|
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv
Vairāk informācijas >
|
|
|
| Miris, tomēr dzīvs |
|
|
"Bet pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību." (2Tes 3,5)
Reiz lasīju kādu rakstiņu, kurā autors uzdeva tādu mazliet komisku jautājumu: vai jūs esat kādreiz sastapuši cilvēku, kurš būtu sacījis: ziniet, piektdien es nomiru, bet šodien es jūtos daudz labāk?!
Ja esam saslimuši, varbūt saaukstējušies vai mūs ir pievarējusi gripa, mēs parasti sakām: šodien jūtos slikti, bet es lietoju zāles, ir mazliet jāpaciešas un tad jau atkal būs labi. Mums vēl ir cerības uz izveseļošanos. Bet, ja kāds ir miris, tad gan parasti sakām: te nekas vairs nav līdzams.
Tomēr izrādās, ir viens, kas spēj domāt savādāk, un tas ir Jēzus. Piemēram, kad Jēzus draugs Lācars bija miris, šķiet, visi sacīja: te nekas vairs nav līdzams, jau četras dienas viņš ir bijis kapā un sācis trūdēt.
Bet Jēzus sacīja, lūk, ko: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eju viņu modināt."
Viņš neredzēja tā – nāve ir robeža, pie kuras nonākot visi sapņi un cerības sabrūk. Jēzus gan novērtē nāvi kā varu, bet kā tādu, kuru ir iespējams pārvarēt. Mēs kļūstam liecinieki tam, kā Jēzus gūst uzvaru pār nāvi. Viņš to dara ar savu sacīto vārdu spēku: "Lācar, nāc ārā!" Un Lācars nāk ārā no kapa, nāk dzīvības spēka pilns. Nu mūsu priekšā ir vīrs, kurš varētu sacīt: pirms četrām dienām es biju miris, bet, ziniet, šodien es jūtos daudz labāk. Šķietami neiespējamais bija noticis.
Īstenībā tas varēja notikt tikai tādēļ, ka bija šis uzticamais draugs Jēzus, kurš arī par sevi reiz sacīja: "Cilvēka Dēlu nodos un nonāvēs, un Viņš pēc trim dienām celsies augšām." Kad raugāmies uz Jēzu, arī Viņu mēs redzam kā tādu, kurš varētu sacīt: piektdien Es nomiru, bet šodien, pēc trīs dienām, esmu atkal dzīvs un jūtos ļoti labi.
Kādēļ šo visu rakstu? Ne lai mēs iedomātos, ka fiziski mirušajiem vajadzētu sākt atgriezties dzīvē. Rakstu tādēļ, lai jūs iedrošinātu uzticēties Dievam. No jauna ieraudzīt, ka nav tādu grūtību vai bēdu, kuras Kristum būtu nepieejamas, kurās Viņš nespētu palīdzēt, izglābt. Ir pilnīgi vienalga, vai tās ir garīgas, fiziskas vai materiālas dabas vajadzības. Visā, kas notiek mūsos un mūsu dzīvē, Viņš spēj ienākt ar varenu spēku, vēršot visu visbrīnišķīgākajā svētībā. Es ticu, ka pie Viņa var atrast atrisinājumu visās mūsu vajadzībās.
Mums patiesi sev jāatgādina arī tas, ka pat nāvei nav varas pār mums, ja esam kopā ar Jēzu. Un kādu dienu taču tas notiks, arī mēs varēsim sacīt: vakar es biju miris, bet šodien es jūtos daudz labāk. Šajā pusē palikušie, visticamāk, to nedzirdēs, jo parasti jau tā notiek, ka viņi to nedzird. Bet šie vārdi taču būs realitāte, mūžīgā dzīvība, kurā atradīsimies, būs Kristus mums dāvināta īstenība.
Lai Kristus krusta nāve un tas, kā Viņš uzvar nāvi un kā Viņš augšāmceļas no miroņiem, arī šajā gadā mūs iedvesmo vēl nešaubīgākai ticības drosmei. Jo īpaši tad, kad tiekam sagatavoti sastapties ar grūtiem laikiem, lai tiem cauri spētu iet drosmīgi un paļāvības pilnā ticībā.
"Nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?.. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu."
(1Kor 15,54,55,57)
Sirsnībā, mācītājs Erberts Bikše
Fotoparaksts Žans Baptists. "Lācara augšāmcelšana". |
| « atpakaļ |
|
|
|
