Runādams par draudzi, apustulis Pāvils izmanto metaforu, to nosaukdams par miesu, kuras galva ir Kristus. Līdzīgi kā miesu kontrolē smadzenes, Kristus pārvalda ikvienu draudzes locekli. Tāpat kā miesai ir vajadzīgs katrs loceklis, lai dzīvotu veselīgu dzīvi, arī draudzei ir vajadzīgs katrs loceklis, lai tā dzīvotu dzīvības pilnu draudzes dzīvi.

Tātad draudzei ir vajadzīgi visi locekļi, ko Dievs tai ir devis (1Kor 12,8); kad viens loceklis cieš, citi cieš līdzi (1Kor 12,26); mēs paši neizvēlamies kalpošanu draudzē, to izvēlas Kristus; Dievs ieliek cilvēku miesā tur, kur grib (par to lūdz draudzes vadība); Svētais Gars palīdz veikt jebkuru uzdevumu, ko Viņš dod; tev ir jāatsaucas aicinājumam un jākalpo kā Tam Kungam.
Bet pāri visam – Dievam ir ļoti svarīga vienotība. Tās pamatā ir mīlestības attiecības ar Dievu, kas ir svarīgākas par namiem, budžetiem, projektiem, metodēm, draudzes personālu, cilvēku skaitu u. c. Tā vispirms ir katra mācekļa vienotība ar Dievu, no kuras izaug vienotība ar citiem. Tā nenozīmē vairākuma uzskatus, bet gan gaidīt, ka Kristus pārliecinās visus par Viņa gribu jebkurā jautājumā. (1Kor 12,25) Un tas nozīmē, ka visa draudze ir līdzdalīga un atbildīga par norisēm tās darbā.

Jēzus pats lūdza par mācekļu, draudzes vienotību: "Es lūdzu.. lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." (Jņ 17,20–21)

Redaktore Milda Klampe

Lūk, cik labi,
cik tīkami
brāļiem būt kopā –
kā laba eļļa,
kas līst pār galvu,
tek lejā pār bārdu,
pār Ārona bārdu,
kas cirtojas lejā
pār tērpa apkakli,
kā Hermona rasa,
kas krīt Ciānas kalnos,
jo tiem Kungs vēlējis svētību,
mūžīgu dzīvību!
/133. psalms/