Neskaitāmi mākslinieki, Gara iedvesmoti, izmantojot dažādus izteiksmes līdzekļus, pievērsušies arī Mūžības tēmai, lai savos darbos atklātu Dieva Vārdu un darītu to cilvēkiem ieraugāmu. Par to mūsu saruna ar draudzes locekli mākslas vēsturnieci AUSTRU AVOTIŅU.
Kā sākās jūsu interese par mākslu, kā nonācāt līdz savai profesijai?

Jau pamatskolā man labi padevās zīmēšana, tad bija mākslas skola, pēc tam akadēmija. Man patika gleznot ainavas, ziedus, vēlāk pievērsos sienas gleznojumiem, interjeram. Bet tuvošanās mākslas teorijai sākās studiju gados. Uz gleznotājiem tā arī nepārgāju, bet apguvu mākslas vēsturi...

Studijas Ļeņingradā [tagad Sanktpēterburga] bija vērtīga pieredze un nopietns pamats, jo tur redzējām oriģinālus. Pēc akadēmijas beigšanas vēl desmit gadus strādāju par interjeristi, vēlāk Pieminekļu aizsardzības biedrībā un tikai nejaušības pēc nokļuvu Latvijas Universitātē. Tā ka mans ceļš uz to, ko daru, bija visai lēns. Vai pusmūžu biju pretojusies Dieva plānam nodarboties ar teoriju, bet nu esmu tajā iekšā un laimīga par to.

Kad sapratāt, ka Dievam ir savi plāni mūsu dzīvei?

Nesen ar vīru atcerējāmies, cik pārsteidzoši bija to atklāt un kā mēs toreiz, 80. gadu beigās, to sajutām. Sajutām – tieši tā man gribas teikt –, ka mums ir jāiet uz baznīcu. Vēl tagad atceros, gājām uz vienu, uz otru. Meklējām, kur mūsu vieta, pat īsti nesaprotot, kāpēc to darām un kas tur notiek. Un tad kādā svētdienā iegājām Jēzus baznīcā un sapratām, ka esam mājās. Vēlāk izrādījās, ka mani vecāki no tēva puses ir bijuši šīs draudzes locekļi, bet nekad ģimenē par to nebija runāts. Šeit mēs abi piedzīvojām atklāsmi, tapām aicināti un bijām par to ļoti priecīgi. Un arī mūsu bērniem draudzes svētdienasskolā ir ielikts tāds pamats, bez kura dzīvē vispār nevar iztikt. Man prieks, ka viņi to zina un atzīst.

Uzskatāt, ka kristīgs pamats ir ļoti vajadzīgs?

Jā, tas ir visa pamats, svarīgs un ļoti, ļoti vērtīgs. To sapratusi, pievērsos tam apzināti. Studējot mākslu padomju laikā, viss, kas saistījās ar kristietību, tika pasniegts kā mīti un leģendas. Man tas viss  tolaik bija pilnīgi svešs, bet diemžēl situācija daudziem pat tagad ir līdzīga. Tāpēc aicinu studentus lasīt Bībeli un pamatoju to, ka citādi viņi nevarēs saprast mākslu – un ne tikai kristīgo tematiku, bet vispār. Bez tā mēs skatāmies uz pasauli kā caur tonētu stiklu. Atceros, kā mēs tikām mācīti... Un, tā kā mācījos krievu valodā, daudz ko nesapratu; zināju vārdus "novij zavet", "vethij zavet" vai "tainoje večerje", bet latviski tos iztulkot nevarēju, jo padomju vārdnīcās sakrālu terminu un vārdu, kas ar to saistīti, nemaz nebija.

Savās atklāsmēs un atziņās dalāties arī ar citiem?

Kad sāku darbu Universitātē, man pateica: ja iešu baznīcā, tad Universitātē strādāt gan nevarēšu. Liekas, tas bija tik nesen, tomēr tā jau ir pagātne. Tad sākās juku laiki, un viss mainījās. Man pašai pievēršanās Dievam deva jaunas atklāsmes, īpašu vērtību darāmajam. 1995. gadā sagatavoju lekciju ciklu "Kristīgā māksla", un reizi mēnesī ar draudzes priekšnieka vietnieka Māra Dozes gādību mūsu salona "Ceļš" mazā telpiņa bija pārpildīta. Cilvēkiem bija vēlēšanās uzzināt par lietām, ko nekad neviens nebija runājis. Sabiedrības un draugu, māsu un brāļu atsaucība bija spēcīgs stimuls. Sapratu, ka kristīgās mākslas jautājumi mani ļoti interesē un ka vēlos tajos iedziļināties.

Ko vēstījāt savās lekcijās?

