Ir viena no tveicīgākajām jūnija dienām - kad liekas, ka uz brīdi piedzīvojam tādus klimatiskos apstākļus, kādi varētu būt Āfrikā vai vismaz kaut kur dienvidos. Patvērušies ēnā, ēdam saldējumu ar zemenēm, ko sarūpējusi izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” redaktore Santa Cileviča. Mūsu saruna ar Santu šoreiz nav tik daudz par draudzes izdevumu, kā par Santas plāniem no septembra uz desmit mēnešiem doties brīvprātīgo darbā. Uz Tanzāniju, tas ir – uz Āfrikas dienvidaustrumu daļu, pavisam nedaudz zem ekvatora.

Ar Santu Cileviču sarunājās Lelde un Ivars Kupči

Kā jūties šajā vasarā?

Vasara man tikko sākusies – ir sajūta, ka viss vēl priekšā. Tikko noslēdzies gads, kas bijis ļoti aktīvs – gan darbā, gan kalpojot Dienas bērnu centrā, gan draudzē; nupat atgriezos no Baznīcas dienām Drēzdenē, un tikai 3 dienas esmu mājās. Mana vasara vēl priekšā. Jūtu, ka tā būs raiba.

Pastāsti par savu līdzšinējo nodarbošanos!

Šobrīd pēc profesijas un pēdējās izglītības esmu tulks, tulkotājs. Praktiski nodarbojos ar mutisko tulkošanu, galvenokārt kā līgumtulks Eiropas Savienības institūcijās Briselē – Parlamentā un Padomē, braucu arī uz Parlamenta plenārsēdēm Strasbūrā. Tulkoju no vācu uz latviešu un no latviešu uz vācu valodu. Pirms tam 6 gadus strādāju LELB Virsvaldē – kad jutu, ka viss ir piepildīts, ar lielu mieru aizgāju, jo biju darījusi, ko varējusi, cik labi varējusi, un bija sajūta, ka ir jānāk kam jaunam. Esmu strādājusi arī skolā par vācu valodas skolotāju. Šobrīd studēju LU Pedagoģijas fakultātes maģistrantūrā, starptautiskā programmā “Dažādības pedagoģiskie risinājumi”. Un zinu, ka kādreiz noteikti gribēšu atgriezties skolā.

Vai tulks vienmēr var iztulkot visus specifiskos jautājumus un terminus?

Ir jāvar! Es nekad neeju tulkot nesagatavojusies. Ja zinu, par ko būs sēde, tad iepriekš studēju regulas, direktīvas, apskatos terminoloģiju, kas ir ļoti sarežģīta un katrai jomai atšķirīga. Bet galā ir jātiek un nedrīkst palikt gaisā karājoties.

Kādi ir tavi nākamā gada plāni?

Tas šobrīd manā dzīvē ir interesantākais. Tālākie plāni ir spraigi un izaicinoši. Es septembrī uz nepilnu gadu došos uz Tanzāniju Āfrikā. Tā būs brīvprātīgo programma, ko piedāvā Leipcigas misijas centrs, kas darbojas Vācijā, Saksijas luteriskās Baznīcas paspārnē. Šobrīd zinu, ka darbošos bērnudārzā, skolā un, iespējams, arī vietējās Tanzānijas luterāņu baznīcas diecēzes ofisā. Katram brīvprātīgajam vieta tiek piemeklēta atkarībā no viņa izglītības, pieredzes un vēlmes kādā jomā darboties. Es gribēju darboties ar bērniem.

Kādā valodā tur notiek saziņa?

Oficiālā valoda ir svahili, bet neoficiālā ir angļu valoda – kā saziņas valoda daudzās Āfrikas valstīs. Sākumā mums būs vairāku nedēļu svahili valodas kursi – apmācība pamatu apguvei. Es jau zinu pateikt asante, tas ir „paldies”, un jambo [džambo], kas nozīmē „sveiki”.

