jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Lejupielādēt elektronisko "Jēzus draudzes dzīves" decembra izdevumu >>>  
Lielā intervija ar Dolaču ģimeni
Lielā intervija ar Dolaču ģimeni

Dolaču ģimenes CV

Jānis , dr.sc.ing., Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, Ksiloģenēzes laboratorijas vadītājs, 7 grāmatu autors, draudzē kopš 2010. gada.

Dace, mūzikas skolotāja, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Saimniecības daļas pārzine, draudzē kopš 1995. gada.

 Valters & Dace, mag.theol., 8 gadus laulībā, 7 gadus pareizticībā, Latvijas Kristīgās akadēmijas pasniedzēji, Tartu Universitātes doktoranti.

Līga, mag.oec., mag theol., LELB Finanšu nozares vadītāja vietniece, kasiere, draudzē kopš 2000. gada.

Ar Dolaču ģimeni „Jēzus draudzes dzīve” tiekas krietnu brīdi pirms Ziemassvētkiem. Taču saruna ir tieši par to, par Ziemassvētkiem un Bērna piedzimšanu. Galdā klātie sautētie kāposti un desiņas, kā arī čalas, smiekli un dzejoļu deklamācija mūsu tikšanos padara par svētkiem, nu gluži vai Ziemassvētkiem.


Kā jūsu ģimene sagaida Kristus Bērna piedzimšanu? Vai ir kādas īpašas tradīcijas?

Valters: Tie vienmēr ir bijuši ģimenes svētki. Un šie svētki vienmēr sākas ar dievkalpojumu. Kas tik nenotiek Jēzus baznīcā 24. decembrī! Sākot ar bērnu jeb ģimeņu dievkalpojumu un pēc tam ar ‘parasto’ dievkalpojumu, un tad jau pēc tam vakarā jādodas mājās – nekur citur jau šajā naktī nevar. Tagad, kad mēs dzīvojam Jūrmalā, un vecāki – Rīgā, tad tā mums ir iespēja satikties. Mēs ar Daci (Dace juniore – red.) esam vakara dievkalpojumā latviešu pareizticīgajā draudzē Mēness ielā. Dievkalpojuma beigās tiek dziedāta arī „Klusa nakts, svēta nakts”, un tad vecāki mūs paņem, braucot no Jēzus baznīcas, un mēs dodamies mājās, kur jau gaida svētki – galdā svētku cepetis; ir padomāts arī par dāvanām. Tie tiešām burtiski ir ģimenes svētki!

Līga: Parasti svētku svinēšana izvēršas par evaņģelizēšanu mūsu kāpņu telpā, jo mums ir klavieres, un Ziemassvētku dziesmas skan pa visām trepēm. Tad visi, lai ko darītu savos dzīvokļos, dzird, kā Dolači lejā dzied dziesmas. Tas man liekas ļoti forši!

Jānis: Mums pievienojas arī Daces (Dace mamma – red.) brālis ar savu ģimeni, viņš spēlē saksofonu. Un, jā, tad sākas dziedāšana. Tas ir tas jaukākais, kas rada noskaņojumu!

Valters: Tas savā veidā ir kā turpinājums dievkalpojumam, jo tur taču arī dzied dziesmas. Šis vakars tiešām svinēts kā lieli svētki visās baznīcās un visos namos!