Kopumā tas bija vēsturisks pārskats, katru reizi veltīts kādam vienam periodam, piemēram, pirmie dievnami, kā tie veidojās un kāpēc tiem ir tieši tāda arhitektūra. Vai atkal: kā Reformācija ir ietekmējusi mākslu, vai par kādu konkrētu mākslinieku, piemēram, Rembrantu. Viņam šogad atzīmējam 400 gadu jubileju. Rembrants man ir īpaši tuvs, viņa māksla vispār ir kā paraugs kristīgās mākslas kontekstā. Cenšos izzināt viņu arvien vairāk, bet mani darba pienākumi ir tik plaši, ka ilgojos pēc šaurākas specializācijas. Tāpēc, izmantoju iespēju un pagājušajā gadā Šveicē gandrīz mēnesi nodarbojos tikai ar mākslas un Reformācijas konteksta jautājumiem. Tur ir brīnišķīgas bibliotēkas.

Kas jums patīk Rembranta darbos, kas tieši jūs uzrunāja?

Pirmām kārtām viņš ir ļoti patiess. Patiess pret sevi un pret skatītāju. Tas, ko es meklēju mākslā, – ir patiesa, godīga attieksme. Mākslā meklēju sarunu biedru. Un Rembrants tāds ir. Ar savām gleznām viņš uzrunā skatītāju. Viņam nav runas dāvanu, bet viņš toties prot uzgleznot to, ko citi pateikt, izdziedāt. Visās mākslās – literatūrā, kino, glezniecībā – mēs meklējam personības, ar kurām gribam "iepazīties". Tās mūs iedvesmo, spārno, mēs iegūstam jaunas atziņas, noticam tam, ko redzam. Uzticēties un ticēt mēs varam tikai Dievam, bet domubiedrus meklējam tepat uz zemes, cilvēkos, kas mums apkārt. Un gleznotājs ar saviem izteiksmes līdzekļiem māca mūs redzēt. Rembrants it īpaši. Kad es viņu sāku saprast, ieraugu to, kā krāsās un tēlos atklājas izjūtas un izpratne par Svētajos Rakstos teikto. Tie ir darbi, kas nes sevī īpašu vēsti, atgādina par pasaules prioritāti – garīgumu.

Tātad, zinot, ka Vārds ir patiess, arī mākslinieka mums paustais ir patiesība?

Jā, mākslinieks un viņa darbs ir kā vidutājs starp Bībeles tekstu un skatītāju. Daudzi gan uzskata, ka tāda māksla nemaz nav vajadzīga, ka tā ir pārāk tuva grēcīgajai pasaulei, pat elkdievībai utt. Bet ir arī cita versija – ka cilvēks ir Dieva radīta būtne, kurai piemīt iztēle, spēja redzēt tēlos, spēja ietekmēties no tēliem, no tā, kas ir apkārt. Māksla ir tā, kas rosina iztēli. Atklāj līdzības. Es domāju, ka vizuālā māksla, mūzika un, protams, Vārds pāri visam ir tas komplekts, kuram vajadzētu iet kopsolī.

Vai visi mākslas dižgari, klasiķi bijuši ticīgi cilvēki?

Tad ir jārunā par konkrētu laikmetu. Un jāatceras, ka viduslaikos māksla gluži oficiāli bija teoloģijas, reliģijas kalpone. Mākslinieki ilustrēja Bībeles tekstus, lai Vārds kļūtu skaidrs un saprotams tiem, kas nelasa. Izteikt Vārdu tēlos bija mākslas galvenais uzdevums. Un tas arī labi izdevās. Sākot no renesanses arvien biežāk parādās darbi pasaulīgās dzīves izdaiļošanai – dekorēšanai, privāti pasūtījumi u. c. Mākslinieki sāka pildīt jaunā pasūtītāja vēlēšanos.

Kopš Apgaismības laikmeta cilvēkos ienāk šaubu sēkla, Franču revolūcija, varbūt arī Darvina teorija nostādīja cilvēku izvēles priekšā – kas tu īsti esi? Tici zinātnei vai netici? Tikai tagad sākam runāt, ka tas ir savienojams, ka zinātnieki atzīst pārpasaulīgā pastāvēšanu... Māksla iet līdzi laikam, tā ir sabiedrības spogulis.

Baznīcas nav iedomājamas bez mākslas darbiem. Varbūt mazliet par tiem, kas atrodas mūsu dievnamā.

