"Viņi tomēr ir Mana tauta" (Hoz 2, 3)

Ir atjaunota Latvijas neatkarība, esam ievēlējuši 8. Saeimu, drīz atzīmēsim savas valsts dibināšanas 88. gadskārtu. Tāpēc domāsim par mūsu valsti, arī par Baznīcu, kas no valsts ir šķirta, un par mums pašiem – valsts pilsoņiem un Valstības bērniem un mūsu attiecībām. Šodien pie mums viesojas draudzes locekle ILZE CILINSKA.

Ar Cilinskas kundzi tikās Valda Zvaigzne

Ilze Cilinska

- Dzimusi: 1937. gada 12.janvārī Rīgā.

- Draudze: Jēzus draudzes locekle kopš 2001. gada

- Mācības, studijas: Rīgas 6.vidusskola, Latvijas lauksaimniecības akadēmijas Pārtikas rūpniecības tehnološijas fakultāte.

- Darbavieta: ķīmiskā rūpnīca "Reaģents", vēlāk LNNK birojs un frakcija, 6. un 7. Saeimā "TB/LNNK" frakcijas konsultante un deputāta palīdze, 8.Saeimā deputāta palīdze.

- Kalpošanas darbs: no 2002. gada - 2005. gadam draudzes padomes locekle, konsultante darbā iekārtošanas jautājumos.

- Ģimene: vīrs Egons, dēls Einārs (43)

Ko jums kā latvietei, kā pilsonei izsaka jēdzieni "valstiska neatkarība", "atmoda", "neatkarības atjaunošana"?

Tie ir ļoti nozīmīgi jēdzieni. Atmoda man bija visīstākā nozīmē. Līdz tam, strādājot ķīmiskajā rūpniecībā, centos no toreizējās ideoloģijas norobežoties. Bija jau visādas aktivitātes, bet uztvērām tās ļoti formāli. Zināju, ka nekad neiešu tādā darbā, kas saistīts ar ideoloģiju. Tāpat virzīju savu dēlu. Atmodai sākoties, tur vispirms iesaistījās dēls Einārs. Kad sākās nacionālās neatkarības kustība, man vēl bija bail no tām norisēm. Bet kas man cits atlika kā vien doties viņam pakaļ. Sākumā biju ierindas darbiniece Tautas frontē, pēc tam pārgāju uz LNNK. Atmoda ir pilnīgi izgājusi caur mani. Pat tik ļoti, ka es, būdama tāda vakaros agri gulēt gājēja, atmodas laikā mainīju savus ieradumus. Varēju negulēt līdz vēlai naktij, ka pašai jābrīnās.

Vai atmoda iespaidoja arī jūsu reliģisko uzskatu veidošanos?

Bērnībā mūs vecāmāte ļoti reliģiozi audzināja. Visiem bērniem vakaros vajadzēja uz ceļgaliem tupēt un lūgties. Atceros, reiz ienāk mātes māsa un smejas – tāda stingrība ticībā. Vecāmāte mūs tiešām labi audzināja. Ticības mācību drusku paguvu apgūt 1. klasē, kad bijām "Kurzemes katlā". Tad laiki mainījās, uzskatīja, ka Dieva nav, un mamma jau ar tā īpaši nespieda uz baznīcu iet. Un reiz bija tā: bijām aizgājušas uz baznīcu, un dzirdu, ka mācītājs pilnīgi vai lamājas: ja jūs neticēsiet Dievam, tad būsiet ellē! Tā es, bērns būdams un vēl samācīts, ka Dieva nav, ļoti nobijos un norobežojos no tā visa. Bet, kad sākās atmoda, skaidri atceros, kā es atkal nācu pie reliģijas. Pirms lielā mītiņa Mežaparkā bija dievkalpojums, ko vadīja Rubenis un Plāte, ja nemaldos. Skatījos dievkalpojumu pa televizoru, un neticība man pilnīgi tā kā nokrita. Vecmāmiņas lūgšanas bija atstājušas iespaidu, jo es no ticības toreiz bērnībā biju atteikusies ar lielām grūtībām. Atskatoties pagātnē, padomju laiks tomēr ļoti sakropļoja bērnu dvēseles.

Tagad cilvēki atkal var brīvi apmeklēt baznīcas, apgūt ticības mācību, iesaistīties draudzēs, taču Baznīca no valsts tomēr ir šķirta.

Baznīca nepārvalda valsti, kā tas bija viduslaikos. Tāpat valsts nedrīkst, piemēram, noteikt, ko ordinēt par garīdznieku. Taču nepareizi ir teikt, ka Baznīcai nav tiesību nākt ar saviem priekšlikumiem, ietekmējot politiskos procesus.

Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos.

Kāpēc ir vajadzīgs likums par reliģiskajām organizācijām? Ko tieši regulē šāds likums?

