Apustulis Jānis dzirdēja To, kas sēd goda krēslā, sakām: "Redzi, visu Es daru jaunu!" (Atkl 21,5) Ar ko sākas jaundarīšana mūsos? Ne ar ko citu kā ar mūsu "es" salaušanu pie Kristus krusta. Kad Dieva Gars lūgšanā uzrāda mūsu patieso sirds saturu, kļūst baisi. Kļūst baisi, ieraugot ļaunumu, dusmas, skaudību, aizvainotību, bailību, lepnību, mantkārību un citus čūskveidīgus radījumus, kas valdījuši tavā dvēselē. Tad tu satriekts aptver, ka tev nav nekādu citu tiesību kā vien tiesības nonākt ellē un ka tava vienīgā iespēja dzīvot ir ļaut savu "es" piesist krustā, jo tas iznīcina tevi pašu un citus, vēl briesmīgāk –"tu Dieva Dēlu esi minis kājām" (Ebr 10,29), kas tevi, ļaunu, mīlējis un mīl līdz nāvei. Kādi pretstati – tavs zemiskums un Kristus augstsirdība. Jēzus, bez vainas un ļaunuma, mūsu dēļ atteicās no mājām, īpašuma, tiesībām, ļaudams, lai cilvēki bradā Viņu kājām, izgāž savas dusmas un apvainojumus, neaizstāvot Sevi, neatbildot ar to pašu un neatriebjoties. Jēzus lēnprātīgi dodas uz Golgātu un kļūst par mūsu grēkāzi. Pravietisks psalms par Kristu vēsta: "Es esmu tārps un ne cilvēks." (22,7) Tārps ļauj ar sevi darīt, kas vien uzbrucējam ienāk prātā, – tā ir patiesa salauztība, un tā notiek ik brīdi, kad esam atvērti Dieva aizrādījumiem par grēku. Katrs pazemojums ir Dieva līdzeklis mūsu "es" laušanai.
Kad tavs "es" kļūst arvien mazāks vai tiek iemīdīts zemē, tad Dievs "savu Dēlu manī (tevī) atklāj". (Gal 1,16) Nav lielākas svētlaimes kā ļaut nomirt mūsu "es", jo bez Kristus mūsos nav nekāda skaistuma, būt pilnīgi iztukšotam, lai mēs tiktu piepildīti "no dzīvības ūdens avota" un ar Jēzus mīlestību, kas ļāva sevi salauzt mūsu dēļ.Tev šķiet, ka tu esi nevainojams? Kā priekšā? Dievs skatās ne uz ārieni, bet "uzlūko sirdi". (1Sam 16,7)Ka nomiršana sev ir pazemojoša? Kā priekšā? Jo nožēlas pilnie "dzīvos pie Viņa augšā un svētnīcā" (Jes 57,15) un piedzīvos nepārtrauktu atmodu, un būs Dieva svētīti sev un citiem!Lai Kristus mūsos top liels un augšāmcēlies!
Redaktore - Milda Klampe
......................................................
Šīs ir Kunga Lieldienas,
šī ir Viņa augšāmcelšanās diena
un patiesās dzīves sākums!
Vakar krustā sists kopā ar Kristu,
šodien ar Viņu es tieku godināts.
Vakar nomiris kopā ar Kristu,
šodien ar Viņu es atgriežos dzīvē.
Ietīts līķautā vakar ar Kristu,
šodien ar Viņu es augšāmceļos.
Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem,
celieties arī jūs!
Kristus, kurš gulēja, mostas,
mostieties arī jūs!
Kristus iznāk no kapa,
atbrīvojieties no savu grēku važām!
Kristū jūs esat kļuvuši jauna radība,
topiet jauni!
/Svētais Gregors no Nazianzas/
......................................................
Pārmainīta dzīve
".. mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam." (Rom 6,6)
Vai par grēku esi pieņēmis šādu lēmumu – tam ir jābūt pilnīgi tevī iznīcinātam. Var paiet ilgs laiks, kamēr tu pieņem šo noteikto un pilnīgo lēmumu par grēku. Taču tas kļūs par nozīmīgāko mirkli tavā dzīvē. Tu pieņem lēmumu, ka grēkam tavā dzīvē ir jānomirst,– nevis vienkārši būt atturīgam, to apspiest vai rīkoties tam pretēji, bet to piesist krustā – tieši tāpat kā Jēzus Kristus nomira par pasaules grēkiem. Cits tavā vietā šo lēmumu nepieņems. Mēs varam būt pārliecināti savā domu vai gara pasaulē par šādas rīcības nepieciešamību, tomēr tas nepalīdz. Viss, kas mums jādara, ir pieņemt lēmumu, kuru Pāvils mums liek pie sirds minētajā Rakstu vietā.
Uzrauj sevi augšā, paliec ar Dievu kādu laiku divatā un pieņem šo svarīgo morālo lēmumu, sacīdams: "Kungs, salīdzini mani ar Sevi Savā nāvē, lai es iegūtu pārliecību, ka grēks manī ir miris."