Dace juniore: Jēzus ir piedzimis ģimenē, un tas piešķir ģimenei vērtību. Mēs ar Valteru esam jau septīto gadu pareizticībā, un visu decembri mums ir ļoti stingrs gavēnis, kas turpinās līdz 6. janvārim, kad Kristus Piedzimšanu svin Pareizticīgā baznīca. Bet 24. decembrī mēs uz mirkli šo gavēni pārtraucam ģimenes dēļ. Ja nebūtu ģimenes, mēs gavētu un neietu svinēt. Ģimene, manuprāt, ir kaut kas tāds, kas saistās ar klusumu. Pat tad, ja mēs svinam kā kārtīgi latvieši – ar eglīti, cepeti, desiņām, kāpostiem, zirņiem un dziesmām. Bet tajā pašā laikā centrā ir klusums ap silīti. Šis klusums ir iekšējā mājas sajūtā. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tad, kad Viņš piedzima pasaulē, Viņš darīja pasauli par Savām mājām. Man Ziemassvētki vienmēr saistās ar mājīgumu, ģimeni un kopību. Šeit ir tas klusums un dāvanas ar šo simbolisko vērtību. Dievs mums devis vislielāko dāvanu, tāpēc mēs apdāvināmies. Visi šausminās par Ziemassvētku tirdziņu un iepirkšanās bumu, bet es – nē, kaut arī nepiedalos, jo nav spēka iet pa tiem veikaliem. Bet es nešausminos, jo saprotu, ka cilvēks ir vērsts uz to, ka viņš vēlas nopirkt dāvanu, kaut arī reizēm neapzinās tās dziļāko jēgu.

Kā tika svinēti Ziemassvētki Sibīrijā?

Jānis: Sibīrijā mēs svinējām ļoti klusu. Jo tur tas bija galīgi aizliegts. Kad mēs aizbraucām, man bija pusotrsgads, un pirmā „Klusa nakts, svēta nakts”, ko atceros, nāk no Sibīrijas. Toreiz tie latvieši, kas tur bija, tās ģimenes, sanāca kopā parasti kādā no mājām – mēs dedzinājām eglītes zaru un dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Un viena no manas bērnības pirmajām atmiņām ir tieši Ziemassvētku dziesmas. Tās man palika sirdī, un vēlāk, kad pārbraucu uz Latviju un kad šos svētkus varēja svinēt daudz brīvāk, drošāk, tad parādījās arī dvēseles prasība pēc klusas un dziļas ticības. Tagad es uztraucos par to, ka šo svētku svinēšana nepāriet fetišizācijā, jo visatļautība nenozīmē visvarēšanu. Viss ir atkarīgs no tavas iekšējās pārliecības, no sirdsbalss – ko tu drīksti darīt un ko nē. Tā ir brīvības izvēlē, savukārt brīvība ir iekšēja nepieciešamība.

Kā izjūtat Jēzus Bērna vadību ikdienā? Bērna, Ziemassvētku brīnuma, kurš tomēr ir Varenais Dievs?

D.j.: Vispirms es Dieva vadību izjūtu savā nepaklausībā. Tajā, ka man visas dienas garumā gribas darīt lietas tikai sev pa prātam. Un pēc tā es saprotu, ka daudz kas ir jādara citādi, un man nākas aprauties, piedomāt, mainīties un – sūdzēt grēkus. Jo Dieva vadība patiesi nav tikai lielās lietās; tā sākas ar to, ka tu Dievam tīkami nodzīvo dienu, bet sirdī ir tik daudz egoisma. Katra doma, kas ir egoistiska, ir pretrunā Dieva vadībai. Sirdsapziņa, protams, visu laiku signalizē, tas ir sirds stāvoklis. Un cīņa, lai es dienas laikā ne par vienu sīkumu neapvainotos. Vai ir tāda diena, kad es neapvainojos? Ir, bet biežāk tomēr ir dienas, kad kaut kas iesmeldzas. Vai ir tāda diena, kad es nenoslinkoju? Nav. Vai ir tāda diena, kad es negribu kādu pamācīt un domāju, ka zinu par viņu labāk? Nav tādas dienas. Dievs visu laiku norāda, ka sirds ir jāpārveido. Tā ir Dieva vadība. Un otra lieta, – Dieva vadību es izjūtu, darot pasniedzējas darbu, – tas ir jādara ar domāšanu, ar prātu. Un tur Dieva vadība ir nepieciešama tīri prāta apskaidrības līmenī. Tāpēc, ka es nevaru nolasīt nevienu lekciju un uzrakstīt nevienu rakstu, ja neesmu lūgusi Dievam Gara vadību, un pēc tam iekšējā doma ļoti sakārtojas. Kā Pāvils teica: Ja jums nav Kristus prāts, jūs nekur nederat. Protams, tā ir cīņa, lai Kristus prāts būtu, jo tas nenāk pats no sevis.

