Bija sestdienas vakars, kad kopā ar Reini Bikši ciemojāmies Saulkrastos pie Rolanda Kalniņa. Šīs ciemošanās reizes galvenais sarunu temats bija Krievijas okupācijas spēku iebrukums Ukrainā, kas bija noticis pirms divām dienām. Daloties savās sajūtās un domājot par kristiešu uzdevumu šeit, pasaulē, sapratām, ka nevaram uz šo netaisnību un cilvēku ciešanām noskatīties, neko nedarot. Kāds ieminējās, ka baptistu draudzes mācītājs un biedrības “Baltijas globālā iniciatīva” vadītājs Pēteris Eisāns ir sācis organizēt praktisku palīdzību ukraiņu tautai. Rolands ar Pēteri sazinājās un vienojās par mūsu līdzdalību palīdzības sniegšanā.

Lieldienas šogad sagaidām un, iespējams, svinēsim kara ēnā. Kāpēc karš svētkus neizjauks, un kāpēc Lieldienās baznīcas nav tik pilnas kā Ziemsvētkos? Domāt par šiem jautājumiem aicinājām draudzes mācītāju Intaru Jonīti.

Lieldienās vieni krāso olas un grauž šokolādes zaķus, citi iet uz nakts vigīliju un dievkalpojumiem. Kāpēc Lieldienas svinam tik dažādi?

Dzīve mēdz mest kūleņus – varētu pat būt, ka tā ir neatņemama garīgā ceļa daļa. Raugoties uz mācekļiem pirms Lieldienu rīta, uz ogļračiem iebrukušā šahtā vai uz Ukrainas iedzīvotājiem šodien, ir diezgan grūti iztēloties, kā tas ir, kad pazūd teju viss, kas dzīvi satur kopā. Tomēr katram cilvēkam ir nolikts savs ceļš – katram ir jātiek galā ar personiskās dzīves grambām un tramplīniem, un tie nav jāsalīdzina ar citiem. Kā šīm dzīves krīzēm tikt pāri? Manuprāt, daudz ir atkarīgs no tā, uz cik stingra pamata stāvam, un jebkura gaidīšana vai ciešanas ir vieglāk panesamas, ja tām saredzama jēga, ilgums un iznākums. Esmu pieredzējusi, ka visos šajos punktos Dievs mums mīlestībā panāk pretī un māca uzticēties.

Attiecības ar Dievu – vienlaikus tik patīkamas un sarežģītas. Lai runātu par to, kā veidot auglīgas attiecības ar mūsu Radītāju, uz sarunu esam aicinājuši Krimuldas draudzes palīgmācītāju Jāzepu Bikši. 

Kā sākās tavas attiecības ar Dievu?

Tā kā augu kristīgā ģimenē, ir grūti pateikt, kad un kur sākās manas attiecības ar Dievu. Vecāki vakaros lasīja priekšā Bībeles stāstus, mums bija galda lūgšanas, piedzīvoju un dzirdēju daudzas liecības. Nevajadzētu gan domāt, ka tas ir kas slikts, ka bērns sākumā izdzīvo vecāku attiecības ar Dievu, jo zinām, ka arī pēc Dieva vārda bērni skaitās vecāku ticībā, kamēr izaug lieli. Pozitīvais ir tas, ka bērnam ir iespēja iepazīt ticību un kristīgo vidi un tad bērns var izvēlēties, kādu dzīvi viņš vēlas. Vecāki dažkārt saka, ka neņem bērnus līdzi uz baznīcu, jo negrib ticību uzspiest. Patiesībā tas nozīmē, ka vecāki bērniem ticību liedz, jo skolā un sabiedrībā viņi piedzīvos kaut ko citu. Tad bērnam savā ziņā nav izvēles, jo ir iepazīts tikai viens ceļš.

Vai viegli būt jaunam? Vai viegli būt jaunam kristietim? Vai viegli būt jaunam laulātam kristietim? Par to lasiet šajā sarunā ar Artūru un Matildi Dimitrijeviem, kuri pirms dažiem mēnešiem deva viens otram laulības solījumu.

Iespējams, liela daļa lasītāju jūs nepazīst. Ja dažos teikumos būtu jāpasaka, kas ir Artūrs un Matilde, ko jūs atbildētu?

Artūrs: Mēs esam vīrs un sieva.

