"Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā." (Ef 6,12)

Mīļie draugi, mums pieder laba un priecīga vēsts, proti, ka ar Kristus krusta nāvi un Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem ir iegūta pilnīga un mūžīga uzvara pār velnu un tumsas pasauli.

Tomēr, lai arī velns to zina, ka viņš ir zaudētājs uz mūžīgiem laikiem, viņš arvien vēl dara savu postošo darbu. Tikai tad, kad Kristus atnāks savā otrajā atnākšanā, velnam tiks atņemtas jebkādas darbošanās iespējas.

Apustulis Pēteris rūpēs par garīgo labklājību brīdina kristiešus: "Esiet skaidrā prātā, esiet modri! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā.." (1Pēt 5,8–9)

Gadsimtiem ilgi kristīgā Baznīca  nav varējusi sekot vissvarīgākajam norādījumam par garīgo cīņu – nekad necīnīties pret miesu un asinīm. Mēs visi esam ļoti nadzīgi aizstāvēt savu viedokli, kritizēt, pārmest, apvainot, noniecināt, bet neesam gatavi cīnīties pret sātanu. Bet, līdzko sākam apkarot viens otru, velns jau mūs ir nolicis uz lāpstiņām un berzē rokas kā uzvarētājs. Cīņas vienam ar otru nostiprina sātana pozīcijas un virves ap pasauli – neatpestītajiem un Dieva bērniem. To mēs ļoti uzskatāmi redzam šodienas Latvijā visos līmeņos – no valsts vadītājiem līdz katram indivīdam.

Garīgajā cīņā nevar uzvarēt bez Dieva Gara ieročiem (Ef 6,12–18). Šajā cīņā ir divi līmeņi: kosmiskais un individuālais. Mēs nevaram izvēlēties – cīnīties vai ne, jo, līdzko kļūstam kristieši, mēs jau atrodamies kaujas laukā. Mums ir jācīnās arī pirmajā līmenī – pret tumsas spēku darbību valdību, varu un valdītāju struktūrās, bet vispirms jālūdz un jāgavē par sevi un citiem cilvēkiem, iestājoties pret ļaunā ietekmi savā un viņu dzīvē.

Viena no Mārtiņa Lutera lūgšanām izteikta ilgās: apskaidro savu Vārdu mūsu sirdīs, lai tajās tas atplaukst gaismā un karsti liesmo, lai tavs Vārds mūs mierina un iepriecina. 9. marta pievakarē Jēzus baznīcā organizētais Ne-parastais koncerts "Miers" sveču gaismiņās un fotoattēlu sērijā uz lielā ekrāna vēstīja un sagatavoja saņemt šo koncertu kā īpašu sadraudzību klusumā ar Kungu Viņa ciešanu laikā pirms Lieldienām. Vai pasaulē ir kaut kas tāds, kas būtu pelnījis uzticību? Tāda ir visai maz. Lai arī acu priekšā vai atmiņās izceļam sev fantastiskas dabas ainavas un mirkļu idilles, kā cilvēki taču jūtam, ka nedzīvojam dabā, bet gan vēsturē. Tagadējā izpratnē cilvēka vērtības vēsturi ir aizsācis Kristus, un šīs vēstures pamatojums ir Evaņģēlijs. Labo Vēsti, ka īstais miers nav dots lauku klusumā vai nakts melnumā, bet mierā ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, sirds pazemībā uzsvēra šī koncerta dalībnieki –  muzicējot, citējot Bībeles pantus, lasot Māras Zviedres un Esteres Rožkalnes dzejoļus un skaņdarbu laikā ļaujot vērot Edgara Jēgera fotografētos dabasskatus.

Dzīvē gan redzamajās izpausmēs, gan iekšējā garīgajā cīņā mums ir pieejams atbalsts – Dieva spēks un palīdzība. Par to saruna ar INESI un JĀNI BAMBĀNIEM.

Dažkārt ir tik grūti vārdos ietērpt un izteikt kādas emocijas, ko izjūtam vai ko esam piedzīvojuši. Dažkārt sirds ir tik ļoti pateicības pilna, ka tā nonāk pretrunā pati ar sevi – vēlmē bezgalīgi pateikties tā salūst pret cilvēcīgu nevarēšanu sniegt pilnīgu un atbilstošu pateicību Dievam, savam Kungam. Dažkārt mūsos iemājo tāds debešķīgs prieks, kādu pasaule nevar sēt. Šajos "dažkārt" brīžos Dievs ir pavisam, pavisam tuvu sajūtams, sadzirdams. Ir tāda sajūta, it kā es peldētos Viņa žēlastības okeānā, manis nepelnītā, bet Viņa dāvinātā okeānā, ko visapkārt ietver nebeidzami mīlestības krasti.

Tādas ir arī Lieldienas – Kristus augšāmcelšanās svētki. Tie ir svētki, kas ietver visus "dažkārt" vienā lielā, skaistā notikumā, kad tu, cilvēks, saproti, ka nemaz nespēj saprast, cik liels ir šis žēlastības un mīlestības okeāns.