J.: Dace ļoti labi pateica. Dzīve ir pretstatu cīņa, kur vienā pusē ir fiziskais spēks, otrā – garīgais. Un divu šo spēku mijiedarbībā notiek attīstība. 80% no Nobela prēmijas laureātiem tic Dievam. Einšteinam jautāja, vai Dievs ir. Viņš teica: es bez Dieva nevarētu atklāt to, ko esmu atklājis, taču arī tagad neko lielu neesmu atklājis; es tikai ieraudzīju, atšķirībā no vaboles, kas lien pa zaru, to, ka tas zars ir nevis taisns, bet līks. Vabole to neredz.

V.: Tas ir mājiens mums, cilvēkiem, ka mēs savu dzīvi neredzam perspektīvā, bet, ja paskatās no cita leņķa vai Dieva skatījuma, protams, to var ieraudzīt. Cilvēks, kas ir iemantojis šo Dieva skatījumu uz dzīvi, ir ieguvis īsteno gudrību.

D.j.: Dieva vadība manā dzīvē ļoti skaidri parādās arī tajā, ko man liek darīt mana priekšniecība un vīrs. Mana daļa ir paklausīt. Man nav jāprasa: „Dievs, kāds ir tavs prāts?”, ja man priekšniece saka, kas ir jāizdara, vai, ja mans vīrs stingri saka: „Nē, mēs to darīsim/nedarīsim!” – jo caur vadītājiem – vīru, vecākiem un priesteriem mēs saņemam Dieva vadību. Pie tā es stingri turos, jo tam pamatā ir nopietnas garīgas sakarības.

V.: Jo visiem viņiem ir dotas pilnvaras: vecākiem – bērnu audzināšanā, un, ja viņi tās neizmanto, viņiem ir liela līdzatbildība Dieva priekšā par savu bērnu likteni, kad mēs dosim norēķinu Dievam; savukārt mācītājiem, priesteriem – par sev uzticēto cilvēku dvēseļu pestīšanu. Atdodot savu gribu viņiem, mēs atdodam to Dievam.

L.: Dace jau pieminēja to, ka sirds ir tā vieta, kas jāmaina, un sirds ir tā vieta, no kurienes, kā Bībelē teikts, rosās dzīvība. Nevis prāta gudrība, bet sirdsgudrība ir tā, caur ko Dievs mani vada. Sirdsgudrība ir tā, kas maina un mainās. Un visi mani lēmumi, kas tiek pieņemti, nāk no tās.

Dace – mamma: Dievs visu laiku palīdz dzīvot, Viņa darbība ir redzama katru dienu, – es visu laiku slavēju Dievu par to, cik gudri Viņš virza un izkārto mūsu lietas. Tas, kas mums pieder, – ir tikai, pateicoties Viņam.

D.j.: Viss, kas notiek šajā dienā, viss, kas notiek manā dzīvē, ir ar Dieva ziņu. Optinas klostera starecu lūgšanā ir teikts: „Kungs, liec man ar mierpilnu sirdi pieņemt visu, ko nesīs šī austošā diena. Un pilnīgi paļauties uz Tavu svēto gribu, jo viss, kas notiek, ir saistīts ar tavu svēto nodomu.” Arī ļaunais. Jo, kaut arī tas mūsu dzīvē notiek, pāri tam stāv Dieva namturība, un tiem, kas mīl Dievu, pilnīgi visas lietas nāk par labu. Arī tādas, kas izskatās ļoti negatīvas. Ja tu esi sevi nodevis Dieva rokās, tad nav nevienas situācijas ārpus Viņa. Jo Viņš taču ir visa Valdītājs. No Viņa acīm mēs nevaram izbēgt nekur, pat ne ellē. Dieva vadība ir visu laiku, bet mana problēma ir to pieņemt un meklēt atskaites punktu Dievā.

