Pārfrāzējot grupas “Prāta Vētra” albuma “Gads bez kalendāra” nosaukumu, par turpmākajiem 12 mēnešiem varam teikt, ka Jēzus draudzei būs gads bez mācītāja – mācītāja Intara Jonīša. Kas ir novedis pie šāda lēmuma? Ar kādām bažām un cerībām varam uz šo situāciju raudzīties? 

Kā jūties par aizvadīto laiku Jēzus draudzē?

Esmu no sirds pateicīgs, jo šeit jau kopš sākuma esmu varējis kalpot ar prieku. Man nav pietrūcis atbalsta, iedrošinājuma un arī gandarījuma. Jau no paša sākuma ir bijusi pleca sajūta. Vispirms jau no mācītāja Erberta, tad no mācītāja Reiņa, draudzes priekšnieka Daniela un valdes priekšnieka Jāņa. Arī mūsu ērģelniece Vita man ir bijusi liels atbalsts un viņas spēle – liels iepriecinājums. Un, protams, ne tikai viņi vien. Noteikti ir palīdzējis tas, ka mūsu kalpošanas kalendārā katru otrdienu ir bijušas vadības sapulces, kurās pārrunājam aktualitātes. Veicam plānošanas darbu, dalāmies kalpošanas iepriecinājumos un grūtībās. Pamats šīm manām sajūtām ir tieši tas, ka neesam kā tādas vientuļas salas katrs tikai ar saviem pienākumiem un atbildību.

Kāds bija pārejas process no laukiem uz Rīgu? Vai sentiments bieži piezagās?

Lielāks sentiments bija manai sievai, jo viņa intensīvi bija kalpojusi mūzikas jomā, tāpēc atlaist Piebalgas ar to brīnišķīgajām ērģelēm, instrumentiem, kas ir tik mīļi un klausa, viņai bija grūtāk. Tā kā mūsu ģimenē ienāca mazulis, Jēzus draudzes periods mūsu ikdienā ir bijis krietni neierastāks, tāpēc Ērika draudzē ir redzēta mazāk. Es pats uz šo pāreju raugos pragmatiski – ļoti novērtēju laiku līdz Jēzus draudzei, bet eju uz priekšu un skatos, kādi ir jaunie izaicinājumi. Nav bijusi sajūta, ka jāatskatās pār plecu vai kaut kas jānožēlo.

Par spīti pozitīvajam ieskrējienam, augustā tu ar ģimeni uz gadu dodies prom. Kāds tam ir iemesls?

Jā, no augusta došos gadu ilgā bezalgas atvaļinājumā. Raugoties atpakaļ, kopā ar studiju laiku Lutera Akadēmijā man ir bijusi 18 gadu ilga un ļoti intensīva kalpošanas slodze vairākās draudzēs. Kādu laiku esmu kalpojis arī LELB revīzijas komisijā un pildījis citus pienākumus. Tas viss ir atstājis iespaidu uz manu fizisko veselību, tāpēc man būs šis atvaļinājuma gads, lai restartētu savas fiziskās kapacitātes. Esmu šo soli rūpīgi izsvēris un lūdzis Dievam atbildes. Tas ir rezultējies ar šādu konkrētu lēmumu. Un šis lēmums nav spontāns. Jau šī gada marta beigās šo jautājumu sākām pārrunāt ar draudzes vadību, ar mācītāju Reini un vēlāk arī ar arhibīskapu. Līdz ar to vadības līmenī ir skaidrība – kalpošanas pilnā mērā un bez nevajadzīgiem satricinājumiem turpināsies arī manas prombūtnes laikā.

Izdzirdot par tavu lēmumu, pirmā doma bija, ka esi kalpošanā izdedzis…

Nē, iemesls nav tāds. Jau vairākus gadus fiziskās veselības dēļ man ir jālieto īpaši medikamenti. Vai nu saistībā ar pārslimoto kovidu vai kaut ko citu – nezinu – pirms kāda laika man parādījās izteikti spēcīgas blaknes, kas ikdienā liek par sevi manīt. Uzraugošie ārsti ir ieteikuši izturēties pret to nopietni un veselību savest kārtībā. Sākotnēji nebija domas par atvaļinājuma gadu. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka man nav raksturīgi nepārdomāti lēmumi. Liku to Dieva rokās, lūdzu pēc risinājuma, un brīdī, kad lietas tika nosauktas vārdā, nāca arī atbilde, uz kuru ir balstīts šis lēmums, līdz ar mieru, ka tas ir Dieva vadīts ceļš. 

Vai šis ir lielākais satricinājums tavā kalpošanā?

Mācītāja kalpošana ir gana sarežģīta. To slodzi un krustu līdz galam droši vien var saprast tikai tie, kuri paši veic šo kalpošanu. Kādreiz Lutera Akadēmijā teica – kad būsiet ordinēti, ieraudzīsiet šo pasauli pilnīgi citādi, nekā pazināt līdz šim. Toreiz tas šķita pārspīlēti, bet, kad sāku kalpot, sapratu: cik labi, ka par to kāds pastāstīja. Ja pieej kalpošanai ar atbildību, spriedzes netrūks nekad. Man palīdzēja tas, ka neviens mani nebija piespiedis pateikt kalpošanai jā. Tas ir bijis mans paša lēmums. Protams, nav trūcis grūtu brīžu, bet līdz šim nekad nav bijis tā, ka būtu radusies nepieciešamība pēc šāda ilgāka atvaļinājuma.

Ko atvaļinājuma gads nozīmē praktiski? 

Mums, kristiešiem, ir dots kaut kas liels un unikāls – attiecības ar Dievu. Pauze kalpošanā nenozīmē pauzi attiecībās ar Dievu. Vienīgi pie Kristus ir mūžīgā dzīvība un grēku piedošana. Līdz ar to ticība un kristīga sadraudzība ir un paliek manas ģimenes dzīves pašā centrā. Es gan uz laiku paiešu malā no aktīvās kalpošanas, bet joprojām palikšu daļa no kristīgās kopības un vides. Uz gadu mēs ar ģimeni dosimies uz Norvēģiju, un arī tas nav nejaušs lēmums. Sākumā domājām palikt Latvijā, bet uzreiz jau izskanēja dažādi aicinājumi kalpot arī atvaļinājuma gadā. Negribēju paiet malā tikai teorētiski – iziet pa vienām durvīm un ieiet turpat atpakaļ pa citām. Varbūt man plānu šim gadam ir vairāk, nekā spēšu īstenot, bet ir iekrājies, piemēram, diezgan garš literatūras saraksts, ko esmu ieplānojis izlasīt, u. tml.

Tu minēji – tie, kuri tevi pazīst, zina, ka nepieņem neizsvērtus lēmumus. Domāju, ka Jēzus draudzē neviens tevi nepazīst par 100 %. Varbūt daži teiks – Intars ir puskoka lēcējs. 

Iespējams, izlasot šo interviju, godīgs taujātājs saņems uz saviem jautājumiem atbildes. Bet, ja arī kāds mani uzlūkos kā puskoka lēcēju, – lai! Man nav īpašas vēlmes izvirzīt kādus pretargumentus vai kaut kā īpaši iebilst. Šķiet, esmu kļuvis samērā imūns pret virspusīgiem ļaundomīgu spriedēju vērtējumiem. Tāpat kā pret man adresētiem ļoti slavinošiem un cildinošiem izteikumiem. Varbūt no malas tas izklausās mazliet lecīgi, bet mācītājs nav pieci eiro, lai visiem patiktu, – to vienmēr, liekas, esmu ņēmis vērā. Viens no maniem garīgajiem lozungiem, ko cenšos paturēt prātā, ir vārdi no Vēstules tesaloniķiešiem: “Mēs .. cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.” (1Tes 2:4)

Pastāv risks, ka atsevišķi draudzes locekļi var pievilties tevī un automātiski šo sajūtu adresēt arī uz draudzi un Dievu. Kā šādos spriedumos nepaklupt?

Kādreiz man bieži sanāca cilvēkiem teikt: ja kāds raugās uz mācītāju kā supersvētu un nevainojamu cilvēku, kurš ne vien no lūpām, bet arī no prātiem nolasīs citu vajadzības, ir garantēta vilšanās. Ir labi to kādreiz pateikt skaļi, jo svēts un nevainojams ir vienīgi Dievs. Mūs pievilt var mūsu sapņi un ilūzijas, bet ne Dzīvais Dievs. Tā ir drošā klints, uz kuru vienmēr varam balstīties. 

