Strādā “Latvijas Avīzē”, darbojas arī Latvijas Bībeles biedrības Bībeles tulkošanas teksta komisijā, beigusi LU Teoloģijas fakultātes maģistrantūru, evaņģēliste, vada nodarbības draudzē un ir “Jēzus Draudzes Dzīves” redaktore, raksta dzeju, ir iznācis dzejoļu krājums “Ījab, Esjab!”.
Ļauj savu dzīvi Dievam, un tu redzēsi, kā notiek brīnums. Tu katru rītu pamodīsies ar smaidu uz lūpām – par to, ka Dievs kā brīnumdaris liek uzplaukt tavas sirds dārzam. Jā, tajā varbūt vēl ir pa dadzim un nātrei, bet tie nedominē, tie tikai vēl liecina, ka brīnumdaris arī nākotnē vēl strādās tavā dārzā. Un tad tu katru rītu pasmaržo Viņa plaucēto rozi, kas pilna rasas (varbūt asaru), tu ieej dziļāk un redzi augļus – tie ir ienākušies, tos ir briedinājis Viņš, un tu ieraugi, ka esi bagāts ar tām veltēm, ko Dievs dod,– mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Tas ir Gara auglis. Nedalāms. Ja kādu no šīm daļām izņem ārā, tas vairs nav pilnīgs. Tas varbūt ir briedis ilgi – caur dažādiem pārbaudījumiem. Bet, kad ar šo augli tiks paēdināti citi, tu sapratīsi, ka ir bijis vērts gaidīt, ir bijis vērts ciest, sāpēt, priecāties, mīlēt, ir bijis vērts dzīvot, lai iegūtu šo augli.
Es gribu teikt – nebaidies no visa tā, ar ko Dievs tev ļauj sastapties. Jo tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu. Arī tos brikšņus, kas mūsu dārzā liekas mežonīgi, Viņa gudrā roka pārvērš par auglīgu zemi. Tikai ļaujies Viņa darbam sevī, un tu ieraudzīsi brīnumu.
*****
Zeme kā kaķis
glaužas pie kājām.
Debesis dzied: alleluja! –
šodien ir Debesu svētki.
Mana roka glauda kaķi,
sirds gavilē…
Kāds nosmaida bārdā –
tāda ir dzīve
starp zemi un debesīm.
*****
Ik ieelpa ir Debesprieks.
Un izelpā es uzticos,
ka, elpu aizturot,
Viens mani sniegs…
Kā putna knābis
vaļā sirdi
uz augšu stīgoju,
līdz pats kā putna spārns
uz gaismu plīvoju.
Es elpu aizturu,
cik spēju,
lai putnu neaizbiedēju,
un klausos,
kā tas manī dzied
un ilgi, ilgi nepāriet.
*****
Mana seja ir kaila
kopš dzimšanas –
kas iet garām –
to skatieniem nozog.
Nav jau kur paslēpties,
koki kaili,
ūdens dziļš,
un visu laiku ir bail –
vienu dienu
es palikšu bez tās.
Bet varbūt jau esmu?
Cilvēki nekautri zog
manas skumjas un prieku,
aiziet priecīgi –
guvumu acīs.
es palieku ūdens atspulgā.
Un tas man tik mīļš.
It kā es atgūtu
seju.
*****
Es ieskatījos Tevī,
un nomira mana melnā puķe,
un uzplauka Tavs ērkšķu zieds.
Tu ieskatījies manī,
un izbeidzās Tavs zemes ceļš,
un aizsākās mana debesu taka.
Mēs ieskatījāmies viens otrā
un piedzimām Mūžībai.
*****
Tauriņš manī lidinās
visu ziemu.
Kad salst,
viņš sitas manī,
līdz sasilstu,
kad vēji,
viņš trīsuļo sirdī,
līdz norimstu,
kad sniegi,
viņš uzplaiksnī dvēselē,
līdz uzdzirkstu.
Nav tiesa, ka tauriņi
rudenī mirst.
Visu ziemu
mans tauriņš
gaida pavasari
un manās puķēs laižas,
es sargāju viņu
un mazliet lidinos
salā, vējā un sniegā.
Visu ziemu es tauriņoju.
Un ir tik viegli.
*****
Visa ārpuse šodien
svin savu esību.
Es esmu ielūgta.
Un man kaut kas pielīp
no zāles zaļuma,
putnu skaļuma,
pumpuru lipīguma,
koku suluma,
ziedu nekautrības.
Visa ārpuse šodien
ienāk manā iekšpusē.
Un es nekaunos dzīvot.
*****
Es stāvu klajumā.
Garām paskrien vakardiena –
melna kā nakts
un iekrīt bezdibenī.
Es stāvu viena.
Visapkārt mirdz rasa.
Speru soļus,
un nav kas prasa,
kā man iet.
Atskrien rītdiena –
īsta kā māte
un kopā ar mani brien.
Kad attopu,
nav vairs klajuma, rasas
un mātes.
Tikai soļi vien.
Soļi vien.
Kā sirdspuksti.
|