Mateja evaņģēlija 2. nodaļā ir teikts, ka tad, kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, gudri vīri no austrumu zemes nāca, lai meklētu Viņu. Arī jūsu ģimenē ir „gudri vīri (un sievas)”.

Kāds ir bijis jūsu ceļš pie Jēzus? Katram personīgi un kā ģimenei kopumā...

Ko jūs sauktu par savas dzīves Ziemassvētkiem?

L.: Pirmā doma, ko es apzināti par sevi atceros, ir mans kristību brīdis. Man bija trīs gadi. Atceros, kā es gulēju, jo kristības notika dievkalpojuma beigās. Atceros, ka abi ar brāli bijām smuki saģērbti, un tētis turēja mani uz savām rokām. Tad vienā brīdī mani piecēla, un bija jāiet līdz altārim. Un tad bija sajūta, ko abi ar Valteru esam pārrunājuši, ka tas bija kaut kas svēts.

V.: Tas bija 1985. gads. Iedomājies, baznīca gandrīz tukša. Kreisajā pusē sēž veci, padzīvojuši cilvēki, un labajā – tikai ģimene. Sajūta ir tāda, ka viss dievkalpojums notiek tikai speciāli mums, kristībām vien. Tie bija padomju laiki, tāpēc tas notika prom no Rīgas, Saulkrastos, Pēterupes baznīcā. Mūs kristīja mācītāja Vaira Bitēna.

D.m.: Savukārt es esmu kristīta bērnībā Cēsīs.

J.: Neatceros, vai mūs, visus bērnus, kristīja mājās vai Cesvaines baznīcā. Māsa stāsta, ka mājās un arī, starp citu, Ziemassvētkos pie eglītes!

D.j.: Esmu visjaunākā kristiete no mums, esmu kristījusies 1989. gadā pie slavenā profesora Feldmaņa Mežaparka draudzē. Tur ir mans sākums, tie ir mani Ziemassvētki, kaut gan tas notika Lieldienās. Es uzskatu, ka kristības ir Jēzus piedzimšana manā sirdī, un, lūk, es ļoti labi atceros savas kristības un iesvētības, kas notika kopā, jo Svētais Gars sāka darboties – nemanāmi, bez kādām īpašām sajūtām, bet jau nākamajā dienā es piecēlos un meklēju lūgšanas, nevarēju atrast neko citu, kā vien vecu luterāņu dziesmu grāmatu un lasīju no tās visas dziesmas pēc kārtas, „apēdu” tās kā maizi. Tad lasīju Evaņģēliju, un atkal „apēdu” kā maizi. Tā ir Svētā Gara darbība. Jo dienu iepriekš man tāda pamudinājuma nebija. Tas iekšējais garīgais cilvēks, kas piedzimst kristībās, sāk lēnām augt, ja ļauj viņam to darīt.

Ziniet, kas mums ar Valteru ir visjaukākais? Mēs Ziemassvētkos apprecējāmies. Pirms 8 gadiem Krusta baznīcā Teikā. Un visas kāzu dziesmas mums bija par Kristus Piedzimšanu.

L.: Mēs ar tevi, Valter, esam ieauguši kristīgajā vidē. Kopš kristību dienas mēs tikām vesti uz baznīcu, un Vārds mūsos krita kā sēkla. Sākumā svētdienasskolā gājām Saulkrastos, pēc tam Rīgas Jaunajā Ģertrūdē, un tad nonācām Jēzus baznīcā. Jēzus draudze ir tā vieta, kur ienācās augļi. Un līdz ar to, es teiktu, ka arī jūs (uzrunā vecākus) aizvien vairāk ieaugāt baznīcā. No mūsu vešanas.

