Gadsimtiem ilgi kristīgā Baznīca  nav varējusi sekot vissvarīgākajam norādījumam par garīgo cīņu – nekad necīnīties pret miesu un asinīm. Mēs visi esam ļoti nadzīgi aizstāvēt savu viedokli, kritizēt, pārmest, apvainot, noniecināt, bet neesam gatavi cīnīties pret sātanu. Bet, līdzko sākam apkarot viens otru, velns jau mūs ir nolicis uz lāpstiņām un berzē rokas kā uzvarētājs. Cīņas vienam ar otru nostiprina sātana pozīcijas un virves ap pasauli – neatpestītajiem un Dieva bērniem. To mēs ļoti uzskatāmi redzam šodienas Latvijā visos līmeņos – no valsts vadītājiem līdz katram indivīdam.

Garīgajā cīņā nevar uzvarēt bez Dieva Gara ieročiem (Ef 6,12–18). Šajā cīņā ir divi līmeņi: kosmiskais un individuālais. Mēs nevaram izvēlēties – cīnīties vai ne, jo, līdzko kļūstam kristieši, mēs jau atrodamies kaujas laukā. Mums ir jācīnās arī pirmajā līmenī – pret tumsas spēku darbību valdību, varu un valdītāju struktūrās, bet vispirms jālūdz un jāgavē par sevi un citiem cilvēkiem, iestājoties pret ļaunā ietekmi savā un viņu dzīvē.
Kad Dieva Vārda gaisma un Dieva pieļauti apstākļi izgaismo mūsu dvēseli, mēs ieraugām dziļus ievainojumus, kurus var sadziedēt vienīgi tās Radītājs. Kamēr tie nav dziedēti, uz tiem kā mušas uz strutainu vietu salido ļauni gari. Mēs tos varam vai nu nepārtraukti atgaiņāt, vai atzīties savā puvumā un ļaut dziedināt ievainojumus. Ļaunais izmanto cilvēciskas problēmas, radot dabisku un pārdabisku faktoru apkopojumu, ko varam saukt arī par atkarību jeb Bībeles vārdiem "ļaunā gara apsēstību". Kad Jēzus kādu atbrīvo, Viņš vispirms liek atgriezties no grēkiem un dziedina slimo dvēseli. Un tad, Tēva mīlestības ietvertam, Dieva Vārda audzinātam un Dieva Gara spēka piepildītam, dziedinātajam paveras citi dzīves apvāršņi – tie, kurus nospraudis Tēvs – tev, draudzei, Baznīcai, tautai, valdībai, Latvijai.

Redaktore Milda Klampe

.....................................................

Ciešanas, ticība, pacietība

Ja kāds ciešanu dēļ ir sātana saistīts, tad tas nenozīmē, ka vienlaikus viņš nevarētu būt arī žēlastības bērns. Sieva, kas 18 gadus bija saistīta, taču bija Ābrahāma meita. Ījaba liktenis mums visiem zināms. Un, kad sātans viņu sita ar augoņiem, viņš palika tas pats: vīrs, pie kura Tam Kungam ir labpatika, – viņam jāiztur un jāturpina ticēt. Pāvilu sātans sita ar dūrēm. Kādā veidā – to mēs īsti nezinām; mūsu laikos šo slimību gan zinātu vārdā nosaukt. Pāvils jutās saistīts, lūdza pēc atbrīvošanas, bet viņam bija jāpietiek ar žēlastību. Laikā, kad Tas Kungs mūs sit, mums jāparāda pacietība, un, ja varbūt pats sātans ir instruments tādai sišanai un šaustais ciezdams arī nomirst, viņš jo lielākā mērā triumfēdams ieies Godībā. Vai visas ciešanas ir sātana darbs, par to mums galva nav jālauza, mūsu uzdevums ir: visās ciešanās palikt uzticīgiem Tam Kungam! Ir dažādi ciešanu posmi un apstākļi. Ir gadījumi, kad cietējam jātur stipra ticība, lai pagodinātu To Kungu un vājinātu sātanu. Bet galvenais ticībā ir, ka cietējs saprot, kas īsti dod vēl sātanam uz mums tiesības. Tad pret šīm lietām varam cīnīties un no tām šķīstīties. Pret Ījabu apsūdzības nebija: taču tas, ka sātans varēja ticēt, ka Ījabs ciešanās nepaliks uzticīgs Tam Kungam, dod viņam tiesības to kārdināt. Pēc izturētā pārbaudījuma sātanam atkal jāatkāpjas, un Ījabs kļūst vesels. Mūsu dzīvē var atrasties citas apsūdzības; bieži tās ir vispārējas, kam ir sakars ar visu cilvēci. Mēs meklējam cēloņus, pamatīgi atgriežamies; tad ticībā lūdzam, lai mācība izbeigtos. Ja esam izpētījuši apsūdzības būtību – kas gan tad var mūs kavēt ticēt, ka tagad arī rīkste tiks atņemta. Bieži vien cilvēks labāk pacietīgi grib palikt savā ciešanu stāvoklī, lai tikai nebūtu jāatgriežas no grēkiem, kuru dēļ viņš tiek šausts. Ir tā: kuru Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, ja tāds dara ļaunu. Bet ir arī tā: ja bērns izprot, par ko viņu sit, un ja viņš kļūdas nožēlo un cenšas laboties, – tāds saņem arī iepriecu. Un te nu vajadzīga ticība. Arī apustuļi nopūtās un ilgojās pēc savas miesas pestīšanas. Cīņa gan var kļūt vieglāka, bet tā paliek. Tas, ko mēs saņemam, ir dievišķi spēki – kā pierādījums tam, ka mums ir Pestītājs. Lai zinām: cietēji ir izredzēti kļūt par uzvarētājiem! Viņu iekšējām bēdām ir uzdevums: ņemt dalību sātana gāšanā. Ciešanu ugunīs mēs paliekam, kamēr viss kļūst gaišs un pienāk pilnīga uzvara. Tumsības valsts iespaids ir liels, jo sātanam ir lielas dusmas. Ir izsūtīti tumsas gari, lai mūs mocītu, kaitinātu, gāztu grēkos. Un mums jātop pārbaudītiem, lai, neraugoties uz visām mokām, mēs uzvaram un dodam godu Tam Kungam. Mums jābūt garīgiem ījabiem. Smagākais no visiem pārbaudījumiem ir tad, ja mūs zaimo: "Kur nu ir tavs Dievs!" Tātad nu ir cīņa līdz asinīm. (Ebr 12,4) Bet kārdinājumu ugunīs taču nāk uzvara pēc uzvaras. Dievs savas Valstības lietas kārto ar vājo palīdzību. Tas Kungs visu darīs, tikai būsim uzticīgi un pacietīgi!

Johans Hristofs Blumhards. "Kāda Dieva kalpa cīņu un uzvaras ceļš"

....................................................

Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmens kalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs. Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani. Viņš izstiepa savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem. Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām.. Tu, Kungs, dari gaišu.. manu tumsu, jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus. Tiešām Dieva ceļi ir pilnīgi, Viņa vārdi ir skaidri, Viņš ir vairogs visiem, kas pie Viņa tveras.

Dāvids, Ps 18,2,3,6,17,29–31