Reliģisko organizāciju likumu 1995. gadā pieņēma Saeima, ievērojot Latvijas Republikas Satversmi un dažādus starptautiskus līgumus. Likums nosaka, ka cilvēkiem ir tiesības uz apziņas brīvību un ir tiesības darboties reliģiskās organizācijās, dažādu konfesiju draudzēs. Likums to garantē. Cilvēks var pievērsties jebkurai reliģijai, var savu reliģisko pārliecību mainīt, var nepievērsties nevienai reliģijai. Viņš arī drīkst paust savu reliģisko pārliecību, taču viņam ir jāievēro spēkā esošie likumdošanas akti. Tas nozīmē, ka ir aizliegta naida celšana sakarā ar attieksmi pret reliģiju, aizliegta ir citu cilvēku jūtu aizskaršana. Likums nosaka, ka iestādēm ir aizliegts saviem darbiniekiem prasīt ziņas par viņu konfesionālo piederību, nedrīkst par to vajāt vai diskriminēt.

Likums tātad attiecas ne tikai uz kristīgajām konfesijām, bet uz dažādām reliģijām. Vai valsts tās visas uzrauga, kontrolē un regulē?

Reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā valsts un pašvaldības institūcijas nedrīkst jaukties, tādas tiesības likums neparedz. Bet ir speciāla valsts pārvaldes iestāde – Reliģisko lietu pārvalde, kas noteiktos savas kompetences ietvaros nodrošina valsts politikas realizāciju un koordināciju reliģijas lietās, pārzina valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības, dara visu, lai novērstu reliģijas jomā garantēto cilvēktiesību pārkāpumus. Tātad aizsargā likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības.

Vai mūsu valsts akceptē ticības mācības apguvi, ar to gan domājot par kristīgo ticību?

Jā, arī to nosaka likums. Kristīgās ticības mācību var apgūt gan individuāli, gan reliģisko organizāciju mācību iestādēs, ir tikai rakstveidā jāapliecina vēlēšanās to apgūt. Nepilngadīgajiem šo atļauju dod bērnu vecāki vai aizbildņi. Kristīgās ticības un ētikas mācīšanu finansē no valsts budžeta.

Vai jūs, piemēram, savā darbavietā liecināt citiem par saviem kristīgajiem uzskatiem? Varbūt otrādi – baznīcā propagandējat savu politisko piederību?

Kristīgās vērtības tiek atzītas un ievērotas, bet aktīva propaganda tomēr nenotiek. Katram deputātam ik mēnesi tiek atnests žurnāls "Tikšanās", un to mēs lasām. Nenoliedzu savu piederību draudzei, bet neuzspiežu citiem. Ja kādā jautājumā mūsu vērtību skala atšķiras, paliekam katrs pie savām domām. Ticību nevienam nevar uzspiest, tā arī ir Dieva dāvana. Tāpēc aktīva sludināšana kā baznīcā darbavietā nav iespējama, jo cilvēki ir dažādi. Tāpat jau arī mūsu draudzēs netiek politiķi propagandēti kā dažā citā vietā. Tas nekur neder. Tās, manuprāt, tomēr ir lietas, kas jānodala. Tādā veidā nedrīkst iedarboties uz vēlētāju apziņu, uz cilvēku psihi. Aģitācija baznīcā nav pieļaujama. Izvēle ikvienam ir jāizdara pašam, un, jo vairāk balstīsimies uz tradicionālām, pārbaudītām un stabilām vērtībām, ko mums māca Dieva Vārds, jo labāk būs pašiem.

Vai jaunu kristīgu cilvēku ienākšana politikā varētu ienest pārmaiņas valstī, politikā, pilsoņu dzīvē? Vai kristiešiem politikā ir reālas iespējas kaut ko ietekmēt?

Domāju, ka var gan, kāpēc ne. Mācītājas Aidas Prēdeles laikā, piemēram, tika ieviesta tradīcija Saeimas sēdes sākt ar svētbrīdi. Saeimā ir kapela, kuru apmeklē deputāti, darbinieki. Aicināti ir visi, nāk, protams, nedaudzi. Man nav nekas pretī pret mācītāju atrašanos politikā, tāda savulaik bija Aida Prēdele, tagad ir Ainars Baštiks. No mūsu partijas kā deputāta kandidāte bija izvirzīta Sarmīte Fišere, tomēr viņa netika ievēlēta. Baznīcās vienmēr aizlūdzam par saviem politiķiem, ministriem, Valsts prezidenti.

Ko darīt, lai cilvēku radīti likumi nebūtu pretrunā Dieva noteiktajiem? Piemēram, to, kas Dieva Vārdā nosaukts par grēku, cilvēku radīts likums nosaka kā demokrātiskā valstī pieļaujamu parādību.