Matilde: Tas par mums kopā. Es pašlaik mācos vācu filoloģiju Latvijas Universitātē, esmu studente. Jēzus draudzē esmu kopš bērnības. Sāku ar kalpošanu diakonijā, vēlāk arī jauniešu darbā un Svētdienas skolā.

Sākumā sniegšu kopsavilkumu par vārda “pielūgsme” bibliskajām nozīmēm (izmantoti arī Tomasa Grifita (Thomas W. H. Griffith)) apkopojumi). 

“Ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā.” (Rm 10:10)

Gribu liecināt, kā Dievs atbildēja uz manu lūgšanu un mani dziedināja no ļoti smagas pārtikas alerģijas. Ilgu laiku pirms tam es jutu, ka pēc atsevišķu produktu lietošanas jūtos ļoti slikti. Pirms dažiem gadiem nopirku izsvīduma medu, kas man īsā laikā radīja ārkārtīgi smagu alerģiju. Kļuva slikti pilnīgi no visas pārtikas, pat no ūdens. Ārsti nespēja palīdzēt, bet Dievs mani pamācīja, kas man būtu jādara, lai atveseļotos. No Bībeles uz lapas izrakstīju Dieva apsolījumus par dziedināšanu un, tos katru dienu balsī lasot, apliecināju un pateicos Dievam ticībā, ka saskaņā ar Rakstiem Jēzus brūcēs es jau esmu dziedināta. “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev .. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. .. ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes 53:4–5).

Kad Kristīne mani uzaicināja dalīties ar liecību, domās pārcilāju dažādus piemērus – gan personiskus, gan ikdienišķus. Kopumā esmu pateicīga Dievam, ka esmu saņēmusi atbildes uz lūgšanām un Viņa vadību; aicinājumu – stipri biežāk! Jāatzīst arī, ka bijuši mirkļi, kad bijis jāmācās pieņemt atbildi “nē”, lai gan ar laiku arī šis sāpīgais “nē” ir mainījies, ieraugot, ka tā tiku pasargāta no kaut kā, ko pati vēl iepriekš nesaskatīju. Šoreiz vēlos padalīties ar kādu salīdzinoši nesen piedzīvotu atbildi, kas saistās ar šo pandēmijas un pārmaiņu laiku, kurš pavisam noteikti daudziem ir nesis rūpes, satraukumu un, iespējams, pat zaudējumu.

Augustā Jēzus draudzē pilna laika kalpošanu sāk mācītājs Reinis Bikše. Pirms sešiem gadiem viņš kopā ar ģimeni devās uz Lubānu un Cesvaini – savām pirmajām kalpošanas vietām. Ko dzīve viņam iemācījusi un ar kādām domām viņš atgriežas Rīgā – par to lasiet šajā sarunā!

Kā tev klājas?

Reinis: Šobrīd mēs gaidām ģimenes pieaugumu, un saprotu, ka rūpju būs daudz vairāk. Esam pārejas procesā no divām draudzēm uz Jēzus draudzi Rīgā. Priekšā ir daudz kas nezināms, un ikdienas ritms mētā kā pa amerikāņu kalniņiem.

Vai esi sabijies?

Mans ceļš kopā ar Dievu iesākās negaidīti – strauji un ļoti skaisti! Liekas, pašai neapzinoties, Dievs manu sirdi jau bija sagatavojis tam brīdim, kad Jēzus mani sastapa un ietērpa mani Viņa žēlastībā un piedošanā. 

Kaut arī man ir sievišķīgi spītīgs raksturs, ātri vien sapratu un sirdī sajutu, ka manī ir tik daudz, ko likt Dieva priekšā un tur atstāt. Uzticoties Dieva vadībai, mums lielā mērā ir jāaizliedz sevi un jāļaujas šīm pārmaiņām, kas mūsos tiek veiktas. Arvien mana lūgšana skan: “Dievs, maini manu sirdi!” Mums jānotic, ka mūsu ķermenis ir Svētā Gara templis, un jāļauj Viņam mūsos darboties. 

Aicinājums uzrakstīt liecību par ikdienas sekošanu/nesekošanu Dievam atsauca atmiņā dažādas situācijas, sākot jau ar maziem brīnumiem, kurus cilvēki bieži pieraksta intuīcijai vai gadījumam. Piemēram, kad lūgšanā Dievam uzticēto ceļu un rimtas pārdomas pie stūres pēkšņi pārtrauc sirdī skanoša pavēle “bremzē!”, bet nekādu redzamu pazīmju šādai bremzēšanai nav. Šādas reizes esmu piedzīvojusi vairākkārt. Visbiežāk arī paklausīju un nobremzēju, un aiz līkuma ieraudzīju uz ceļa stāvošu aļņu ģimeni vai tumsā lielu traktoru bez gaismām. Pateicība Dievam tad ir tik pilnīga un patiesa!

