"Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība." (Pam 4,23) Nereti, kad esam noskumuši, mums vaicā: vai tev sāp sirds? Dažbrīd pat šķiet, ka fiziskās sāpes ir vieglāk izturamas. Mūsu sirdis lielā mērā valda pār mums, bet kas valda pār tām? Jēzus vārdā mēs varam lūgt apsardzību pār savu sirdi šajā laikā, kad pasaule pludo grēkā. Atdodot savu sirdi Jēzum, Viņš to sargā. Ko Jēzus draudzes jaunieši par to domā? Lai to uzzinātu, mēs vienojāmies sarunā. Bijām četri: Elīna Šīmane, Austra Klotiņa, Rūdolfs Ligers un Valdis Bušmanis no Kandavas. Diskusiju vadīja Austra Klotiņa.

– Kam pieder tava sirds? Un kam tā vispār var piederēt?

Austra Klotiņa: – Daudziem cilvēkiem sirds ir viņu darbā. Man tā arī ir bijis. Līdz astotajai klasei spēlēju vijoli un visa mana dzīve bija vijole, bet tad to vairs nevarēju, jo sāka sāpēt roka. Pēkšņi sirds bija tukša. Bet jāatzīst, ka tagad nav nevienas lietas, darba vai cilvēka, kas dzīvē ieņemtu tik lielu vietu. Gribētu, lai mana sirds pieder Jēzum par 200 procentiem. Taču ik palaikam nāk brīži, kas pārbauda un liek apzināties, ka ļauju pār sirdi valdīt arī daudz kam citam.

Elīna Šīmane: – Tāpat kā tev ar vijoli, man bija ar manu balsi. Kad man bija 18 gadu, es vienu brīdi vairs nevarēju padziedāt. Tad nedziedāju ne korī, ne slavēšanā, man vienkārši pašai patika dziedāt sev un Dievam. Tieši tobrīd man bija jābrauc uz kristīgu muzikālo nometni. Dievs tobrīd pārbaudīja, vai es Viņu mīlu arī tad, ja es nevarētu dziedāt. Un vēl – pirms dažiem gadiem es darbojos teātrī (tas nebija kristīgs teātris) un tad to pametu, kaut arī tas bija ļoti grūti – sirds gandrīz lūza. Daudz vieglāk ir kaut ko pamest, ja saproti, ka Dievs tā vēlas, un ja zini, ka atteikšanās vēlāk nāks par labu.

– Kam vēl var piederēt sirds?

A. K.: – Te jāatceras stāsts par kādu līgavaini. Viņš savai līgavai pie altāra gribēja teikt, ka dod viņai visu savu sirdi. Taču tad puisis saprata, ka tās savas sirds daļas, kuras bija piederējušas viņa iepriekšējām meitenēm, savai līgavai viņš nekad nevarēs atdot.

E. Š.: – Ja līgavainis nebija kristietis, tad iepriekšminētā situācija bija iespējama. Taču, ja puisis bija kristietis, tad šajā situācijā bija kāda problēma.

Rūdolfs Ligers: – Tāpat kā ar darbu, ir arī ar cilvēkiem – ja kādam cilvēkam ļoti pieķeras. Pirmajā vietā ir Dievs un tikai tad visi pārējie. Dievs tiešām var palīdzēt neatstāt sirdi pie otra cilvēka.

– Arī dažādas atkarības var ieņemt lielu daļu sirds.

Valdis Bušmanis: – Smēķēšana.

R. L.: – Es gandrīz kļuvu datoratkarīgs, kad paņēmu universitātē akadēmisko gadu.

Ļoti ilgu laiku mēdzu sēdēt pie datora. Pēc tam jutu, ka tad, kad neesmu pie datora, visu laiku gribas būt pie datora. Tā bija nepatīkama sajūta. Lūdzu par to. Līdzīgi bija arī ar smēķēšanu.

E. Š.: – Atteicos no grāmatām, piemēram, "Harijs Poters", "Agnese un tumsas valdnieks". Ir jāseko līdzi, ko mēs lasām, ar kādu motivāciju. Jāatsakās arī no dažiem mūzikas veidiem.

A. K.: – Kādreiz nevarēju iedomāties, ka varēšu iztikt bez žurnāla "Santa", katra mēneša sākumā skrēju uz kiosku. Tas man bija kaut kas īpašs. Tagad man tiešām vairs negribas lasīt šos žurnālus. Tas man vienkārši vairs nešķiet interesanti.

R. L.: – (Smejas.) Cilvēki paši kaut ko uztaisa un tad kļūst no tā atkarīgi. Piemēram, no spēļu automātiem.

A. K.: – Jā, bet, kad saprotu, kāds prieks ir Jēzū, tad dažs labs pasaulīgs prieks šķiet sekls. Darbu var atņemt. Vijoli var atņemt, cigaretes, datoru var atņemt, bet Jēzu – nekad.

– Sirdis pārbauda…

V. B.: – Var būt ļoti smagi pārbaudījumi ar cilvēkiem, ar cilvēku nāvi. Vai cilvēks ilgi sēro par aizgājušu draugu vai tuvinieku vai aiz skumjām sāk domāt sliktas un pašiznīcinošas domas.

E. Š.: – Zinu kādu mācītāju, kuram īsā laika posmā nomira divi bērniņi. Tā viņam bija ļoti grūta izvēle – tomēr turēties pie Jēzus. Viņš teica – lai arī kas notiktu, es turēšos pie Tevis, lai arī kas notiktu, pielūgšu Tevi un slavēšu.

R. L.: – Par to ir dziesma "Blessed be Your name" ("Svētīts lai Tavs vārds" – angļu val. – Kad pārpilnībā straumes plūst, kad eju cauri ciešanām, svētīts lai Tavs vārds. Kad sāpes mani lauž, kad saule pār mani spīd, kad notiek viss, kam jānotiek, svētīts lai top Tavs vārds. Kad eju cauri tuksnesim, kad esmu visu atstumts, viens, svētīts lai Tavs vārds, Tu dod, Tu arī ņem.)

E. Š.: – Dziedāt dziesmu ir viegli, bet saskarties ar dziesmā aprakstīto brīdi ir pilnīgi kas cits.

R. L.: – Domāju par to, kā radušies dziesmas vārdi "Tu dod, Tu arī ņem".

E. Š.: – Ir arī dziesma "It is well with my soul" ("Ar manu dvēseli viss ir kārtībā" – angļu val.)  Šo dziesmu sacerēja vēl kāds mācītājs, kurš zaudēja savus bērnus – vētrā aizgāja bojā trīs meitiņas. Pēc tam kad viņš brauca pa to pašu maršrutu ar kuģi, tieši vietā, kur meitiņas noslīka, viņš uzrakstīja dziesmu. Galvenā doma: ir grūti, bet galvenais, ka ar dvēseli viss kārtībā. Kad kļuvu par kristieti, man bija tikai labākā draudzene kristiete, bet nebija citu draugu kristiešu, un tad es iedomājos, kā tas ir – esmu es un Dievs, tas ir pats svarīgākais, un viss pārējais var pazust.

Vai mēs atļaujam Jēzum valdīt pār mūsu sirdīm? Tēva mīlestības plašums, ko viņš ir gatavs mums dot caur savu Dēlu, ir neiedomājams. Taču Viņam ir jādzird mūsu jā, mums ir jāpaceļ savas sirdis uz Dievu.

Fotoparaksts Valdis, Rūdolfs un Austra dalās pārdomās.
Foto Elīna Šīmane