Tur jau sanāk Santa ar džambu!.. Vai gadījumā lēmumu doties uz Āfriku nav iespaidojusi tava džambas spēlēšana?

Nē, jo tas ir bijis daudz ilgāks process – džambu sāku mācīties spēlēt tikai pagājušā gada sākumā. Es, protams, labprāt gribētu Tanzānijā turpināt apgūt arī kādus ritmus un džambas spēli. Mans pasniedzējs Nils Īle sacīja, lai noteikti atrodu kādu vietējo instrumentu, jo katrā reģionā tie ir citādi.

Kā tu nonāci līdz lēmumam nomainīt tulka darbu Briselē pret brīvprātīgā darbu Āfrikā?

Doma par Āfriku manī ir jau gadus desmit vai pat vēl senāk. Jau skolā iemācījos no galvas visu Āfrikas valstu galvaspilsētas, un mani vienmēr ir fascinējis un interesējis viss, kas saistījās ar Āfriku. Bet šī doma slēpās kaut kur zemapziņā, tas nebija kā pašmērķis, ka es gribu un es to panākšu. Jau vairākus gadus atpakaļ gribēju pievienoties vienā brīvprātīgo projektā, bet tas tomēr nenotika. Pēc tam domas par došanos uz Āfriku ik pa laikam uzplaiksnīja un tad atkal pazuda. Pagājušā gada rudenī kaut kas atkal tirdīja, un es aizrakstīju luterāņu Baznīcai Tanzānijā. Nekādu atbildi gan nesaņēmu. Vēlāk ceļš burtiski pats pavērās ar vairāku citu pazīstamu cilvēku palīdzību, kuriem biju apvaicājusies par šādu iespēju. Kad mana vēstule galu beigās nonāca Misijas centrā un man piedāvāja šo projektu, jutos, kā saņēmusi lielu dāvanu. Tas ir kā Dieva brīnums, kā tas viss nāca un noorganizējās. Es pavēru durvju spraugu, bet Dievs man atvēra visas durvis. Jūtu, ka tas ir Dieva pavērts ceļš, ka es nelauzos iekšā saviem spēkiem. Tulka darbs man arī ir sirdij ļoti tuvs, un daudz ko no tā esmu mācījusies, un tas man noteikti noderēs uz priekšu.

Bet tomēr – kas ir tas, kāpēc tu turp dodies?

Es to nezinu. Bet man ir sajūta, ka Dievs zina. Man tā bieži ir bijis. Iekšā ir dzinulis, kas mudina kaut ko darīt. Pēc tam, skatoties atpakaļ, es tikai saprotu, kāpēc tā ir bijis. Arī kāpēc kaut kas nav bijis... Es vēlos kaut ko no sevis dot, esot Tanzānijā, gribu atrast tur draudzi un iesaistīties tās dzīvē, redzēt, kā viņi izdzīvo ticību. Gribu iepazīt Āfrikas kultūru, cilvēkus. Jo tuvāk nāk šis braukšanas laiks, jo lielāka ir pārliecība, ka tam ir jēga. Es ļaujos, lai Dievs mani ved. Tā būs neatsverama pieredze.

Vai jūties droša par sevi nezināmā zemē?

Līdz galam droša nevaru būt nekad un ne par ko. Bet iekšēji ir sajūta, ka tieku vadīta. Tāpēc mani uzrunāja šīs draudzes avīzītes tēma: “Kas tevi sargā, tas nesnauž!” Dievs neguļ. Ir stipra paļāvība, ka Viņš ir ap to visu. Un es jau intuitīvi esmu sākusi ilgoties pēc tā, ko vēl nezinu.

Pusotru gadu tu esi vadījusi izdevuma „Jēzus Draudzes Dzīve” veidošanu, esot izdevuma redaktore. Kāds ir bijis šis laiks?

