Kad pēc ilga sausuma laika pār zemi atkal nolīst veldzējošs lietus un atspirdzina izslāpušos augus un zāli, visa daba lielā pateicībā par dzirdināšanu izstaro svaiguma smaržu, kas kā liels vilnis tūdaļ pārņem apkārtni. Līdzīgi ir ar mums brīžos, kad šķiet – nekas nenotiek, taču tad vienā mirklī nemanot tiekam piepildīti ar Svēto Garu un saņemam brīnišķīgas dāvanas, kas iesaiņotas gan kā talanti un spējas, gan kā notikumi un piedzīvojumi.
Reizēm jūtams sausuma periods. Šķiet, ka pietrūks spēka, gribas nolaist rokas, bet uztur paļāvība, ka Svētais Gars nāks īstajā laikā un no jauna atveldzēs.

Nesen jauniešu vakara tēma bija "Vai labprāt esmu kristietis?″, uzsverot vārdu "labprāt″. Tika runāts par to, ka, lai arī esam kristieši, tomēr mums ir daudz cilvēcīgu vājību un brīžiem gadās vienam otrā vilties. Bet tās ir attiecības tikai starp cilvēkiem. Svarīgākais, kāpēc esam šeit, draudzē, ir mūsu attiecības ar Dievu. Ja tās ir patiesas, tuvas un stabilas, tad nekādas vilšanās draudzes locekļu starpā nevar būt par šķērsli tam, ka esam baznīcā. Neapšaubāmi, mūsu savstarpējās attiecības ir jāizlīdzina un jānogludina, taču arī tas iespējams, tikai esot ciešā sadraudzībā ar Tēvu. Katrā ziņā – varējām ikviens sev uzdot jautājumu, kāpēc nākam uz jauniešu vakariem un uz dievkalpojumiem, izvērtējot to, cik liela nozīme tajā visā ir citiem cilvēkiem.

Maijā draudze bija aicināta lūgt par jauniešiem. Lūgšanas pavisam noteikti spēj izraisīt lietu, Svētā Gara lietu, kas veldzētu mūs visus. Dievs taču saviem bērniem atbild.

Madara Jauģiete