"... no ticības taisnais dzīvos." (Rom 1,17)

Atpakaļ pie Rakstiem

Vasara aizsteigusies. Esam rudenī. Klāt ir Pļaujas svētku laiks. Bet ne tikai.

Tepat jau arī Ticības atjaunošanas – Reformācijas svētki. Šķiet, ka Reformācijas svētki parasti paiet tā klusu, ne īpaši pamanāmi. Varbūt tādēļ, ka 31. oktobris parasti iekrīt kādā darbdienā. Bet vairāk jau tādēļ, ka neesam īsti sapratuši, varbūt esam piemirsuši, kādus lielus dārgumus ar reformācijas laiku esam ieguvuši. Latīņu valodas vārds ″reformare" nozīmē pārveidot, pārvērst. Varētu domāt, ka runa ir par kaut kā jauna radīšanu, vecā pārveidošanu pilnīgi jaunā substancē. Tomēr ne. Reformācija Baznīcā ir tāda pārveidošana un pārvēršana, kas ved atpakaļ pie sākotnējā satura, kas jau savā būtībā ir pilnīgs, jo šī satura autors ir Dievs. Kas tad ir šis saturs, pie kura Mārtiņš Luters aicināja atgriezties? Tas bija Dieva Vārds – Bībele.
Tagad es sāku saprast, kādēļ cilvēkiem ielūgums svinēt Reformācijas svētkus varētu šķist ne pārāk aizraujošs. Mēs saklausām viņus sakām: ja jūs mums piedāvātu kaut ko jaunu, intriģējošu un nebijušu, bet jūs aicināt lasīt Bībeli un klausīties Dieva Vārda pasludinājumu. Te nav nekā aizraujoša, te nav nekā jauna.

Mēs nākam no sabiedrības, kurā ir milzīgs pieprasījums pēc izklaides, bet īstenībā mums vajadzīga glābšana. Domāju, ka Mārtiņš Luters, uzlūkojot sava laika Baznīcu un arī sabiedrību kopumā, redzēja jo skaidri šo būtisko vajadzību – nepieciešamību tapt izglābtiem ticībā Kristum. Tādēļ viņš aicināja tā laika Romas katoļu baznīcu atzīt savu nomaldīšanos un atgriezties pie skaidrā Dieva Vārda. Vienkāršajiem ļaudīm no tautas viņš iedeva rokās Bībeli, iztulkotu tautas valodā, lai paši, to lasot, ieraudzītu patiesību.

Es ticu, ka mums no jauna ir jāatklāj dārgumi, kas mums doti ar reformācijas laiku, lai Reformācijas svētku svinēšana mūsu Baznīcā varētu atgūt to spožumu, kas šiem svētkiem pienāktos. Bet, protams, lai būtu spožums, vispirms ir jābūt saturam.

Ejot uz šo mērķi, vēlos pamudināt arī jūs pārlasīt kaut ko no tā mantojuma, ko Mārtiņš Luters mums atstājis. Piemēram, Mazo un Lielo katehismu, Mārtiņa Lutera rakstītos sprediķus, Viņa rakstītās Svēto Rakstu apceres katrai dienai. Bet pāri visam sekot Mārtiņa Lutera pamudinājumam ik dienas lasīt un studēt Dieva Vārdu.

Par Bībeles lasīšanu vēlos citēt Lutera sacīto: ″Tādēļ tā ir laba zīme, ja kādam tiek dota šī dārgā dāvana – mīlestība un patika pret Rakstiem, prasme tos lasīt un augstu novērtēt. Tādu cilvēku Dievs noteikti cels godā."

Daudzi saka: es esmu luterānis. Bieži tas izklausās komiski. Komiski tādēļ, ka patiesībā neko nezina par luterisma saknēm un saturu. Te īsti vietā ir apustuļa Pāvila savā laikā sacītais par jūdiem: ″Nevis tas ir jūds, kas ārīgi tāds ir, bet tas ir jūds, kam ir iekšēja sirds apgraizīšana..."(Rom 2,28)

Lai Dievs mums palīdz, ka esam tādi luterāņi, kuri sapratuši Lutera mācības saturu un kuru sirdis pieder Kristum.

Svētību un mieru vēlot – mācītājs Erberts Bikše