Kurš Gara auglis, jūsuprāt, ir vērtīgākais?

Edīte Vērdiņa: Mīlestība un prieks. 

Zane Pugoviča: Manuprāt, visi Gara augļi ir saistīti. 

Anita Draveniece: Mīlestība.

Kāpēc? Bībelē teikts, ka visi Gara augļi ir labi.

Undīne Hofmane

Laipnība kļūst par izzūdošu vērtību. Lai to varētu novērot, nav nemaz tālu jāmeklē – jāsāk ar paša sirdi. Redzu, ka laipnību manī uzvar neapmierinātība un nelaipnība, taču pret to var cīnīties. Maziem solīšiem ejot pareizajā virzienā, ar Dieva palīdzību var paveikt lielas lietas. Laipnība nenozīmē tikai pateikt paldies vai palīdzēt kādam, kurš ir nonācis grūtībās. Sirdij ir jāvēlas būt laipnai, jāvēlas otram radīt prieku. Ir grūti būt laipnam, ja apkārtējie cilvēki tādi nav. Tāpat kā ir vieglāk uzvarēt kārības, ja pie rokas ir Bībele un cilvēki, kuri stiprina. Izvēloties cīņai pareizos ieročus, tā būs vieglāka.

Ir dzirdēts teiciens: „Ja tava dzīve norit mierīgi, tu neesi īsts kristietis.” Ko par to domājat Jūs?

Kristietis kā Kristus liecinieks pasaulē bieži piedzīvo pretestību. Viņš atrodas garīgas cīņas laukā, un cīņas lauks nav klusums un miers. Šādā nozīmē kristīga cilvēka dzīve ne vienmēr norit mierīgi. Visticamāk, ka bieži būs nemierīgi. Taču vienlaikus kristīga cilvēka sirdī  ir jābūt noturīgam mieram, jo Kungs Kristus ir viņa miers, nepārtraukts miera avots. Jo ciešāka ir tuvība ar Kristu, jo vairāk būs miera. Tā mēs dzīvē sastopamies ar nemieru, bet mūsos pašos arvien ir jāpaliek Dieva mieram.

Mārtiņš Lācis

Miers ir minēts kā viens no Gara augļiem. Tas mums dod cerību saņemt mieru jau šajā dzīvē. Miers tiek pieminēts arī sveicienā un svētības vārdos. Es domāju, ka pilnīgs miers ir Debesu valstībā, bet īstu mieru var piedzīvot arī šajā dzīvē, ja dzīvojam lielā paļāvībā un ticībā uz Dievu, pildām Viņa gribu un pavadām laiku lūgšanās. Jēkaba vēstules 4. nodaļā lasām, ka mēs nezinām, kāda mūsu dzīve būs rīt. Pat vislabākajos un sakārtotākajos apstākļos nevar zināt, kas notiks nākamajā dienā, kādu nemieru tā nesīs. 

Lai kāds ārēji būtu nemiers, lai kādi būtu kari, lai kādi būtu strīdi, lai kā mums kaut kas traucētu, lai cik dusmīgi mēs kļūtu (un tā varētu turpināt vēl ilgi), vislielākais nemiers tomēr ir tas, kas ir mūsos, – ka mēs dzīvojam pretstatā Dieva balsij, kas mūsos runā.

Kaut arī neviens cilvēks tīši netiecas pēc nemiera savā dzīvē, tomēr arī šajā nemierā parādās Dieva labestība pret cilvēkiem. Dievs ir radījis cilvēku tādu, kas ar nemieru izjūt savu grēcīgo un nepareizo stāvokli Radītāja priekšā. Ja Dieva ieliktais nemiers nebrīdinātu, nekas netraucētu cilvēku ceļā uz pazušanu.

Pateicībā Dievam par mūsu draudzes Diakonijas 25 gadiem esam sākuši ceļojumu diakonijas kalpošanas vēsturē. Šoreiz, ieskatoties Jēzus draudzes hronikas materiālos, uzzināsim, kādi bija pirmie soļi šajā darbā mūsu draudzē. Deviņdesmito gadu sākumā Diakonija vēl nebija atsevišķa mūsu draudzes darba nozare un nebija arī skaidra priekšstata, kā tā būtu jāveido, taču vairāki cilvēki savu kalpošanu draudzē saskatīja tieši šajā jomā un sāka tajā darboties.

Diakonijas izveidošanās Jēzus draudzē

Stāsta sākumu lasiet izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” iepriekšējā numurā!

1992. gads

Gada nogalē par draudzes lietvedi sāka strādāt mūsu draudzes māsa Laima Roze. Esam uzaicinājuši viņu uz sarunu, lai iepazītos tuvāk.

