Svētdien, 21. martā, mūsu draudzē viesojās mācītājs, bijušais Lutera akadēmijas pasniedzējs Juris Uļģis, kurš šobrīd ir „Luterisma Mantojuma fonda Latvijā” vadītājs. Dievkalpojumā mācītājs J. Uļģis teica sprediķi, kā arī bija atvedis „ciema kukuli” - jaunāko žurnāla „Dzīvības vārds” numuru. Tomēr galvenais viņa viesošanās iemesls bija aicinājums piedalīties vīru sadraudzības brīdī ar priekšlasījumu „Luteriskā askēze”.
Tēma ļoti labi iederējās Kristus ciešanu vai, kā to vēl mēdz dēvēt, Gavēņa laikā. Varējām pārdomāt daudzus mums aktuālus jautājumus: 1) kā pareizāk dēvēt - Kristus ciešanu vai Gavēņa laiks (vai vēlamies uzsvērt to, ko ir darījis Kristus, vai to, ko (ne)darām mēs paši?); 2) vai askēze (no grieķu valodas vārda askein - vingrināties, trenēties, gatavojoties sacensībām) un konkrēti gavēnis (īpaši gaļas neēšana) ir saistoši mums, luterāņiem, kuri drīkstam dzīvot evaņģēliskajā brīvībā? Māc. J. Uļģis uzsvēra, ka mēs, protams, drīkstam brīvprātīgi sevi disciplinēt, atsakoties no kādām lietām, lai labāk kalpotu savam tuvākajam, bet nevis, lai izpelnītos no Dieva atzinību par mūsu pūlēm. Kopīgi tā arī nespējām iegūt skaidrību, kāpēc gavēni parasti saista ar atteikšanos tieši no gaļas, nevis, piemēram, no dārzeņiem. Jo mēs kā luterāņi pavisam noteikti nevaram piekrist domai, ka gaļa ir ļauns un slikts ēdiens, bet dārzeņi - garīgs un debešķīgs, jo Bībele neko tādu nemāca. Turklāt gan vēsturē, gan mūsdienās bieži var pieredzēt, ka tieši gavēņa laikā cilvēki, kuri strikti iestājas par gaļas neēšanu, nereti aizraujas ar visai izsmalcinātu našķošanos un bieži pat pārēdas, jo ir taču tik daudz citu brīnišķīgu ēdienu! Bet pats galvenais - Kristus mūs ir pieņēmis par saviem bērniem, pirms mēs kaut ko ēdam vai neēdam, un tāpēc mums „punkti debesīm” nav jākrāj. Mācītājs aicināja pārdomāt citas askēzes izpausmes, piemēram, vienkāršu, atturīgu un vienmēr tīru un kārtīgu apģērbu. Gadās, ka sievietes ģērbjas pavedinoši. Mums, vīriem, bija jāpiekrīt, ka, ņemot vērā laika un uzmanības daudzumu, ko sievietes velta apģērba izvēlei, nejauši un neapzināti apģērbties kārdinoši un izaicinoši nav iespējams. Nav pārsteigums, ka mūsu Baznīcā ir draudzes, kurās pie ieejas dievnamā labi redzamā vietā ir lasāmi noteikumi par piemērotu apģērbu. Vīriem šajā ziņā ir vienkāršāk, jo neviens no mums nevarēja iztēloties, kāds izskatītos pavedinoši ģērbies vīrietis! Māc. J. Uļģis uzsvēra, ka askēze nepieciešama arī, domājot par mūsu atpūtu, kas pati par sevi ir laba un Dievam patīkama, bet ir svarīgi noteikt robežu, lai tā nepārvērstos par laiskumu. Savu priekšlasījumu mūsu viesis noslēdza ar atziņu par to, ka patiesa askēze sagatavo cilvēku mīlestības darbiem pret tuvāko un ved uz kalpošanu. (Jes 56:6-8) Citādi tā ir tikai „sevis šaustīšana”, kas līdzinās vēja ķeršanai vai gaisa stumšanai. Skarbs askēts bez mīlestības darbiem pret tuvāko ir pilns patmīlības un egoisma, un vienīgi tīksminās par saviem varoņdarbiem (piemēram, gaļas neēšanu). Esam pateicīgi māc. J. Uļģim, kurš dalījās ar mums šajās pārdomās un atgādināja par mūsu galvenajām „aktivitātēm” - lūgšanām un Dieva Vārda mācīšanos, lai caur to aizvien piedzīvotu vadību, spēku, padomu un palīdzību no mūsu Kunga. Evaņģēlists Haralds Biete |