Lai pievērstu uzmanību tieši kristiešu stāvoklim, norādīšu, kādas jomas mūs konfrontē. Teologs Džīns Edvards Vīts norāda vismaz četrus līmeņus, kuros notiek paradigmas maiņa no modernā uz postmoderno, un tie ir – modernā doma, postmodernā māksla, postmodernā sabiedrība, postmodernā reliģija.[3]Tā kā ikdienā mēs neesam atrauti no sabiedrības, katram ar kādu no tām nākas saskarties. Protams, kā Kristus mācekļiem, kuri ir aicināti nest patiesības liecību.

Par ko jums liek domāt nāve? Vai tās ir beigas vai jauns sākums? Par šiem jautājumiem aicinājām diskutēt Jēzus draudzes mācītāju Erbertu Bikši un draudzes locekļus, divus Pēterus, Pēteri Dekantu un Pēteri Bikši. 

Mēdz teikt: ja vēlies ieskatīties acīs dzīves patiesībai, ieskaties kapā, kur tikko guldīts cilvēks. Par ko jums liek aizdomāties nāve?

Erberts Bikše: Kā mācītājam man ir nācies būt daudzos atvadu svētbrīžos, un tie ir ļoti labi brīži, jo parasti visi sanākušie uz brīdi ir izcelti ārā no straujās ikdienas dzīves. Klusumā un mierā cilvēki pārdomā nāves realitāti. Šķiet, šādos brīžos ikviens aizdomājas, ka arī es taču kādu dienu miršu, turklāt nezinu, kad. Šajos brīžos ir liela atvērtība klausīties tajā, ko saka mācītājs.

Pēteris Bikše: Jā. No personiskās pieredzes varu sacīt, ka bērēs esmu pārdomājis savu dzīvi saistībā ar tā cilvēka dzīvi, kurš ir aizgājis. Šajos brīžos savu dzīvi var redzēt daudz skaidrāk un ir vieglāk saskatīt, kur esmu velti steidzies vai strīdējies. Uz nāves fona tas kļūst mazvērtīgs. 

Mans augšāmcelšanās stāsts ir ļoti spēcīga liecība par patiesu Dieva eksistenci un klātesamību. Kopš esmu piedzīvojusi šo brīnumu, vienmēr saku: „Dievs ir reāls, un es par to nekad nešaubīšos.” 

Stāsts sākās ar mūsu laulībām, pēc kurām mums ar vīru uzreiz pieteicās bērniņš. Šis gaidīšanas stāsts bija skaists, bet neteikšu, ka viegls. Es nepieņēmos svarā, un mani ļoti uzraudzīja dakteri. Visu grūtniecības laiku mani mocīja nelabums un es biju nogurusi, bet mani stiprināja šī skaistā laimes sajūta par dzīvības radīšanas sākumu. Man likās, ka nav nekā skaistāka par šo Dieva dāvanu – mums būt vecākiem un man būt mammai, jo kopš 22 gadu vecuma man ārsti teica, ka bērnu man īsti nevar būt. Un tomēr es varēju teikt, ka Dievs manī veido ko brīnišķu un es varu to glabāt un nēsāt zem sirds.

Kā burbulī

Dzīve Tanzānijā šobrīd stipri atšķiras no dzīves vairumā pasaules valstu. Nekādu ierobežojumu nav, maskas nav jānēsā, par Covid neviens nerunā. Tikai nesen atkal no draugiem dzirdējām par dažiem saslimšanas gadījumiem Dāresalāmā, kas tiekot norakstīti kā pneimonija, taču citādi viss rit savu gaitu.

Tas izklausās mazliet paradoksāli, ņemot vērā situācijas nopietnību citviet pasaulē, arī tepat kaimiņos – Kenijā un Ugandā. No vienas puses, esam priecīgi, ka mums nav jāpiedzīvo “lokdauns”. Tanī pat laikā ir sajūta, ka Tanzānija dzīvo kā burbulī – bez jebkādas realitātes izjūtas saistībā ar Covid, jo šāda informācija apzināti vairs netiek sniegta.

