?
Aicinām jūs uzdot savu jautājumu mūsu draudzes mācītājiem, sūtot tos uz info@jezusdraudze.lv vai iesniedzot draudzes kancelejā! Interesantākos jautājumus kopā ar mācītāju atbildēm publicēsim turpmākajos „Jēzus Draudzes Dzīves” numuros un draudzes mājaslapā, www.jezusdraudze.lv.