Kāda bija jūsu satikšanās ar Dievu?

Esmu dzimusi ģimenē, kur abi vecāki bija kristīti, taču mājās par Dievu un baznīcu netika runāts un stāstīts. Varbūt tāpēc, ka tie bija padomju laiki, – īsto iemeslu nezinu. Ilgu laiku domāju, ka Ziemsvētki ir svētki par godu ziemai, kas katru gadu atnāk no jauna. Gandrīz pusi dzīves tepat vien esmu bijusi – dzīvoju Lāčplēša ielā, mana pirmā skola bija Abrenes ielā. Tolaik ēkā blakus mūsu baznīcai, kur tagad ir viesnīca, dzīvoja mana klasesbiedrene. Diezgan bieži esmu tur ciemojusies un no draudzenes dzīvokļa loga, kas atradās augšstāvā, raudzījusies uz Jēzus baznīcu no augšas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. 

Raimonds Šteinbergs

Prieks ir piederēt Dieva ģimenei, jo arī Jēzus saka, lai mēs priecājamies nevis par brīnumiem ,kas notiek, bet gan par to, ka mūsu personvārdi ir ierakstīti Debesīs. Vislielākais prieks man bija, kad varēju kalpot kādam bezpajumtniekam, kad varēju viņu uzņemt, sagaidīt kā draugu, kā brāli, paēdināt un atvadoties arī pateikt, ka Dievs viņu mīl. Ko darīt, kad prieka nav, es joprojām nezinu. Tagad es teiktu - nepalikt vienam, nākt uz draudzi, būt dzīvās attiecības ar brāļiem un māsām. Protams, ka arī baznīcā vēl nav ideālas attiecības, bet tomēr tajā Dievs ir klāt esošs, ticīgajos, ne mūros vai kambaros. Godīgi sakot man, kopš 1997. gadā aizgāja bojā vecāki, prieks vienmēr ir bijis deficīts. Prieks, tas ir arī viens no Svētā Gara augļiem, varbūt ir jāpaiet laikam, līdz tas patiešām "ienākas"!

Kristaps un Austra Legzdiņi – jauna ģimene, kas sākusies tieši Jēzus draudzē. Atskatoties abi secina, ka attiecības izveidojās šķietami kā pa diedziņu, tomēr šis ceļš nebija cukurā kaisīts. Šajā sarunā uzzināsiet, kā Dievs abus gatavoja īstajam satikšanās brīdim un kā Viņš palīdz pārvarēt aizas, kas veidojas reālās, nevis ideālās attiecībās. 

Tie, kas draudzē ir vismaz četrus piecus gadus, jūs abus ir iepazinuši kā ļoti spilgtas personības. Kristaps ir brīnišķīgs pavārs, bet Austra savulaik Jēzus draudzes kori aizveda līdz Pasaules koru olimpiādes zelta medaļai. Kā sākās jūsu kopīgais ceļš?

„Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties. Tas Kungs ir stiprums Savai tautai, sargs un palīgs tam, ko Viņš svaidījis. Palīdzi Savai tautai un svētī Savu īpašumu, gani to un nes uz Savām rokām mūžīgi!” (Ps 28:7–9)

Ir pagājis kāds laiks kopš pēdējā ziņojuma par to, kā veicas ar mūsu baznīcas atjaunošanas darbiem. Atskatoties atpakaļ, varam tikai apliecināt 28. psalma 7. pantā teikto: „Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu.” Šī projekta laikā esam piedzīvojuši gan prieka pilnus brīžus, gan sarežģītus un grūtus pārbaudījumus, kad nekas cits neatliek kā nākt Dieva priekšā un lūgt, lai Viņš ir mūsu vairogs un palīgs ikkatrā turpmākajā solī un darbā.

Šai sakarā gribu sniegt nelielu ieskatu mūsu luterāņu Baznīcas vēsturē saistībā ar padomju laikiem. Nu jau visnotaļ tālajās 1979., 1980. un 1981. g. vasarās mācītājs Aivars Beimanis Griezes pļavā rīkoja kristiešu nometnes. Kā ārējs iegansts šai kristiešu sabraukšanai kopā bija Ženijas – kādas tantes, kura dzīvoja blakus šai pļavai, – vārda dienas svinības. Tomēr tā bija kristiešu nometne, kas tajos laikos bija kaut kas ārkārtējs un reizē brīnišķīgs. Tā kā pats, būdams vēl bērns, biju šo nometņu dalībnieks, bija ļoti patīkami atkal atgriezties šai vietā, kas saistās ar bērnības atmiņām.