D.j.: Es gribu vēl piebilst, ka mūsu ģimenē, mēs, bērni, gaidīt gaidām, kad vecāki savu laulību iesvētīs baznīcā. Mēs ticam, ka tāds mirklis pienāks.

J.: Es iesvētījos pirms 2 gadiem.

D.m.: Tā bija liela uzvara.

J.: Dziļi sirdī es sen biju nācis pie secinājuma, ka pāri cilvēkam stāv kaut kas liels. Cilvēks ne vienmēr ir savas dzīves noteicējs. Ir Kāds, kurš vada. Viņš vada tikai uz izglābšanu un pilnveidošanos. Pilnveidošanās ir cīņa ar sevi, sava ego noliegšana un Dieva pielūgšana. Tādēļ es savu dienu sāku ar lūgšanu: „Dievs palīdzi un dod man spēku un saprātu paveikt darbus, jo es kalpoju Tev, Latvijai un sabiedrībai, ģimenei.”

Kas, jūsuprāt, ir gudrība? Īsta gudrība.Un kas ir gudra vadīšana jeb vadīšana gudrībā? Vai gudrība ir kas tāds, kas piemīt vai kam būtu jāpiemīt katram cilvēkam, katram kristietim?

L.: Cik interesanti, ka tieši nesen es kādas diskusijas sakarā pārskatīju 2.gs.baznīcas tēvu mācību par Svēto Trīsvienību, un tur ir teikts, ka Dievs Tēvs no mūžības sevī satur Viņa Vārdu (Logoss), kas ir Kristus, un Gudrību – Svētais Gars. Gan pie radīšanas visi šie trīs ir kopā, gan arī Salamana pamācībās ir pants (Sal.pam.9:1) par gudrību, kas „dara sev namu”. Ziemassvētkos tas iegūst jēgu un visaugstāko izpausmi, kad Dievs ienāk pasaulē caur Svētā Gara iedarbību pie Jaunavas Marijas un tiek iemiesots Vārds. Šī Rakstu vieta iegūst piepildījumu, ka visa pasaules namturība balstās Kristū un tikai Viņā. Šajā pestīšanas plānā gudrībai jeb Svētajam Garam ir ļoti liela nozīme. Domāju, mums jārunā vairāk par sirds nekā prāta gudrību. Svētais Gars caur kristībām var darīt mūs gudrus. Kas pasaulei varbūt liekas neprāts, bet Debesu valstībai – lielākā gudrība. Ticēt un pieņemt Dievu. Runājot par gudrību un vadīšanu gudrībā, bez Svētā Gara tas nav iespējams, jo Svētais Gars ir tas, kurš uzrāda dažādas lietas, gan arī parāda mums ceļu. Tā ir saite, kurā visi esam vienoti un ar ko Dievs mūs var vadīt.

D.j.: Baznīcas antropoloģijā ir tāds jēdziens kā garīgais prāts, kad Svētais Gars mūsos veido prāta spēju apspriest garīgas lietas. Garīgā prāta attīstība var notikt tikai tad, kad mēs dzīvē nonākam situācijās, kurās varam īstenot un izkopt pazemību - bijību Dieva priekšā. Un, lūk, visas gudrības sākums ir bijība Dieva priekšā. Dievs mums visiem māca pazemību, un tur rodas patiešām īsta gudrība. Atceros, biju jau aspirantūrā, un iepazinu Kristu, un bija sajūta, ka tikai progresēju gudrībā. Nokristījos un domāju, iešu un kalpošu baznīcai, došu savas zināšanas (jāsmejas, kādas man tās toreiz bija!). Mana pirmā draudze, kur gāju un lūdzu, lai ļauj man kaut ko darīt, bija Lutera draudze. Tas bija viens no maniem mīļākajiem notikumiem dzīvē – man atvēlēja kalpošanu svētdienas skolā pie bērniem. Es biju ļoti priecīga. Sagaidīju vadītāju, viņa uz mani paskatījās un teica: „Labi, varēsiet griezt aplikācijas un izdales materiālus.” Tas bija ļoti kolosāls lūzums manā apziņā, manā lepnībā, jo biju kā balons pārgudra, bet dabūju griezt aplikācijas, kad es, lielā ‘profesore’, kas jau rakstīja disertāciju. Domāju: „Nu gan esmu zemu kritusi!”, bet īstenība tikai tad es sapratu, kas ir pazemība. Tas bija lūzums. Mīļuprāt griezu aplikācijas, un tad parādījās arī bērni, ko mācīt. Tos bērnus nemūžam neaizmirsīšu. Ja nav lūzuma pazemībā, nevar attīstīties garīgā gudrība.

