Jēzum no kapa iznākot, sākas jauns rīts – piedošanas un cerību rīts. "Es visu daru jaunu!" – pasauli, cilvēkus, attiecības ar Dievu. Tuvojoties Lieldienu laikam, kopā ar Zani Prēdeli aicinām arī tevi piedalīties sarunā par jaunu radījumu Kristū. Jo Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Zani uzklausīja Valda Zvaigzne

ZANE PRĒDELE

Dzimusi: 1981. gada 17. maijā Rīgā.
Draudzē: kopš 1999. gada.
Mācības, studijas: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Jūrmalas mūzikas vidusskola, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas muzikoloģijas nodaļas maģistrantūra.
Darbs: Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas mūzikas speciāliste.
Kalpošanas darbs: Jēzus draudzes svētdienasskolas bērnu korīša skolotāja.

 

Pastāsti mazliet par sevi – kā tu no parasta bērna esi kļuvusi par Dieva bērnu?

Dievu es neatradu pašas spēkiem, un kā bērns pat nejutu, ka Viņš būtu jāmeklē. Dzīvoju laimīgu, piesātinātu bērna dzīvi – kopā ar kaimiņu bērniem spēlējām kariņus, braucām ar riteņiem, zagām no mazdārziņiem ābolus un pagalmā lapas grābām katrs tikai savu durvju priekšā. Reiz mūsu ģimenes draugs Ģirts Skrābāns ierosināja, lai mana mamma visus savus trīs bērnus ved uz svētdienas skolu Jēzus baznīcā. Mums tur iepatikās. Un varu teikt, ka mēs visa ģimene reizē sākām dzirdēt Labo Vēsti. Atceros, avīzē bija nodrukāta tēvreize, un mana tante saaicināja mūs istabā, lai mēs visi kopā to iemācītos. Viņa bija sapratusi, ka mums tā jāzina. Dieva mīlestību un spēku sāku sajust un apzināties svētdienas skolas vasaras nometnēs. Piedzīvotais un izjustais nometnēs Valdemārpilī, Augstkalnē, Vecbebros, Salacgrīvā – tie ir spilgti notikumi, kas atmiņā vēl šodien. Pat nostalģija pēc to dienu Dieva pieskārieniem. Taču arvien nāk klāt kas jauns un cits. Mēs nebijām ticīga ģimene, taču svētdienas skolā un draudzē katrs saņēmām to impulsu, lai kļūtu par Dieva meklētājiem un nostātos iepretim Viņam.

Jūti, kā dzīvē īstenojas Bībelē teiktais "kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns" (2Kor 5,17)?

Runājot par sevi, jāteic, ka cilvēki dažreiz ir norādījuši uz dažām mana rakstura īpašību pārmaiņām. Man tas pašai liekas tā – dīvaini! Bet, manuprāt, tāds krass pagrieziena punkts manī bija iesvētes mācības un pēc tām jau apzināta vēlēšanās turpmāk dzīvē mācīties kļūt par kristieti. Tas, ko Dievs var un arī dara, izpaužas arī manu piederīgo dzīvēs. Es redzu, kā Žēlastības Kungs atjauno salauztas sirdis, kā pažēlo un dod jaunu garu slimajiem. Man šie vārdi ir iedrošinājums, ka nekad nav bezcerības Kristū, ka viss mainās pat traģiskās situācijās un izmisumā. Tieši, kurā brīdī sākas pārmaiņas, to es nevaru pateikt. Vienīgi to, ka pēc iesvētes notikuma gan jūtu, ka vairs nav nekādu ierobežojumu vai šķēršļu, kas traucētu Kristu iepazīt vairāk un dzīvē uztvert šīs attiecības arvien dziļāk. Tas man šķiet kā ar draudzību –ej nu pasaki, kurā brīdī tu to cilvēku sajuti kā visīstāko draugu...

Kāda nozīme, tavuprāt, tapšanā par jaunu radījumu ir grēku nožēlai? Vai tas ir nepieciešami?

Grēka apziņa man liek paraudzīties uz pasauli un sevi pavisam reāli. Jo patiesība par to un sevi pašu Kristus gaismā bieži vien izrādās gaužām nepievilcīga. Tāpēc tā ir tik būtiska. Grēks reizēm var ļoti nocietināt mūsu sirdis un tad ir grūti kaut ko nožēlot, nolikt Kristum pie kājām, lūgt piedošanu cilvēciskiem vārdiem. Tas pat var būt garš process. Bet Dievs ir pacietīgs. Un Viņš arī zina, ka visu mūsu dzīvi mums ir bijusi, ir un būs darīšana ar velna viltību un grēka sekām. Mums pašiem ar to tikt galā ir neiespējami. Tāpēc jau šo pasauli mainīt spēj vienīgi Kristus – "Es visu daru jaunu...".