Pāvila gadījumā tā nebija kāda dievišķīga nākotnes cerība, bet gan ļoti radikāls un noteikts viņa dzīves piedzīvojums. Vai esi gatavs atļaut Dieva Garam tevi pārmeklēt, kamēr kļūst skaidrs, kāda izpausme un daba ir tevī mītošajam grēkam? Tev ir jāsaskata lietas, kas cīnās pret Dievu tavā garā. Ja tu to spēj, pavisam drīz tu būsi vienisprātis ar Dievu par grēka dabu tevī, lai būtu spējīgs salīdzināties ar Jēzu Viņa nāvē. Tu nevari "spriest.. pār sevi, ka esi miris grēkam.." (6,11), kamēr neesi pilnīgi un galīgi nokārtojis visu, kas saistās ar tavu paša gribu Dieva priekšā.
Vai esi iegājis brīnišķīgajā, godības pilnajā pasaulē, ko raksturo vārdi "būt krustā sistam ar Kristu" tā, ka viss, kas no tavas miesas un asinīm paliek pāri, ir piesātināts ar Viņa dzīvību? "Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.." (Gal 2,20)
*
".. kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns." (2Kor 5,17) Ko tu saproti ar savas dvēseles glābšanu? Pestīšanas darbs nozīmē to, ka tavas dzīves gaita ir pilnīgi pārmainīta. Tu vairs neskaties uz norisēm, kā senāk. Tavas vēlmes ir pārmainījušās, vecās lietas ir zaudējušas spēku. Tās tevi vairs nespēj saistīt. Viena no pārbaudēm, kas parāda, vai pestīšanas darbs tavā dzīvē ir pabeigts un patiess, ir – vai Dievs ir pārmainījis skatījumu uz lietām, kas tevi ietekmēja līdz šim? Ja tu joprojām ilgojies pēc vecajām lietām, ir absurdi runāt par piedzimšanu no augšienes – tu pievil pats sevi! Ja tu esi piedzimis no jauna, Dieva Gars pārmaiņas tavā dzīvē un domu pasaulē dara acīm redzamas. Un, kad nāk pārbaudījums, tu kļūsti par vispārsteigtāko cilvēku virs zemes, ieraugot tās brīnišķīgās pārmaiņas, kas tevī ir notikušas. Nav iedomājams, ka tu to būtu darījis pats no sevis. Šīs pilnīgās un pārsteidzošās pārmaiņas ir vienīgā pazīme, kas liecina par to, ka tu esi pestīts.
Kādas sekas izraisa mana pestīšana un svētošana? Piemēram, vai es varu nostāties 1. Korintiešiem 13. nodaļas gaismā; vai arī cenšos no šīs tēmas izvairīties un nenovērtēt tās nozīmi? Patiesa pestīšana, ko manī paveicis Svētais Gars, mani atbrīvo visā pilnībā. Un, kamēr es "dzīvoju gaismā, kā Viņš ir gaismā.." (1Jņ 1,7), Dievs nespēj saskatīt nekā, kas manī būtu jāsatriec, jo Viņa dzīvība pati par sevi darbojas manā būtībā – nevis apziņas, bet gan daudz dziļākā līmenī.
O. Čembers. "Katru dienu Viņa godībai"
......................................................
"Līdz ar Kristu esmu krustā sists.." (Gal 2,20)
Neaizstājama garīga vajadzība katram no mums ir nepieciešamība parakstīt nāves spriedumu mūsu grēcīgajai dabai. Man ir jāņem mani emocionālie viedokļi un mana intelektuālā ticība un jāvēlas tā pagriezt pretī manai grēcīgajai dabai, t. i., pretī katram dvēseles saucienam, ka man pieder tiesības uz sevi. Pāvils sacīja: "Līdz ar Kristu esmu krustā sists.." Viņš neteica: "Esmu izšķīries atdarināt Jēzu Kristu" vai: "Es patiesi pielikšu visas pūles, lai spētu Viņam sekot," bet: "Esmu salīdzinājies ar Viņu Viņa nāvē." Kad reiz sasniedzu šī morālā lēmuma piepildīšanos un rīkojos pēc tā, tad viss, ko Kristus izdarīja priekš manis pie krusta, ir manī tāpat piepildījies. Manis paša brīvās gribas solījums Dievam dod iespēju Svētajam Garam manī iedēstīt Jēzus Kristus svētumu.
".. bet nu nedzīvoju es.." Mana individualitāte paliek, bet mans primārais motīvs dzīvošanai un dabai, kas valda pār mani, ir radikāli pārmainījies. Man ir tā pati cilvēciskā miesa, bet vecās sātaniskās tiesības uz mani ir iznīcinātas.
".. bet cik es tagad dzīvoju miesā.." – nevis dzīvi, ko es vēlētos dzīvot vai pat lūdzu, lai es spētu nodzīvot, bet gan to dzīvi, ko es tagad dzīvoju savā mirstīgajā dzīvē, – dzīvi, ko citi var manī redzēt, ".. es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu.." Ticība, kurā Pāvils dzīvoja, nebija viņa paša ticība uz Jēzu Kristu, bet gan tā ticība, ko Dieva Dēls viņam bija devis. (Skat. Ef 2,8) Tā vairs nav ticība ticības dēļ, bet gan ticība, kas pārsniedz visas iespējamās cilvēka robežas, – ticība, kas izplūst vienīgi no Dieva Dēla.
O. Čembers. "Katru dienu Viņa godībai" |