Domāju, ka neviens cilvēku radīts likums neizslēdz Dieva noteiktos. Jautājums, kā nostāda tās lietas. Par piemērā minētajām – uzskatu, ka tas ir slikti. Slikti ir afišēt savas novirzes, mācītājam galīgi nepieļaujami. Un slikti arī tā izturēties pret cilvēkiem. Mums jāvēršas pret to, ko cilvēks dara aplami, nevis pret pašu cilvēku. Svarīga ir nostādne, bet, jo liberālāki būs likumi, jo brīvāka būs to interpretācija un brīvāka cilvēku uzvedība.

Varbūt valstij un politiķiem vajadzētu būt ar stingrāku mugurkaulu daudzos jautājumos?

Eiropā ir visādi likumi, bet tas nenozīmē, ka visam jāpiekrīt, ka neko nevaram iebilst. Tikai daudz kas ir palaists garām likumdošanas veidošanas un saskaņošanas laikā, kad var iebilst un tas jādara. Ja esam ar kaut ko ļoti neapmierināti, tas nozīmē, ka iepriekš nav labi pastrādāts. Politiķim likumdošanā ir jābūt ar savu nostāju un ļoti kompetentam savā nozarē. Un Dievam būtu jāklausa vairāk nekā cilvēkiem. Ar zināšanām un Dievpalīgu var daudz panākt.

Kā jūs domājat – vai mūsu valsts himnas vārdi, vēršanās pie Dieva, ietekmē mūsu tautu?

Labi, ka tādi vārdi ir. Domāju, ka tas nav nejauši. Un tas noteikti iespaido cilvēkus, rada drošības sajūtu un atbalstu. Latvijai Dieva palīdzība ir ļoti vajadzīga, tik daudz ciešanu bijis jāpārdzīvo. Un mēs to arī saņēmām. Tāpēc jau pienāca atmoda.

Daudzi tomēr ir neapmierināti, valstī netrūkst nabago, atklājas visādas nebūšanas, korupcija, cilvēki brauc projām – varbūt tas nāk no Dieva kā brīdinājums, ka ļaudīs pārāk maz ticības, pateicības, mīlestības...

To tā grūti pateikt. Es domāju, ka Jēzus visus mūsu grēkus ir izpircis, un izvēle tagad ir atkarīga no pašiem cilvēkiem. Ne jau viss ir noteikts uz priekšu. Daudz kas ir mūsu pašu rokās. Ja kļūdamies, tad Dievam noteikti mūs ir žēl, ka esam darījuši aplam. Vai tad mūsu vaina, ka piecdesmit okupācijas gados bijām atstumti no ticības un kļuvuši neticīgi? Tāpēc es vairāk paļaujos uz Jēzu un Viņa glābšanu. Es kaut kur lasīju apmēram tādu tekstu: "Jēzus man stāvēja klāt, kad gāju arī tos platos ceļus." Man tuvāka ir piedošana – izlīgsti ar savu brāli vispirms... Daudz negatīvā, jā. Bet domāju, ka pamazām viss ies uz labo pusi. Nākotnes vīzija man ir pozitīva. Tādai jābūt. Citādi jau nemaz nav vērts darboties.

Kas pašreizējā situācijā jums visvairāk nepatīk?

Manipulācija ar cilvēkiem ir pārāk liela, no tā jātiek vaļā. Ļoti būtiski ir neļaut sevi ietekmēt. Kā tas notiek ar mūsu krievu cilvēkiem, kuri dzīvo citā, mums svešā kaimiņvalsts informatīvajā telpā. Šeit dzīvojošie cilvēki jau būtībā nav cits citam ienaidnieki. Bet Krievija grib mūs dabūt savā ietekmes zonā, lai gan esam ES un NATO valstis, un dara to caur krievu cilvēkiem. Tāpēc integrācija kā tāda nemaz nav. Jā, viņi it kā mācās latviešu valodu, esmu bijusi krievu skolās, bet savā vidē dzīvo ar citu informāciju. Mums galvenais ir noturēt savu valodu kā vienīgo valsts valodu. Lai pieņemtu otru valodu, vajadzīgas ¾ Saeimas balsojuma. Tā ka viss atkarīgs no tiem, ko ievēlējām.

Kā tas ir – valdība ir mūsu pašu vēlēta vai Dieva iecelta, kā Bībelē rakstīts?

Bez Dieva gribas cilvēkam pat mats nenokrīt no galvas. Tomēr vienlaikus valdība ir mūsu pašu vēlēta, un mēs atbildam par savu izvēli. Dievs ir devis cilvēkam izvēles brīvību.

Kāds būtu jūsu novēlējums valstij, politiķiem, mūsu draudzei un tautai, valsts svētkus gaidot?

Vispirmām kārtām saglabāt kristīgās un latviskās vērtības, zinu un ceru, ka arī ekonomiski savu dzīves līmeni uzlabosim. Dievs mūs pasargās, jo esam taču Viņa tauta.