Vissvarīgākais, ko ikviens kristietis ir aicināts apliecināt saviem līdzcilvēkiem, ir Labā Vēsts par Kristu – kā Glābēju šeit un Mūžībā, kā mūsu personības devēju Viņā, kā Viņa rakstura veidotāju mūsos – jo "visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā". (Kol 1,19)

Mana vectēva tēvocis A. Stanclavs (periodikā – Staņislavskis) desmit gadus bija misionārs Ķīnā pagājušā gadsimta sākumā. Viņš nodibināja daudzas draudzes un atzina: "Misionāra sludinātā vēsts par Kristu kā caur lupu tiek skatīta viņa paša dzīvē. Ja Kristus pilnība neiemājo misionārā, viņa darbība nes maz augļu."
Dieva pilnība ir Kristū. Un labi, ja varam teikt līdz ar Eiropas pirmo misionāru Pāvilu: "Nevis, ka es .. jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus." (Flp 3,12) Kristus mūs pirmais satver, un, ja mēs arī dzenamies Viņu satvert, tad, tāpat kā Pēteris pēc smagā kritiena, kad viņš savu Kungu nodeva pie sveša ugunskura, ar paša Kristus palīdzību sākam iegūt Viņu jaunā pilnības kvalitātē. Tad vairs nav svarīgi, kas mēs esam, bet kas ir Kristus. Tad zaudējam to pagātni, kas ar gadiem sakrājas arī kristieša dzīvē, – lepnību, savu pienākumu nozīmīgumu, paštaisnību, izlikšanos, savtību. Zaudēšana ir saistīta ar dziļiem dvēseles pārdzīvojumiem, bet tikai tā Kristus kļūst viss iekš visa un dzīves piepildījums.

"Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi" (Kol 2,10) – neko mazāku no mums negaida apjukusī cilvēce – Kristus evaņģēliju caur zemu liektiem tā vēstnešiem, kas vairs neskatās atpakaļ, lai nekļūtu par sālsstabiem, bet kas ir satvēruši Kristu.

Redaktore Milda Klampe

Neļauj mums sabojāt nevienu svaigu ziedu – dzīvu cilvēka dvēseli – ar pēkšņu dusmu uzliesmojumiem vai slepenu naidu. Dod, ka mēs dusmās vai nenovīdībā neievainojam neviena cilvēka taisnības izjūtu un pašcieņu. Palīdzi mums iepriecināt cietējus ar mūsu līdzcietību, atsvaidzināt gurdenos ar mūsu cerību un stiprināt visos veselīgu pašvērtības apziņu un prieku par dzīvi. Pasargi mūs no šķiru naida, iedomības un lepnības – šīm nāvīgām indēm. Dod, ka mēs varam skatīties katram cilvēkam acīs ar brāļa skatienu. Ja mēs kādam esam vajadzīgi, palīdzi mums būt tūliņ gataviem palīdzēt bez kurnēšanas un nenovīdības.

Valters Raušenbušs

Zaudējot iegūt

Kas pastāvīgi baudījis Dieva mieru un svētlaimi, tam nav jāsaka: "Ej un stāsti par to citiem!" Tas nevar šo mieru un prieku paturēt sevī. Pats galvenais, lai mēs, iemantodami savas svētības, nekavējoties tās izdalītu citiem. (..)

Daudzi cilvēki nicina tos, kuri savu veselību, spēku un līdzekļus ziedo citu glābšanai, bar viņus un sauc par muļķiem; viņi varētu arī paši daudzus glābt, bet to nedara. Mūsu Pestītājs teic, ka esam zemes sāls. Sāls ir derīga tikai tad, kad tā izkūst, tad tā piešķir garšu ēdienam. Tikai tad mēs spējam glābt citus, kad tiem atdodamies. Dzīvības vērtība ir dzīvības pavairošanas spējā. Citu dzīvību mēs varam mantot tikai tad, ja ziedojam savu dzīvību. Dieva bērniem jābūt gataviem nodot savu dzīvību par upuri, lai nestu saviem grēkos mirušajiem brāļiem Dieva vēsti par grēku piedošanu un pestīšanu, tieši tāpat kā Kristus ir nodevis savu dzīvību mūsu pestīšanai. Jūs esat līdzīgi mazām aitiņām, kurām jātop upurētām, lai, pateicoties jūsu izlietajām asinīm un nāves bailēm, daudz citu avju no ganāmpulka atrastu īsto Dieva Jēru, kas uzņēmās nest visas pasaules grēkus.

Pašuzupurēšanās mums kļūst par svētību. Kad es biju Tibetā un ar citiem savās svētībās un spēkā nedalījos, es pazaudēju savu dvēseles mieru. Bet, kad es ar tām dalījos, mans miers nāca atpakaļ.

Kad es reiz Tibetas augstkalnu daļā vētras laikā ceļoju kopā ar vienu tibetieti, mēs ieraudzījām kādu cilvēku, kas bija noslīdējis no kalna un gulēja bez samaņas sniegā. Es sacīju savam ceļabiedram: "Mums jānolaižas zemāk un šim cilvēkam jāpalīdz." Bet viņš atbildēja: "Neviens nevar no mums prasīt, lai mēs rūpējamies par viņa glābšanu, jo mums pašiem draud bojā eja sniegā un aukstumā." Es sacīju: "Ja tu domā, ka arī mums jāmirst, tad jau vēl labāk, ja ejam bojā, palīdzot citam."

Viņš man nepiekrita un gāja tālāk. Bet es nolaidos lejā pie nelaimīgā, ar lielām grūtībām viņu uzcēlu uz pleciem un nesu kalnā. Stiprās piepūles dēļ ar nastu uz muguras un vēlmei tikt ātrāk uz priekšu man kļuva silti, un manas miesas siltums sildīja arī cietušo. Arī viņš sāka justies labāk, un mēs sasniedzām tuvīno ciemu.

Bet savu ceļabiedru, kas mani atstāja un aizgāja tālāk, es atradu netālu no ceļa nosalušu. Viņš, kā redzams, noguris atgūlās, lai atpūstos, un nosala.

Tad man kļuva skaidrs, ka tie, kas savu dzīvību upurē pēc Dieva gribas, to saglabās. Kamēr es rūpējos par cietušā glābšanu, es pats tiku izglābts. Ja mēs egoistiski domāsim tikai par sevi, mēs tāpat ceļā iesim bojā.

Palestīnā, stāvēdams Jardānas krastā, es sacīju: "Šis svaigais ūdens bez pārtraukuma plūst un plūst un ietek Nāves jūrā. Bet, neskatoties uz to, jūra kā bijusi tā paliek Nāves jūra, jo no tās nav iztekas." Tā notiek ar daudziem kristiešiem, draudzēm un baznīcām, kuras ir garīgi mirušas tikai tāpēc, ka Evaņģēlija dzīvais ūdens spēja aiztecēt līdz viņiem, bet nespēja no viņiem izplūst un slacīt sirds zemi citiem. Viņi saņem spēku, atziņu, Svētā Gara piedzīvojumus, bet tos nedod tālāk tiem, kas pēc tā ilgojas un kam tas ir vajadzīgs.

Ja svētības, kuras esam saņēmuši, neizmantojam Dieva pagodināšanai, tiekam apdraudēti un tās varam pazaudēt uz visiem laikiem.

Sundars Singhs. "Pie Jēzus kājām"