Esi uzticams ar to, kas tev ir, un Dievs tevi svētīs ar vairāk.

Līgas un Gata stāsts par to, kā piecarpus gados izdevās atbrīvoties no 120 000 EUR liela parāda.

Mani sauc Līga, manu vīru – Gatis, un mums ir trīs bērni vecumā no 4 līdz 13 gadiem. Laulībā esam 8 gadus, bet kopā jau 10 gadus. Kad satikāmies, mēs nebijām gluži jaunieši – katram jau bija bijusi sava attiecību pieredze. Ja runā par finansēm, jau bija pieļautas kļūdas un pieņemti nepareizi lēmumi. Kad satikāmies, spriedām, ka ir kaut kas jādara, lai situācija mainītos. Tolaik mēs nebijām kopā ar Dievu un mums bija ļoti daudz strīdu naudas dēļ, jo tās vienkārši nebija, – liela daļa naudas bija jāatdod, lai segtu parādus (kredīti, līzingi un citi maksājumi), kas šo gadu laikā bija izveidojušies gan vienam, gan otram. Acīmredzot Dievam bija plāns saistībā ar mūsu ģimeni. 

Lai runātu par desmitās tiesas jautājuma izpratni šodienas Baznīcā, vispirms jāieskatās Vecās Derības kulta jeb kalpošanas un upuru sistēmā. Avotliteratūra, protams, ir Svētie Raksti un teologi, kuri īpaši pētījuši šo jautājumu. 

Teologs Eihrods ir formulējis kulta mērķi un jēgu: „Kā debesu īstenības attēls – templis (vai telts) un kalpošana tajā ir dievišķo ideju atklājējs un debesu spēku nesējs un vidutājs. Bet visu šo darbību jēga, vienotība un robežas ir Dieva valdīšanas nodibināšana pār svēto tautu.”[1] Kulta jeb kalpošanas pamatu veido Dieva noteikumi, tādējādi neviena tā darbība nevarēja tikt svinēta par godu Israēlam, bet vienīgi Tam Kungam.

Esi uzticams ar daudzumu un pateicīgs par mazumiņu.

Baznīca, kristieši un finanses – cik savienojamas ir šīs pasaules? Uz sarunu aicinājām Jēzus draudzes priekšniekus Daniēlu Godiņu un Jāni Prāmnieku, kā arī draudzes mantzini Endiju Krūtmani. 

Kāds ir galvenais princips, pēc kura vadāties, plānojot savas finanses?

Daniēls Godiņš: Finansēm ir jāpagodina Dievs – tā ir mana pārliecība. Otrs princips ir nedzīvot no algas līdz algai, bet censties kaut ko pavairot. Ne vienmēr pavairojas eiro, bet cenšos investēt arī laiku un talantus, lai radītu pievienoto vērtību tam, ko daru.  

Kā jau katru rudeni, arī šogad notika iespaidiem bagāta draudzes ekskursija. Sākām jau agrā rītā! Nedaudz miegaini, bet gatavi piedzīvojumiem, sagaidījām Diakonijā busu, ieņēmām labākās vietas un devāmies ceļā. 

Kaut arī draudžu koru skaits Latvijā sarūk, Jēzus draudzes kora diriģents Henrija Kalniņš ir optimists – viņš uzskata, ka dziedāt var ikviens, un savu aicinājumu saskata kristīgo koru attīstīšanā. Ar ko draudzes koris atšķiras no citiem koriem, lasiet šajā sarunā.

Tu esi uzaudzis Jēzus draudzē. Pirms balss lūzuma tu biji viens no skanīgākajiem solistiem, kas regulāri mūs priecēja ar dziedājumu dažādos draudzes pasākumos. No kurienes tavā dzīvē tik liela nozīme mūzikai?