V.: Ticība ir prāta augstākā forma. Ticība jau ir tā, kas apskaidro prātu. Nevis no prāta nonākam pie ticības. Zinu daudzus cilvēkus, kas saka: „Gribu vispirms uzzināt par Dievu!”, bet tas, ka viņš daudz zina par Dievu, nepalīdz viņam spert soli ticībā.

Ābrahāms taču arī neveica izpēti, kurp viņš ies, kad Dievs viņu aicināja, viņš vienkārši paklausīja Dievam un gāja uz apsolīto zemi.

Kā zinātniskos izziņas procesos parādās Dievs, vai atklājumi ir atkarīgi tikai no cilvēciskā faktora? Vai Dievs un zinātne iet roku rokā?

J.: Noteikti iet roku rokā. Zināšanu Himalaji bez teorijas sabruks, un teorija, vispārzināmā likumsakarību atklāšana, var notikt tikai Dievā. Piemēram, Mendeļējevam ķīmisko elementu periodiskā tabula atklājās sapnī. Viņam jautāja, kā jums tas izdevās, un viņš teica, ka 30 gadus par to esot domājis, taču atklāsmi, redzot viņa pūliņus, deva Dievs. Domāšana cilvēka smadzenēs aktīvāk notiek sapnī, tad viņu neviens netraucē. Zemapziņa visu laiku strādā, un to vada Dievs. Vispirms dzimst ideja un tikai tad tās pierādījums. Un ideja nevar dzimt tukšā vietā. Ir jābūt vai nu kvantitatīvam un kvalitatīvam visu iepriekšējo zināšanu apkopojumam, vai visu iepriekš zināmo faktu kvintesencei. Un tad tas parādās pēkšņi, tādā kā apgaismībā. Ir tāds teiciens: tas man nāca no augšienes!. Un tā ‘augšiene’ ir Dievišķā atklāsme. Kas šai gaismai netic, tam arī neizdodas daudz ko atklāt. Katram atklājumam ir vadītājs un Virsvadītājs, to varētu tā nosaukt.

L.: Vai bieži nav tā, ka zinātnieki, pētot zem mikroskopa kādu lietu dziļāk un dziļāk, atrod kaut ko tādu, kas nevar rasties tāpat vien? – ka aiz tā visa stāv kaut kas lielāks, kāds Prāts. Viss ir tādās proporcijās, ka to nav iespējams radīt nejauši. Vai tas arī nav viens no veidiem, kā zinātnieki iepazīst Dievu? – pētot Viņa radību un sajūsminoties par to, un aizvien mazāk ticot, ka tas var rasties tāpat vien, gluži nejauši.

J.: Jā, tas ir tā. Piemēram, Darvina evolūcijas teorija neiztur kritiku. To varētu salīdzināt ar automobiļa rašanos no tā detaļām. Nejauši automobili mēs nevaram salikt. Lai automobili saliktu, mums jābūt konkrētām zināšanām par vielām un metāliem. Dabā ir daudz likumsakarību, kas izpaužas dievišķajās attiecībās. Tas pats attiecas uz proporcijām. Cilvēkā ir ideālas proporcijas, – no cilvēka vidusdaļas līdz augšai un apakšai. Tas ir tā saucamais zelta griezums. Tas rada skaistumu. Ja tas tā nebūtu, šis skaistums „neietu pie sirds”. Aiz tā visa ir lielāks saprāts. Patiesība ir visapkārt, un nekā skaistāka par patiesību nav.