Noteikti būs cilvēki, kuri ar nepacietību gaidīs tevi atpakaļ. Kāda ir cerība par nākotni?

Dievs ir labs un laiku pa laikam dod mums jaunus apstākļus. Pēc manas pieredzes, tas vienmēr dara bagātāku. Gribētos domāt, ka man nepiemīt tā sauktais mesijas komplekss, tas ir, es neuzskatu, ka bez manas klātbūtnes nekas labs un sakarīgs nevar notikt. Stāsts drīzāk ir par procesiem un attiecībām, kurās esam aizvietojami. Tas attiecas arī uz draudzes mācītājiem, kas sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas kalpošanā ir aizstājami. Luters darbā “Par bēgšanu no mēra” ir jautājis: vai mācītājs kalpošanu draudzē drīkst atstāt? Atbilde ir “nē”, bet, ja ir kāds, kas paliek viņa vietā, tad drīkst. Un Jēzus draudze paliek mācītāja Reiņa pārraudzībā. Reinim arī būs kādi palīgi, kas dažādajos kalpošanas pienākumos viņam palīdzēs un pēc vajadzības viņu aizstās. Neaizvietojams esmu kā vīrs un tēvs, un esmu priecīgs, ka varēšu šīm attiecībām veltīt vairāk laika. 

Atceros: reiz mācītājs, kurš mani iesvētīja un kuru uzskatu par savu garīgo tēvu, devās prom no draudzes, lai kalpotu Amerikā. Iekšēji tas bija ļoti liels pārdzīvojums, taču viss notiek ar Dieva ziņu. Atnāca jauns mācītājs, kurš tagad ir viens no maniem labākajiem draugiem, kaut arī sākumā tas nešķita nekas iepriecinošs un ne jau to es gaidīju no tās situācijas. Ja jaunos apstākļus pieņemam bez kurnēšanas, Dievs caur pārmaiņām dara mūs bagātākus.

Kāpēc ir svarīgi piederēt pie Kristus draudzes?

Man draudze ir dzīvā spēka avots. Tieši draudzē gūstu to, ko nekur citur neviens man nevar iedot. Dažādas pamācības un gudri vadītāji ir arī ārpus draudzes, taču apziņu, apliecinājumu un atgādinājumu par to, ka man ir piedots, ka Dievs mani mīl tādu, kāds esmu, lai es nepaliktu tāds, kāds esmu, – to var iegūt tikai draudzē. Jo vairāk cilvēki to piedzīvos, jo vairāk viņi atklās draudzi kā dzīvā spēka avotu. Prieka, mīlestības un citu gara augļu mūsu dzīvē nevar būt par daudz. Ja to vēlies, tad tiecies uz vietu, kur to dabūt.

Rudens būs izaicinājumu laiks mums visiem. Kā tam gatavoties?

Grūtos laikos nav vienkāršu atbilžu. Kaut kādā ziņā mēs jau esam gatavi, jo esam gājuši cauri vairākiem pandēmijas viļņiem, tāpēc kaut kāda rīcības formula jau mums katram ir. Dzīves lielā dārdzība ir kaut kas jauns. Taču centrā ir un paliek jautājums, ko darām ar svarīgāko – attiecībām ar Dievu? Ja tajās ir miers un stabilitāte, tad tiksim cauri visām grūtībām. Centīsimies turēties pie Dieva un veidot attiecības draudzē miera laikos, kad papildu grūtību nav. Ja to darīsim, tad būsim gatavi un burtiski uz Dieva rokām tiksim iznesti cauri grūtākiem brīžiem arī sliktajos laikos.

Ko novēli sev atvaļinājuma gadā?

Patiesi brīnišķīgi un skaisti ir būt altārī un kalpot. Tāpat zinu, cik nepieciešami ir būt altāra otrā pusē. Atvaļinājuma laikā būšu pateicīgs saņēmējs, lai pēc tam to varētu dot tālāk arī citiem. To sev arī novēlu, lai tā notiek. Lai Dievs uz to palīdz un svētī! Būsim ļoti pateicīgi par Jēzus draudzes lūgšanām, lai it visā notiek Dieva labais prāts. 

Edgars Gertners