„Kas gan cits ir Dieva kalps, ja ne Viņa dziedoņi, kuru uzdevums ir celt augšup cilvēku sirdis un tās piepildīt ar garīgu prieku..”[2]

 Ar virsrakstā minētā pateicības psalma vārdiem (136. psalms, zināms arī kā „Lielais Hallels”) beidzās Pashas mielasts jeb Jēzus Svētā Vakarēdiena iedibināšana. Ja vērīgi izlasām visu psalmu, nav nekāds pārsteigums, ka tieši ar šīs dziesmas vārdiem Jēzus dodas pretī savām ciešanām un miršanai (Mt 26:30), jo tā vēsta, ka Viņš ir kungu Kungs (Ps 136:3) un ka viņš mūs atsvabina no mūsu ienaidniekiem (Ps 136:25). Šis psalms mūzikas instrumentu pavadījumā tika dziedāts arī tempļa iesvētīšanā –levīti dziedāja un priesteri spēlēja (2L 7:6). Slavas un pateicības dziesmas tika dziedātas arī atjaunotajā templī pēc Bābeles gūsta (Neh 12:8–9; 12:27–31), kā tas tika praktizēts jau kopš Dāvida laikiem (Neh 12:46). Lasām, ka korī dziedāja tikai levīti, īpaši tempļa kalpotāji, kas bija apmetušies savos ciematos ap Jeruzālemi, tātad ne ikviens dziedātgribētājs.  

Kopš vasaras Jēzus draudzei ir piepulcējies mācītājs Intars Jonītis, kurš vairākas reizes mēnesī kalpo ar Dieva vārdu un sakramentu, kā arī vada iesvētes mācību. Paredzams, ka turpmāk kalpošana kļūs arvien intensīvāka. Lai tā izdotos pēc iespējas labāk, aicinājām jauno mācītāju uz iepazīšanās sarunu. 

Par ko tu rakstītu sacerējumu “Mana vasara”?

Ar lielu prieku paziņojam, ka mūsu draudzei pievienojas mācītājs Intars Jonītis ar dzīvesbiedri Ēriku. Līdz šim Intars ir kalpojis Vecpiebalgas draudzē un Jaunpiebalgas Sv. Toma draudzē.

Septembra ziedu smarža atgādina, ka vasaras brīvlaiks ir beidzies un bērniem atkal jādodas uz skolu. Vai tikai bērniem? Nē, arī skolotājiem. Kas bērnus un vecākus šogad gaida Jēzus draudzes Svētdienas skolā, vaicājām tās jaunajiem vadītājiem Mārtiņam un Alisei Jirgensoniem.

Kādas zināšanas ir nepieciešamas 21. gadsimta cilvēkam?

Mārtiņš: Patiesas – lai cilvēks spētu saglabāt savu identitāti. Patiesums ir gudrība, uz kuru mūs aicina Dievs.

Alise: Pasaule mainās ļoti strauji un katru dienu uzzinām milzīgi daudz informācijas, tāpēc ir jāprot to visu izfiltrēt. No kristīgā viedokļa raugoties, lai cilvēks pasaulē nepazustu, kritiski svarīgs ir Dieva vārds.

“Jaunieši ir mūsu nākotne” – šis teiciens dzirdēts gan baznīcas sienās, gan ārpus tām. Šoreiz spersim soli ārpus baznīcas, lai uzzinātu, kādas problēmas jauniešiem pašlaik ir aktuālas un kādā valodā runāt, lai saprastos. Lai to uzzinātu, uz sarunu aicinājām Jēzus draudzes jauniešu vadītāju un bērnudārza un pamatskolas skolotāju Klāvu Liepkaulu, kā arī “Ghetto Games” projektu direktori un Latvijas Jaunatnes politikas īstenošanas plāna 2016.–2020. veidotāju Sandu Gertneri. 

Vai viegli būt jaunam?

Kā tas nākas, ka draudzei ir divi priekšnieki?

Šis gads ir ritējis Jēzus draudzes diakonijas darba 25 gadu jubilejas zīmē, tādēļ uz sarunu par to, kā šajos gados Dievs šo kalpošanu ir vadījis, esmu aicinājusi Diakonijas vadītāju JOLANTU CUKURI un ārstu konsultāciju vadītāju ILZI KOLMU. (Intervē Milda Klampe)

Kas jūs pamudināja veikt diakonisko kalpošanu?

Jolanta Cukure:Pirms 25 gadiem mani kalpot aicināja mācītājs un draudzes priekšnieks, jautājot, vai es varētu kādu brīdi palīdzēt trīs draudzes māsām, kuras savas vecumdienas vadīs vēl līdz galam neizremontētajā draudzes namā. Man viņām būtu jāsniedz atbalsts ikdienas darbos. Es atbildēju, ka nezinu, bet varu mēģināt. Sākums bija šāds, pavisam vienkāršs, bet gadu gaitā šis darbs ir izaudzis par diezgan lielu mūsu draudzes kalpošanas novirzienu.

