"Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!"
(Lk 12,32)

Mēs satiekamies svētdienas rītos un savu grupiņu paši saucam par lūgšanu pulciņu. Šis nosaukums radies kā atsauce uz Lūkas evaņģēlija vārdiem un iegājies jau gadiem ilgi. Mūsu pulciņā ir draudzes māsas un viens brālis. Mēs sasēžamies aplī mazajā bērnu istabā, un Jēzus ir mūsu vidū. Pirms lūgšanām lasām jau iepriekš noteiktu Dieva Vārdu un lūdzam, lai Kristus pats vada mūsu lūgšanas. Lūdzam pēc kārtas, un tā veidojas pulciņa saruna ar Jēzu. Bieži piedzīvojam, ka māsas vai brāļa izteiktie vārdi it kā nāk no tavas paša sirds. Lūgšanu rīts vienmēr atspirdzina. Arī tad, ja atnāc ar iekšēju aptumsumu vai šķietami nesagatavojies. Par to nebeidzam pateikties Kungam.
Moderni runājot, mēs esam kā iesildīšanas grupa pirms dievkalpojuma. Iesildījums ir divējāds – lūdzam par dievkalpojumu un visām tā norisēm, par katru, kas ir tajā rītā baznīcā; un Svētais Gars brīnišķi iesilda mūs pašas, uz dievkalpojumu atnākam garīgi stiprinātas. Mēs priecājamies un esam katru reizi no jauna pārsteigtas par to laipnību un maigumu, ar kādu Dievs mums pieskaras.

Par to, ko svētdienas rītos, un ne tikai, kopā piedzīvojam, stāsta divas māsas.

Anna Jaunslaviete: "Draudze, es domāju, ikvienam ir kā otra ģimene. Katrā lielā ģimenē ir kādi cilvēki ar vienādām interesēm. Lūgšanu pulciņam lielākais uzsvars tiek likts uz attiecībām – ar Dievu, Dieva attiecībām ar cilvēku, un mums arī neiztikt bez cilvēku attiecībām vienam ar otru. Tās pulciņš svin kā sadraudzības un liecību līdzdalīšanas brīžus. Lūgšanu pulciņā ir aicināts ikviens brālis un māsa. Lūgšanā mēs visi esam iesācēji, tikai Svētai Gars mūs aizved līdz sirds lūgšanai – līdz lūgšanai vienā prātā un vienā garā."

Ināra Meldere: "Mūsu grupiņa ir Dieva radīta kopa. Svētdienas rītos manī notiek brīnišķīgas pārvērtības. Manī virmo mīlestība uz Kungu un māsām – būšu lūgšanā kopā ar Dievu un māsām! Mēs lasām Svēto Rakstu vārdus, un Dievs strādā ar katru atšķirīgi. Pateicoties Kristus klātbūtnei un mūsu lūgšanām, es vairāk iepazīstu Dievu. Ar Svētā Gara palīdzību es arī vairāk iepazīstu pati sevi."

Vizma Ozolniece: Uz lūgšanu pulciņu atnācu pirms 14 gadiem. Mēs tur bijām kādi astoņi cilvēki, sastapu – Vīndedžu pāri, Mildu, Elzu, Rutu, Līviju, Ināru un visus, visus pārējos. No katra varēju ko mācīties. Piemēram, es uzrunāju: „Dieviņ, palīdzi!” Mani pamācīja, ka ir DIEVS, nevis mazs Dieviņš. Lūgšanu brīdis reizē ir mana grēksūdze, lūgšana un Dieva slavēšana. Kad vīrs bija slims, viņš mani vienmēr mudināja, lai eju un lūdzu, jo ticēja, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas. Reizēm man svarīgas lūgšanas jau ir izteikušas ticības māsas, tad es pievienojos. Arī tagad es ne vienmēr protu domu ietērpt glītos teikumos, tomēr pati domāju, ka esmu stipri pieaugusi garīgi un pateicos Dieva vadībai.

Labprāt gribētu pieminēt vēl kādu draudzes lūgšanu dzīves izpausmi. Tie ir pārdomu un lūgšanu dievkalpojumi katra mēneša pēdējā ceturtdienā (izņemot vasarā). 30. oktobra dievkalpojuma nosaukums bija "Mozus un degošais krūms". Kad Dievs no degošā ērkšķu krūma uzrunāja Mozu, tas nekavējoties atsaucās: "Te es esmu." Atcerēsimies katrs savu "degošo krūmu" – to notikumu mūsu dzīvē, kad, Dieva uzrunāti, teicām: te es esmu, – un kā tas pārmainīja mūsu dzīvi.

Ruta Ikauniece

Foto Gunta Driba
Fotoparaksts Lūgšanu pulciņš 19. oktobrī.