Vai viegli būt tam, kurš izzina Dieva radīto materiālo pasauli un cik tas ir nepieciešami?

J.: Cilvēku ‘dzen’ uz priekšu divas lietas – slinkums un zinātkāre. Slinkuma dēļ ir daudz jaunu atklājumu, lai cilvēkam būtu vienkāršāk. Vai ir viegli? Ir viegli un interesanti. Jo ideja ir tā, kas vada cilvēku. Zinātne ir savas ziņkārības apmierināšana uz valsts rēķina, tā saka.

L.: Domāju, zinātnieka ceļš savā būtībā parāda to dievlīdzību, ka mēs esam radīti, lai radītu. Mēs gribam kaut ko radīt. Un nevis tikai paturēt sev, bet iet ārā no sevis un dot, līdz ar to iegūstot gandarījumu un līdzinoties Dievam, kurš radīja, deva no sevis.

D.j.: Pirms katra darba ir jālūdz Dievs, jo Vārdā ir teikts: bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Tas attiecas uz visām cilvēka darbībām. Un tur, kur mēs pielūdzam Dievu un darām, un pateicamies Dievam, tur rodas radošums. Bet slinkums, savukārt, ir radošuma noliegums. Nepaklausība Dievam.

V.: Izdabāšana sev. Darīt tā, kā pašam ir ērti. Gluži kā laulībā. Cilvēks var dzīvot savu dzīvi, bet, ieejot laulībā, viņa dzīve mainās, jo tagad viņam jādzīvo caur otru cilvēku, ja viņš grib īsti izdzīvot savu laulību. Darīt lietas vienam priekš otra. Bez otra es nevaru ieraudzīt sevi. Bet slinkums ir sevis attaisnošana.

Vai materiālajai zinātnei ir maz iespējams sadzīvot ar teoloģisko?

L.: Ne velti visu zinātņu māte ir teoloģija.

D.j.: Jā, un tad sāka attīstīties citas zinātnes un izdzina māti no istabas. To izdarīja dabaszinātnes, kas izvirzīja savus šauros kritērijus, – pierādāmību, eksperimentus. Bet šodien šie zinātniskuma kritēriji tiek pārskatīti, un uzskatīt, ka zinātne ir tikai eksperimentāla dabas zinātne, ir par šauru. Arī teoloģija ir zinātne, arī humanitārās zinātnes ir pilnvērtīgas zinātnes.

V.: Tāpēc cieņa ir jāatdod atpakaļ mātei! Māti atkal ir jāieved istabā un jāierāda tai goda vieta.

Novēlējums Jēzus draudzei Ziemassvētkos!

L.: Arvien vairāk līdzināties Jēzum, – būt savas draudzes nosaukuma atbilstošai. Līdz ar to, lai tāpat būtu skaidrs, kas šī par draudzi, ka tas nemaz nebūtu jāvaicā.

D.j.: Karsti iemīlēt grēksūdzi, jo tā dziedina! Meklēt iespēju izsūdzēt grēkus privāti mācītājam!

V.: Ir tāds skaists novēlējums: Priecīgus Ziemassvētkus! (smiekli) Ja mēs gribam, lai Ziemassvētki ir Bērna dzimšana, tam jāsagatavojas – ar lūgšanām un sakramentiem. Mans novēlējums ir sagatavoties, lai tad, kad pienāk šie svētki, tas ir arī iekšējs notikums, no kura var gūt spēku visu atlikušo gadu!

D.m.: Tikai mīlestību!

J.: Lai Jēzus draudzei nepietrūkst sirsnības, kāda tai jau ir! Lai turpinās sadraudzība!

 

Ar Dolaču ģimeni sarunājās Līga Amata

 

« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv