Sešpadsmitajā artikulā mēs apliecinām, ka kristiešiem ir tiesības: atrasties valsts amatos, spriest tiesu, izšķirt jautājumus saskaņā ar impērijas un citiem spēkā esošiem likumiem, piespriest pelnītu sodu, piedalīties taisnīgā karā, uzņemties kareivja pienākumus, slēgt juridiskus līgumus, iegūt īpašumu, zvērēt, ja laicīgā vara to prasa, slēgt laulību – vārdu sakot, ka likumīgā laicīgā kārtība ir labs Dieva veidojums un dievišķa institūcija, kuru kristietis var droši izmantot. Viss šis jautājums par atšķirību starp kristus valstību un laicīgo varu mūsu teologu rakstos ir labi izskaidrots, proti, ka Kristus valstība ir garīga. Tā ir sirdij piemītoša Dieva pazīšana, Dieva bijība un ticība, mūžīgās taisnības un mūžīgās dzīvības sākums. Tajā pašā laikā mums ir atļauts ārēji izmantot ikvienas tautas likumīgo laicīgo kārtību, kuras vidū mēs dzīvojam. (..) Evaņģēlijs neievieš nekādus jaunus laicīgās dzīves likumus, bet pieprasa ievērot jau esošos likumus, vienalga, vai tos būtu izdevuši pagāni vai kādi citi, un, atrodoties šādā paklausībā, vingrināties mīlestībā. (..)
Evaņģēlijā nav doti likumi valsts iekārtas izveidei, bet tas sniedz grēku piedošanu un rada mūžīgas dzīvības sākšanos ticīgo sirdīs. Tas ne vien atbalsta laicīgo varu, bet arī liek mums tai paklausīt (Rom 13,1), gluži tāpat kā mums ir jāpakļaujas gadskārtu likumiem, ziemas un vasaras maiņām kā Dieva radītai kārtībai. Evaņģēlijs aizliedz privātpersonai spriest tiesu, un Kristus to itin bieži atgādināja apustuļiem, lai viņi nemēģinātu atņemt laicīgo pārvaldi tiem, kam tā ir uzticēta. .. Kristus gribēja, lai apustuļi zinātu, ka viņiem ir jāmāca par garīgo valstību, nevis jācenšas mainīt laicīgo iekārtu. Tādējādi privātpersonai tiesas spriešana ir aizliegta nevis tāpēc, ka tā ir aizliegta ar pavēli. (Mt 5,39; Rom 12,19) Publiskā tiesas spriešana, kuru īsteno valsts vara, šeit netiek vis apšaubīta, bet gan īpaši pavēlēta, un tā, kā saka Pāvils (Rom 13,1), ir Dieva darbs. (..)

Visai nepamatots ir arī viedoklis, ka kristīgie ideāli nav savienojami ar īpašuma tiesībām. Kristīgu pilnību nerada nicinājums pret laicīgo dzīves kārtību, bet šī pilnība pamatojas sirds stāvoklī, lielā dievbijībā un ticībā. Arī Ābrahāmam, Dāvidam un Daniēlam bija lieli īpašumi, un viņi ieņēma augstu stāvokli valsts pārvaldē, tomēr nebija mazāk pilnīgi par jebkuru vientuļnieku mūku. (..) Raksti nepavēl, lai visiem būtu kopējs īpašums, bet, kad bauslis (2Moz 20,15) saka – tev nebūs zagt, tad tādējādi Dekalogā tiek atzīts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu, un pavēlēts, lai katram pašam ir sava manta. Nebeidzamās pārrunas par laicīgajām sirdsapziņām līdz tam brīdim, kad ir iepazīta Rakstu mēraukla, kas atļauj kristietim lietot laicīgos dzīves izkārtojumus un arī likumus.

″Vienprātības grāmata", 16. artikuls

Kristus uzvara

Mūsu mīļajai zemei Latvijai Dievs ir dāvinājis brīvību no verdzības, kaut arī esam tikai mazs zariņš pie lielā tautu koka, bet ″Viņš nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.." (Apd 17,26–27)

Mūsu tauta ir daudz cietusi, ticīgie ir cietuši no ienaidnieka varmācības, un arī tagad tautas lielākā daļa cieš no tiem tautas brāļiem un māsām, kas, ienaidnieka skolas izgājuši, bezdievībā valda pār pārējiem. Bezdievības redzamākās iezīmes ir varaskāre, mantaskāre un citas kāres. Bet apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem jautā: ″Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?" (Rom 8,35) Ar šīm lietām latviešu tautai ir bijis jāsastopas pagātnē un arī tagad. Bet kristīgai tautai aizvien ir pārliecība, ka par spīti traģēdijām, kas notiek mūsu un tautas dzīvē, Dievs mūs paceļ, uztur, dziedina, redz un saprot visu apslēpto un mums nesaprotamo, jo "ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!" (Rom 8,38–39)

Kādēļ šāda pārliecība? Tādēļ, ka tā balstīta Kristus Jēzus mīlestībā, Viņš kā samaksu par savu taisno dzīvi saņēma rūgto ciešanu kausu un mira pie krusta Golgātā. Bet pēc krusta nāca Lieldienu rīts – Kristus uzvara pār nāvi un grēku, kas sasaista cilvēku.

Kad Kristus uzvara ienāks mūsos un mūsu tautā, zudīs bezdievības varas spēks un Dievs svētīs Latviju!

Redaktore Milda Klampe

Mīļais Kungs, ļauj man atrast patvērumu pie Tevis pāri visai radībai, pāri visai veselībai un skaistumam, pāri visai slavai un godam, pāri visam spēkam un cieņai, pāri visai zināšanai un prāta asumam, pāri visai bagātībai un mākslai, pāri visai popularitātei un ļaužu labvēlībai, pāri visām cerībām un solījumiem, pāri visām dāvanām un labklājībai, ko Tu vari mums dot un piešķirt, pāri visiem eņģeļiem un debesu pulkiem un pāri visam, kas neesi Tu, mans Dievs. Mani neapmierina viss, ko Tu man atklātu vai apsolītu, kamēr neredzu un neesmu pilnīgi satvēris Tevi. Mana sirds nevar atrast dusu un nevar tikt apmierināta citādi kā vien, ja tā dus Tevī.

Ķempenes Toms (1379–1471)