Un ko jaunu cilvēcei atnesa Lieldienu rīts un augšāmcelšanās?

Pārliecību. To, ka mācekļi Jēzum nav velti ticējuši. Un to, ka tagad viņu dzīvē sācies jauns posms– ir piedzīvota saprašana; solis tālāk par vienkāršu ticību, par vienkāršu sekošanu. Es domāju, ka ticībai ir jāiet cieši kopā ar prāta izziņas spējām. Zinātnieki, kuri tic Dievam, tulko dievišķo informāciju Visumā, arī ir mūslaiku Jēzus mācekļi, viņi redz un tic un vairs nešaubās. Un šiem gudrajiem prātiem ir savs sakāmais par Lieldienu notikumu. Mēs kā kristieši esam tikai ieguvēji, ja tiecamies pēc zināšanām un patiesības, kas pēc Lieldienu notikuma ir pavisam skaidra un neapgāžama.

Vai ir kāds, kam Kristus gribētu paiet garām, kam nebūtu domāta Viņa augšāmcelšanās, ko Viņš negribētu vai nevarētu mainīt un atjaunot?

Dievs ir absolūti labs. Viņš nešķiro cilvēkus grupās – tie ar defektiem un tie tur bez defektiem. Vislabākā ziņa ir tā, ka Dievs nav aizspriedumains. Viņš raugās uz katru un ikvienu cilvēku pēc būtības. Problēmas radām mēs paši, jo nemākam spriest un vērtēt tik atbrīvoti kā Viņš. Nemākam vai izvairāmies izprast otru cilvēka būtību un cienīt viņu vienkārši tāpat. Bet arī tas otrs cilvēks ir Dieva meistardarbs. Kopt attiecības ar savu Radītāju šķiet it kā dabiski un vienkārši. Un tomēr, lasot Bībeli, redzam cik sarežģītas bija Dieva attiecības ar Israēla tautu, ar valdniekiem, ar praviešiem. Un tad nāca Jēzus – kas dzima un mira, tika krustā sists par visiem. Viņš vienīgais spēj un prot un nepaiet garām nevienam. Tāpēc Viņa Vārds agri vai vēlu atrod skanēšanas brīdi ikviena cilvēka dzīvē. Pirms Lieldienu rīta bija citi notikumi – nodevība, zaimi un krustā sišana.

Vai esi kādreiz domājusi par krustu un to, ko tajā esam piesituši?

Krusts ir neparasta zīme – vienkārša, tikai divas krustotas līnijas – un tomēr tā ir visietilpīgākā zīme. Reiz kādam draugam atzinos, ka mana baznīca ir tur, kur ir krusts. Es to domāju ļoti personiskā nozīmē. Un tā tas ir – jebkur pasaulē, skatoties uz krustu, es jūtos... kā mājās. Krusts man ir dārga zīme. Un ne tikai zīme. Tas ir garīgs notikums un izjūtas – redzēt krustā visu, ko man nozīmē Jēzus, un tiekties aptvert Viņa mīlestības upuri. Pāvils saka: ".. jo es nesu Jēzus rētas savā miesā.." Raugoties uz krustu, atceros un domāju, ka tas ir arī manis dēļ. Pie krusta mēs stāvam aci pret aci ar Jēzu un tikai tā saprotam, kurš ir uzvarētājs un kuram pienākas gods un slava mūžīgi.

Vai tu, ieguvusi jaunu Garu, jaunu izpratni un redzējumu, par to liecini arī citiem?

Kādu laiku strādāju Kristīgajā radio, veidoju raidījumus par mūziķiem. Tā bija svētīga vide, vieta, kur iepazinu jaunus cilvēkus, ieguvu draugus. Kad nāca piedāvājums Latvijas radio, kolēģi novēlēja, lai esmu par svētību jaunajā kolektīvā. Man likās grūti aiziet uz vidi, kas nav kristīga. Taču, strādājot radio, esmu sapratusi, ka Dievam visi apstākļi labi, lai mēs savu attieksmi mainītu un no sirds kalpotu tajā vietā, kas ir citāda nekā Kristīgajā radio, tur ir skaidri definēts, kāda gaisotne valda. Te ir mana sirds iniciatīva kādam kalpot, palīdzēt viņa mākslinieciskajā izaugsmē. To, ka esmu kristiete, īpaši nesludinu. Tie, kas ar mani kopā, to vai nu nojauš vai zina. Tas ir tāds dabisks, klātesošs princips pie visa – kā mēs strādājam, ko darām, ko sakām, ko viens par otru domājam, kā palīdzam viens otram. Bet speciāli es viņiem neko nestāstu, nesludinu, arī draugiem neesmu īpaši evaņģelizējusi. Dievs man vienkārši nav devis tādu drosmi vai vēlēšanos – ej un runā, skaidro. Tomēr gadiem ejot, redzu, ka vairāki mani draugi paši sākuši par to interesēties, ka viņu vēlēšanās kaut ko uzzināt radusies, tieši runājoties ar mani, sak, tu esi draugs, kas par to kaut ko zina, saprot. Iznāk, ka evaņģelizēju ar savu attieksmi, savu rīcību un darbiem.

Vai tava izaugsme Kristū turpinās? Vai tu gribētu, lai arī citiem tā būtu?

Vienmēr ir sajūta, ka viss mainās – no laba uz vēl labāku, no pilnīga uz vēl pilnīgāku. Tas nav tā – viens pagrieziena punkts, un ir iegūta cita kvalitāte, kaut kāds konstants stāvoklis. Viss turpinās. Vienmēr tālāk, vēl uz priekšu un atkal tālāk. Esmu pateicīga par šādu pagriezienu savā dzīvē. Gribētos, lai visiem tā būtu. Bet man liekas, ka tie ir grūti momenti cilvēku dzīvē – kad gribas palīdzēt, bet īsti nezini, kā palīdzēt. Tā pirmā durvju pavēršana notiek kad cilvēks pats ieinteresējas, saprot, ka viņā ir palicis kaut kāds tukšums, tukša vieta ko viņš gribētu aizpildīt. Tāpēc arī saviem draugiem bez jautāšanas neesmu nekad tā tieši neko stāstījusi, bet viņi zināja, ka es eju svētdienasskolā, ka eju baznīcā, ka esmu kristiete. Bet galīgā atziņa katram nāk savā laikā, savā vecumā – vai nu tās ir kādas sāpes, ciešanas un zaudējumi, vai arī tieši otrādi – tā var būt arī liela laime, kad cilvēks caur mīlestību saprot, ka tas ir no Dieva kā brīnums nācis. Ir ļoti dažādi cilvēki un gadījumi, kad viņiem atklājas Dievs, un tad viņi jautā ko vairāk, arī par lūgšanām. Labi, ja ir kāds blakus...

Kā tu jūti savas ģimenes atbalstu?

Mēs ģimenē cenšamies turēties kopā lūgšanās. Tas ir ļoti labi, kā kādreiz jau esmu izjutusi un sapratusi, ja viens pagurst garīgajā dzīvē, tad ir ļoti labi, ja kāds palīdz, ja ģimenē ir pārējie, kas turēsies, kas lūgs par viņu, atbalstīs, jo ne vienmēr mēs esam tādi karoga nesēji un tik pareizi kristieši, kam viss ir tā – no spožuma uz spožumu, un tad ģimenes atbalsts un lūgšanas kopā ir ļoti, ļoti svarīgi. Arī pirms dažādiem atbildīgiem pasākumiem, kad ir uzstāšanās, lekcijas vai koncerti, tad sevišķi svarīgs ir savējo atbalsts un drošinājums.

Kāds būtu tavas atziņas, Lieldienas gaidot, un tavs vēlējums draudzei?

Lieldienas – tas ir visvislielākais notikums, kāds vispār ir. Un to piedzīvot un uz to iet – no mīļajiem Ziemassvētkiem uz Lieldienām – ir katra paša ceļš un izvēle, kā to darīt, kā gatavoties, kā sagaidīt un piedzīvot, jo es domāju, ka tā ir vistiešākā satikšanās ar Dievu. Sirds gaviles par Gaismas uzvaru. Un svarīgi Jēzū Kristū šo notikumu aptvert pa īstam. Nevis gadu no gada sausi zināt, par ko priecāties, bet patiesi priecāties! Lieldienas ir notikušas, un Kristus ir augšāmcēlies. Man ļoti patīk, kā mūsu draudzē notiek gatavošanās Lieldienām un tiek svinēti Lieldienu dievkalpojumi, gan agrais rīta, gan nākamais desmitos. Tā ir skaista, tik muzikāla svētku forma, kur visam klāt sirds un atdeve, un slavēšana. Draudzei un arī sev gribu novēlēt Lieldienu svētku sajūtu saglabāt arī pēc tam – nākamajās dienās, nedēļās un ejot uz priekšu. Tas ir vissvarīgākais, kas ir noticis – jo Viņš dzīvo, un arī mēs dzīvojam kā jauni radījumi Kristū.