Ja tu stiprini ģimeni, tu stiprini nāciju!

Atbild 3–4 gadus veci Svētdienas skolas bērni

Kurš jūsu ģimenē ir stiprākais? Kāpēc tu tā domā?

Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no sirds pateicamies par jūsu sapratni, lūgšanām un finansiālo atbalstu – tas šajā laikā draudzei ir ļoti nozīmīgi.

Šo mēnešu laikā ir sākti vairāki svarīgi projektā paredzētie darbi.

Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!” Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos. Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs apliecināt: „Es esmu Dieva Dēls”. Par to liecināja Viņa darbi. Bet uz ko savu piederību balstām mēs? Vai ārējas zīmes – krustiņš kaklā, zivtiņa automašīnas aizmugurē vai pat mācītāja drēbes – būs liecība tam, ka esam patiesi ticīgi?

Situācija 2018. gada sākumā

Ja esat regulārs „Jēzus Draudzes Dzīves” lasītājs, droši vien būsit ievērojis, ka pēdējā lapaspusē publicētajā ikmēneša ieņēmumu un izdevumu pārskatā biežāk lasām, ka izdevumi pārsniedz ienākumus. Diemžēl šāda situācija, ka izdevumi pārsniedz ienākumus, turpinās jau vairākus gadus. Draudzes valde ir samazinājusi izdevumus, jau vairākus gadus nav bijis iespējams paaugstināt darbinieku algas. Analizējot šīs situācijas cēloņus, jāsecina, ka tai ir vairāki iemesli:

1)    draudzes ienākumi jau vairākus gadus ir aptuveni vienā līmenī (150 000 EUR  gadā), bet, pieaugot dzīves dārdzībai Latvijā, nemitīgi pieaug arī izdevumi un, lai sabalansētu budžetu, ir jāsamazina izdevumu pozīcijas;

Dievs mūs ir aicinājis netiekties pāri par sev nolikto. Viņš to dara ne tāpēc, ka būtu izdomājis kādas mākslīgas robežas, aiz kurām sākas „labāka dzīve”, kas paredzēta tikai dažiem. Viņš to dara ar vislielāko mīlestību, jo zina, ka mūsu spēju robeža ir labākā komforta zona laimīgai dzīvei. Tiekšanās pāri par to ievainos mūsu dzīvi.

Neapmierinātība ar sevi, savu izskatu, prāta spējām, finansiālo stāvokli, novērtējumu sabiedrībā cilvēku ieved dusmās un sarūgtinājumā. Šāds cilvēks sāk noniecināt citu izskatu, sāk kritizēt citu pārdomas un paveikto, sāk piesavināties finanses un dara to visu cerībā iegūt augstāku novērtējumu citu acīs.

Senākajiem draudzes locekļiem Jēzus baznīca gadu gaitā kļuvusi sirdij tuva un pierasta. Iespējams, daudziem no mums šķiet, ka par šo ēku un tās vēsturi zinām gandrīz visu. Bet vai tā tiešām ir? Varbūt tomēr mūsu mīļajai baznīcas ēkai vēl ir kāds noslēpums, ko mums pavēstīt?

Priecājamies, ka, pavasarim rotaļājoties, esam saņēmuši vēl vienu patīkamu ziņu. Draudze ir ieguvusi finansiālu atbalstu no Valsts kultūras kapitāla fonda, lai īstenotu draudzes ēkas, kas atrodas Brīvības ielā 62, fasādes arhitektoniski māksliniecisko izpēti un tehniskā projekta izstrādi.  

Kopējais no Valsts kultūras kapitāla fonda saņemtais atbalsts sasniedz 2000.00 EUR.

Projekta ietvaros tiks veikti šādi darbi:

Ministru kabineta 2016.gada 12.janvāra noteikumu Nr.35 “Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana valsts nozīmes aizsargājamos arhitektūras pieminekļos” nolikums” ietvaros LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2016.gada 27. jūlijā ir apstiprinājusi reliģiskās organizācijas “Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā draudze” projektu “Energoefektivitātes paaugstināšana baznīcas ēkā”, Projekta identifikācijas Nr. EKII-1/17 (LR Vides aizsardzības un reģoionālās attīstības ministrijas 2016.gada 21.jūlija Lēmums Nr. 1/17).

Aicinām jūs uzdot savu jautājumu mūsu draudzes mācītājiem, sūtot tos uz info@jezusdraudze.lv vai iesniedzot draudzes kancelejā! Interesantākos jautājumus kopā ar mācītāju atbildēm publicēsim turpmākajos „Jēzus Draudzes Dzīves” numuros un draudzes mājaslapā, www.jezusdraudze.lv.