Mūsu draudzei uzticēts glabāt vairākas izcilas vērtības. Runājot par glezniecību, vizuālo mākslu, protams, tā ir Fr. V. Špora 1832. gadā darinātā altārglezna "Jēzus kristīšana", kas līdz 1938. gadam rotāja altāri, bet tagad atrodas pie sienas labajā pusē zem luktām. Altārgleznas vietā redzam tēlnieka J. Brieža darināto marmora skulptūru, zinu, ka tās dēļ ir bijuši arī teoloģiski strīdi starp draudzes locekļiem. Vēl mūsu baznīcā ir Augusta Annusa darbs, kurā Jēzus attēlots ar bērniņiem. Tas ir ļoti vērtīgs darbs un tika gatavots sakristejas altārim. Vēl jāpiemin arī Indriķa Zeberiņa glezna pērminderu istabā. Tās ir četras lielās vizuālās mākslas vērtības, par kurām mums jārūpējas un jāatbild. Špora altārglezu es vērtēju ļoti augstu, jo Jēzus kristīšanas brīdis ir gandrīz tikpat nozīmīgs kā Svētais vakarēdiens. Tas liek padomāt – kāds cilvēks bija Jānis Kristītājs, kā mēs par viņu domātu, ja viņš būtu mūsu vidū. Tas ir svētīgs sižets pārdomām.

Tātad ne tikai baznīcu rotājumam, arī mūsu ticībai ir vajadzīgi mākslas darbi?

Varam jau sev iegalvot, ka manai kristīgai ticībai nav vajadzīgs neviens kristīgs tēls, bet mēs būsim sev melojuši. Varam atvērt jebkuru vietu Bībelē un izlasīt rindiņu, un mēs gara acīm ieraudzīsim konkrētu ainiņu. Mākslinieks mums vienkārši piedāvā savu redzējumu. Dieva Gars strādā caur talantīgiem cilvēkiem, un, ja Dievs mākslinieku būs lietojis, kristīgs skatītājs to noteikti sajutīs. Esmu pārliecināta, ka Vārdam atvērts skatītājs Gara klātbūtni noteikti sajutīs. Tā ir lielākā mākslas darba vērtība – ka nevis kāds cits cilvēkam ko iestāstīs, bet viņš pats to sajutīs un tas viņu uzrunās.

Vai luterāņu baznīcas nav tādas kā plikas, pārāk pieticīgas mākslas darbu ziņā?

Mēs esam ar savu attieksmi, savu mentalitāti, atturība mums ir raksturīga. Tomēr mēs ignorējam Kurzemes baznīcu tradīciju. Tās arī pieder luteriskajai sabiedrībai, tomēr ir ļoti greznas un krāšņas. Tajās ir daudz kokgriezumu, mākslas darbu. Tēli mūs uzrunā no altāra, no kanceles, no ērģeļu luktām...

Arī luteriskajās baznīcās noteikti būtu jābūt vizuāli redzamam Jēzus krusta ceļam un Vakarēdiena atveidojumam. To arī Luters ir teicis: ja nu kam jābūt, uz ko skatīties, tad tas noteikti ir Vakarēdiens. Un vēl kas – Eiropā nav bijis tik nežēlīga pārtraukuma kristīgajā tradīcijā. Arī mūsdienās, ejot pa pilsētu, var sajust, vizuāli redzēt, ka esi kristīgā vidē. Rīgā neko tādu neredzam, izņemot Vecrīgas baznīcu torņus. Nav gandrīz neviena loga vai durvis, kas būtu veltītas kādai kristīgai tēmai, nav tematisku skulptūru publiskā vietā kādā laukumā vai uz ielas. Florencē, piemēram, upes krastā deviņdesmitajos gados tika uzstādīts piemineklis Jānim Kristītājam. Tātad arī mūsdienās ir cilvēki, kas saprot, cik tas ir nepieciešami. Bernē ir strūklaka, kuru sargā Mozus, viņš tur baušļu galdiņus un skatās uz katru, kas pienācis padzerties. Varbūt arī Rīgā varam ko tādu izveidot – lai arī mākslas darbi tuvinātu cilvēkus Dievam…

Austra Avotiņa

Dzimusi: 1956. gada 22. jūlijā Rīgā.
Draudzē kopš 1989. gada.
Mācījusies: Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā.
Studējusi: mākslas vēsturi Ļeņingradas Mākslas akadēmijā, Latvijas Universitātē pedagoģiju.
Darbavieta: lektore Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē; māca mākslas vēsturi; vada kultūras vēstures skolotāju apakšprogrammu.
Kalpošanas darbs: no 1990. gada līdzdarbojusies Jēzus draudzes izdevumā, bijusi draudzes padomē, ir autore nelielam bukletam (1996) par mūsu baznīcu. Pašlaik gatavo jaunu, jubilejai veltītu izdevumu par Jēzus draudzes un dievnama vēsturi.
Ģimene: vīrs Gints, bērni: meita Inese (28), dēls Jānis (25), mazmeitiņai Paulai Tabitai 8 mēneši.

Ar Austras kundzi tikās Valda Zvaigzne