Augusta beigās Vangažos notika LELB Diakonijas centra un jaunatnes nozares rīkotā projekta „Jaunieši par diakoniju Latvijā. Es nebaidos palīdzēt!” pirmā daļa, kurā arī man bija iespēja piedalīties. Tās bija trīs iespaidiem bagātas dienas, kurās uzzinājām par sociālajām problēmām Latvijā, pārrunājām, kādēļ vajadzīgs diakonijas darbs un kā mēs varētu palīdzēt. Dalījāmies pārdomās, no kā mēs baidāmies, ko ceram un sagaidām no palīdzēšanas citiem, izspēlējām dažādus skečiņus. Spilgtākais pasākums bija došanās nelielās komandās ar tortēm rokās pie Inčukalna vecajiem ļaudīm, lai krāmētu malku, mazgātu logus vai kā citādi palīdzētu un, protams, aprunātos ar vecajiem ļaudīm.

Pasākuma noslēgumā katrs izlozējām kādu priekšmetu „mājas darbam”, proti, tika uzdots izmēģināt vairākus darbiņus savas draudzes diakonijā, no kuriem vienā bija jāizmanto līdziedotais priekšmets. Man tika dārza šķēres, kas veiksmīgi tika izmantotas dzīvžoga griešanai. Šajā reizē varēju paciemoties diakonijā, kā arī pielikt roku galdu klāšanā senioru dzimšanas dienu svinībām, kas izrādījās īpaši interesanti, jo svinībās savus dzejoļus lasīja dzejniece Rudīte Losāne.

Izmēģinot darbiņus diakonijas paspārnē, piedzīvoju, ka lielākais ieguvējs no palīdzēšanas bieži vien izrādās tas, kurš dodas palīdzēt. Iespēja darīt darbiņu, kas liek vecam cilvēkam aiz laimes raudāt, var dot vairāk prieka nekā gājiens uz kino vai cita aktivitāte, ko darām tikai sev. Sapratu, cik tā ir liela vērtība, ka mūsu draudzē ir plašs diakonijas darbs, jo nebija pašai jāmeklē, ko un kur darīt, kā tas varētu būt daudziem citiem projekta dalībniekiem, sevišķi no lauku rajoniem.

Tieši tādēļ gribas teikt – tā ir dāvana, ja mums ir iespēja palīdzēt citiem!

Madara Migale