Svētīgs un brīnumains. Tā ir bijusi kalpošana, kur esmu varējusi likt lietā to, kas man ir dots. Esmu piegājusi tam ar lielu mīlestību. Sirds un mīlestības apvienojums. Grūti spriest par rezultātu, bet vienmēr esmu ticējusi – ja tu dari no sirds un jūties aicināts, tev nav jādomā par rezultātu, tas parādīsies pats no sevis vēlāk. Ik pa laikam gan dzirdu, kā kāds raksts ir kādu uzrunājis – tas, protams, priecē. Bet tas nav mans nopelns – esmu darījusi, ko varējusi, pārējais ir Dieva darbs. Sākumā biju nobijusies, jo draudzes cilvēkus tik labi nepazinu, draudze ir liela un aktīva, un es esmu ienācēja draudzē. Bet vienmēr brīnumainā kārtā viss ir noticis ar lielu svētību.

Kādas atziņas esi pa šo laiku ieguvusi, ko esi mācījusies?

Ja esi kādā aktīvā kalpošanā, tu esi spiests sevi garīgā ziņā disciplinēt. Sava garīgā dzīve jākopj dziļāk, nedrīkst tai pieiet pavirši. Citādi tas noteikti atspoguļosies arī kalpošanas rezultātā.

Kā tu esi ieraudzījusi draudzi šajā laikā, vai esi to labāk iepazinusi?

Liels prieks un pārsteigums par talantu daudzveidību, kas ir draudzē. Un saliekot tos visus kopā, iznāk kaut kas tik brīnišķīgs! Draudzē tu neesi viens visa darītājs, bet katrs piedalās ar savu pienesumu. Mūsu draudze ir ļoti rosīga, jūtama virzība uz priekšu. Bet svarīgi ir arī nekļūt pašpietiekamiem. Man pašai vienmēr gribējies kalpot kaut kur arī ārpusē, tāpēc ļoti priecājos, ka varēju kalpot bērniem no sociālā riska ģimenēm Dienas bērnu centrā, kas atrodas mūsu draudzes īpašumā Līksnas ielā. Palīdzēju mācībās vai vienkārši spēlējoties, kopā ar Dāgu stāstījām par Lieldienām, Ziemassvētkiem. Tas deva lielu gandarījumu. Bet laikam jau katram kristietim ir savs kalpošanas aicinājums.

Ko tu gribētu vēlēt turpmākajai izdevuma darbībai? Ko tu novēlētu jaunajai avīzītes redaktorei Līgai Amatai?

Mēs katrs esam ar saviem talantiem un ienesam kaut ko no sevis. Lai katrs to dara caur tām dāvanām, kas viņam ir dotas – ar savām idejām un radošumu. Es zinu, ka Līga to varēs! Kad studēju mutisko tulkošanu, pasniedzēja mums bieži teica: Nicht hängen bleiben – nedrīkst iestrēgt vai palikt gaisā karājoties, ir jāturpina! Tas man pēdējos gadus ir bijis kā dzīves moto – nekas, ja misējas vai pirmajā brīdī nezini, kā ko izdarīt – neatkāpies, turpini. Arī tulka darbā tu nedrīksti iestrēgt, palikt gaisā karājoties – doma jāpabeidz, jāturpina! Ir, protams, nedaudz skumīgi, ka būs jāatstāj šī kalpošana, bet nekas jau nestāv uz vietas.

Vai tu plāno klausīties sprediķus draudzes mājaslapā arī Āfrikā?

Nemaz nezinu, kāda tur būs piekļuve internetam. Ja varēs lejupielādēt datorā, tad noteikti. Varbūt es vēlāk varētu iztulkot kādu Āfrikas luterāņu sprediķi jums latviski?

***

Foto: no personīgā arhīva
FOTO_Intervija_1 Lieldienu nakts sagaidīšanas pasākums baznīcā, 2011. gads
FOTO_Intervija_2 Āfrikāņu ritmos – Perkusionistu festivālā Rīgā, 2010. gads