Esam no sirds priecīgi un pagodināti: Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros Rīgas Jēzus evaņģēliski luterisko baznīcu un draudzes misijas centru – Rāmavas Depkina muižu – ir atzinusi par vieniem no vislabāk sakoptajiem un restaurētajiem valsts nozīmes kultūrvēsturiskajiem objektiem Latvijā kopš Latvijas valsts izveides. Šajās kultūras mantojuma dienās uzmanība tika vērsta uz to, ka mūsdienu straujajā, notikumiem un pārmaiņām bagātajā laikmetā mēs bieži nevērīgi paejam garām izcilām vērtībām, ko radījušas iepriekšējās paaudzes, kā arī uz to, ka vienmēr ir bijis kāds, kas par šīm vērtībām ir rūpējies, jo pašas par sevi tās pastāvēt nevar.

Jūlijā notiks gadskārtējā Jēzus draudzes nometne, kas daudziem ir ilgi gaidīts notikums. Šogad tā piedzīvo pārmaiņas, jo nometnes vadības grožus no līdzšinējās vadītājas Rutes Bikšes ir pārņēmusi Zane Bikše. Kas mūs gaida – par to šajā intervijā.  

Tu esi pārņēmusi vasaras nometnes rīkošanu. Vai piekriti labprāt?

Zane:Jā. Tas nāca pamazām – biju vienā kalpošanas jomā, otrā un jau jutu, ka ar laiku vasaras nometnes organizēšanu vajadzēs pārņemt. Pārdomas, protams, bija, jo šķita, ka tik lielai kalpošanai neesmu gatava. Labi, ka nezināju, cik tā ir apjomīga, jo droši vien nobītos. 

Jēzus saka: „Bet Es esmu jūsu vidūkātāds, kas kalpo.” (Lk 22:27)

Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir izstrādājusi un 19. Sinodē apstiprinājusi dokumentus, kas formulē diakonijas darba būtību, teoloģisko pamatojumu un diakonijas darba programmu. 

1.    Preambula

Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija izriet no Kristus kalpošanas. Diakonija veido karitatīvu, atvērtu kristīgo sadraudzību.

Mīļais debesu Tēvs,

es Tev pateicos par katru dienu, 

ko Tumums ļauj piedzīvot 

„Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi Savai tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!” (Ps 28:7–9)

Ir pagājis kāds laiks kopš pēdējā ziņojuma par to, kā veicas ar mūsu baznīcas atjaunošanas darbiem. Atskatoties atpakaļ, varam tikai apliecināt 28. psalma 7. pantā teikto: „Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu.” Šī projekta laikā esam piedzīvojuši gan prieka pilnus brīžus, gan sarežģītus un grūtus pārbaudījumus, kad nekas cits neatliek kā nākt Dieva priekšā un lūgt, lai Viņš ir mūsu vairogs un palīgs ikkatrā turpmākajā solī un darbā.

Ja tu stiprini ģimeni, tu stiprini nāciju!

Atbild 3–4 gadus veci Svētdienas skolas bērni

Kurš jūsu ģimenē ir stiprākais? Kāpēc tu tā domā?

Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no sirds pateicamies par jūsu sapratni, lūgšanām un finansiālo atbalstu – tas šajā laikā draudzei ir ļoti nozīmīgi.

Šo mēnešu laikā ir sākti vairāki svarīgi projektā paredzētie darbi.

Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!” Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos. Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes – krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?

Dievs mūs ir aicinājis netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem. Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.

Neapmierinātība ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.

Senākajiem draudzes locekļiem Jēzus baznīca gadu gaitā kļuvusi sirdij tuva un pierasta. Iespējams, daudziem no mums šķiet, ka par šo ēku un tās vēsturi zinām gandrīz visu. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt tomēr mūsu mīļajai baznīcas ēkai vēl ir kāds noslēpums, ko mums pavēstīt?

Priecājamies, ka, pavasarim rotaļājoties, esam saņēmuši vēl vienu patīkamu ziņu. Draudze ir ieguvusi finansiālu atbalstu no Valsts kultūras kapitāla fonda, lai īstenotu draudzes ēkas, kas atrodas Brīvības ielā 62, fasādes arhitektoniski māksliniecisko izpēti un tehniskā projekta izstrādi.  

Kopējais no Valsts kultūras kapitāla fonda saņemtais atbalsts sasniedz 2000.00 EUR.

Projekta ietvaros tiks veikti šādi darbi: