Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar mācītāju Intaru Jonīti

Lieldienas šogad sagaidām un, iespējams, svinēsim kara ēnā. Kāpēc karš svētkus neizjauks, un kāpēc Lieldienās baznīcas nav tik pilnas kā Ziemsvētkos? Domāt par šiem jautājumiem aicinājām draudzes mācītāju Intaru Jonīti.

Lieldienās vieni krāso olas un grauž šokolādes zaķus, citi iet uz nakts vigīliju un dievkalpojumiem. Kāpēc Lieldienas svinam tik dažādi?


Viss atkarīgs no tā, ko cilvēki liek svētku centrā. Ir cilvēki, kuri šos svētkus svin kā pavasara brīvdienas – laiku, ko var pavadīt kopā ar ģimeni. Mēs, kristieši, Lieldienas piedzīvojam un svinam kā vienus no lielākajiem Baznīcas svētkiem. Lieldienu nedēļas noskaņa un gamma ir ļoti plaša. No vienas puses, ir Lielā Piektdiena ar nopietnām pārdomām par Kristus ciešanām pie krusta. Esam aicināti domāt par to, kādi esam mēs paši un pasaule, kurā dzīvojam. No otras puses, ir arī lielais Kristus augšāmcelšanās brīnums un sākotnējā neticība, ka tas vispār ir noticis. Mācekļi taču sākumā tam neticēja. Beigu beigās, kad ir radusies pārliecība un pieredze, ka tas ir noticis pa īstam, – tad izskan vārdos neaprakstāmais prieks, realitāte, kas arī šajās Lieldienās tiks izteikta vārdos “Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi, patiesi augšāmcēlies!”. Par to domājot, atcerējos kāda autora sacīto, ka prieks nav sāpju neesamība, – prieks ir pārvērstas skumjas. Savā veidā Lielās Piektdienas un augšāmcelšanās pieredze apustuļa Pāvila vārdos ir izteikta Otrajā vēstulē korintiešiem 1:5: “Kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu.” Šajā Rakstu vietā Lieldienu nedēļas diametrāli pretējās noskaņas savelkas kopā.

Tu minēji, ka Lieldienas ir nozīmīgākie kristiešu svētki. Kāpēc Ziemsvētki ir iemantojuši lielākas nekristiešu simpātijas?

Jā, es tiešām agrāk brīnījos, ka Ziemsvētkos baznīcas ir pilnas, ko nevar teikt par Lieldienām. Droši vien tāpēc, ka Lieldienu vēsts prasa dziļāku klausīšanos un iedziļināšanos. Pieļauju, ka tāpēc vairums cilvēku kavējas tur ārā, pie priecīgās vēsts par Jēzus dzimšanu, bet nav gatavi nāk iekšā, dziļumā. Vēl kas – svētkiem ir jāgatavojas, Lieldienas nav tikai augšāmcelšanās rīts. Kā pirms Ziemsvētkiem ir četras Adventes nedēļas, tāpat pirms Lieldienām ir gavēnis – veselas 40 dienas. Droši vien ielēkt šajā vilcienā nav tik viegli. 

Ko gaidīt no Lieldienām tam, kurš uz svētku dievkalpojumu aizies pirmoreiz?

Godīgs meklētājs un atvērts klausītājs atradīs daudz vērtīga, jo Lieldienas risina mūsu dzīves svarīgākos jautājumus. No kurienes es nāku, uz kurieni eju? Kur rast pilnīgu mieru un piepildījumu? Ir ļoti daudz jautājumu, ar kuriem mēs dzīvojam, bet kurus ikdienā nekustinām. Reizēm tāpēc, ka baidāmies. Citreiz nav cilvēku, ar kuriem tos pārrunāt. Dažreiz vienkārši pietrūkst vietas, laika un telpas, kur varam būt rimtās pārdomās. Baznīca ir īstā vieta, kur meklēt atbildes, jo te ir gan vieta, gan telpa, gan atbalstoši cilvēki.

Gavēni šogad aizvadām kara ēnā. No kā mums visvairāk atsacīties? 

Jautājums par gavēni vienmēr ir saistīts ar gavēņa galvenajiem praktiskajiem mērķiem. Manuprāt, gavēnis nav zobu sakošana, kad uz laiku apņemamies kaut ko darīt vai nedarīt, lai sev un Dievam kaut ko pierādītu. Drīzāk gavēnis ir laiks, kad ejam ar skaidru apziņu, ka mūsu dziļāko būtību, mūsu sirdi var izmainīt vienīgi Dievs. Praktizējot gavēni, mums attieksmē un rīcībā vajadzētu tapt līdzīgākiem Kristum. Ja gavēnis ved pie tā, ka vairāk pievēršos Dievam, ja manī vairojas pazemība un pateicība – tas ir ieguvums. Turpretī, ja pievēršos tikai sev un saviem centieniem, tad kaut kas nav labi. 

Šajā gavēnī mums vajadzētu uzdot jautājumu: kādas sajūtas mūsos raisās, dzirdot par šiem kara notikumiem? Tās var būt bailes, dusmas, neizpratne, naids, bezspēcība. Var būt vēlme no tā distancēties. Varbūt nepateikšu neko jaunu, bet Jaunajā Derībā par Kristu lasām trīs būtiskas lietas. Pirmkārt, Viņš visu sauc īstajā vārdā, nebaidoties pateikt, kā ir. Otrkārt, Viņš nekad nav pasīvs, bet vienmēr iestājas par tiem, kuriem dara pāri, un pāri darītājus aprāj. Treškārt, Jēzus nekad nekļūst naidīgs un agresīvs, pat piedzīvojot vardarbīgu pretestību. Kāpēc par to runāju? Šajā gavēnī arī es ar dievpalīgu vēlos visu redzēt skaidri, lai sauktu lietas īstajos vārdos. Iespēju robežās gribu iestāties par taisnību tajā vietā un laikā, kur esmu nolikts. To visu darot, vēlos nevairot naidu. Ļaunumu nedrīkst attaisnot, bet to arī nevajag vairot. Mūsu, kristiešu, uzdevums ir spriest un vērtēt, bet ne nolādēt. Privilēģija tiesāt ir tikai Dievam, un tas nav tikai vārda pēc. Kamēr ir žēlastības laiks, ir iespējamas pārmaiņas jebkura cilvēka sirdī. 

Dzirdot par bērnu nāvi un izpostītajām dzīvēm Ukrainā, daudzi jautā: Dievs, kāpēc Tu šo visu pieļauj?

Miera laikos neticīgs cilvēks par lielajiem eksistenciālajiem jautājumiem ļoti bieži ir vienaldzīgs. Kara un traģēdiju laikā mazie kulaciņi tiek mesti pret debesīm un Dievs tiek vainots it visā. Lielais jautājums: vai Dievs no ieročiem šauj uz cilvēkiem un no lidmašīnām met bumbas? Nē taču. Dievs cilvēkiem ir devis iespēju būt brīviem ne tikai vārdos. Tā ir brīvība izvēlēties un darīt gan labu, gan ļaunu. Jebkurai cilvēka rīcībai ir sekas. Ja Dievs kādā brīdī mūs apturētu, tad cilvēkam būtu tikai viena brīvība – darīt labu. No vienas puses, brīvība ir liela vērtība, bet, no otras, – milzīga atbildība. Ar savu attieksmi pret brīvību mēs nepārprotami liecinām, kam mēs piederam. Labā ziņa ir tā, ka ļaunumam nav dots pēdējais vārds – Dievs tam ir novilcis robežas. Tāpēc baznīctēvi nāvi dažkārt attēlo kā atbrīvošanu no ciešanām. Proti, arī būdami kristieši, noteiktos apstākļos mēs varam tikt pakļauti mocībām līdz pat nāvei, bet ne tālāk par to. 

Vai karu Ukrainā var uzskatīt par zīmi, kas liecina par Jēzus otro atnākšanu?

To stundu, kad Jēzus nāks otrreiz, neviens nezina. Tas mūs atbrīvo no vajadzības spekulēt, kad Viņš nāks. Tomēr lielu briesmu brīžos cilvēki instinktīvi to saista ar pēdējiem laikiem. Tā darīja pirmie apustuļi, un tā dara cilvēki tagad. Taču Jēzus saka: jūs dzirdēsiet vēstis par kariem, taču neuztraucieties, jo tam visam ir jānotiek, bet tas nav gals. 

Karš, tēlaini izsakoties, pieklauvēja pie durvīm nākamajā dienā pēc Covid krīzes beigu gārdziena. Šīs pasaules mēroga dižķibeles ir mūsu prātus nodarbinājušas jau vairākus gadus. Kā nepazaudēt fokusu uz Dievu, uz to, ka Viņš ir svarīgāks par visām krīzēm?

Varbūt karš novērš mūsu skatu no svarīgā, taču krīzēs ir arī liels potenciāls atrast Dievu. Kāds jūrnieks man reiz teica: “Uz kuģa jūrā vētras laikā neticīgo nav. Tad visi lūdz Dievu.” To sacīja rūdīts jūras vilks. Briesmu brīžos mēs bieži vēršamies pie Dieva ar jaunu sparu. Ikviens, kurš piesauc Dieva vārdu, taču tiks izglābts, tāpēc jebkurš pasaulīgs izaicinājums ir mūsu iespēja atrast mieru un balstīt to Tajā, kurš ir mūžīgs. 

Ukrainas kontekstā kādam varētu rasties jautājums: vai karš (ja tas turpināsies) neizjauks Lieldienu svinības?

Svinēt Lieldienas kara laikā nav amorāli, jo tā nav vienkārši izprieca. Karš kristīgās Lieldienas tikai apstiprina, jo atbild uz jautājumu: kas paliek pēc visām kara šausmām? Paliek Dievs, Viņa mīlestība un apsolījumi. Mēs tagad ejam pa ceļu, kuru Kristus jau ir gājis, bet nāve Viņu neuzvarēja. Viņš ir augšāmcēlies. Pat tad, ja tiek atņemts pats dārgākais – dzīvība –, es neko neesmu zaudējis, ja piederu Kristum. Tad es dzīvoju, pat ja mirstu. Tas ļaunumu nepadara mazāku, bet parāda, ka ir kāds turpinājums arī tādā brīdī, kad pasaule jūk pa vīlēm. Tas ir atgādinājums, ka tā īsti esam drošībā, ja turamies pie Dieva. Un apziņa, ka, kalpojot cilvēkam, mēs patiesībā kalpojam Dievam, paver mūsu ikdienā durvis uz varonību. 

Rakstnieks Sent-Ekziperī darbā “Kara lidotājs”, kurā stāsta par Otro pasaules karu, raksta: “Tā godādami savu tuvāko, cilvēki godāja Dievu. Es saprotu arī žēlsirdības pienākumu, jēgu, ko man sludināja. Žēlsirdība bija kalpošana Dievam caur jebkuru cilvēku. Tā bija velte Dievam, lai cik nevērtīgs bija indivīds, kuram to izrādīja. Tāda žēlsirdība nepazemoja cilvēku, kurš to baudīja, nedz arī savalgoja ar pateicības važām, jo dāvana bija domāta nevis viņam, bet Dievam.” Man šķiet, ka šie vārdi mūsu laikā ir ārkārtīgi svarīgi. Tie atgādina, ka mūsu Rietumu sabiedrība ir celta uz kristīgām vērtībām. Žēlsirdība nav pašsaprotama. Valstīs, kur dominē citas vērtības, līdzjūtības un mīlestības izrādīšana nebūt nav kaut kas pašsaprotams.

Varbūt jautājums ir provokatīvs, bet gribu zināt tavu viedokli. Kādas Lieldienas var svinēt Krievijas pareizticīgā baznīca, kuras vadība svēta karu Ukrainā?

Jautājums, protams, ir par to, kādā veidā kristīgā vēsts tiek nesta, tajā skaitā katrā konfesijā. Arī pareizticīgā baznīca savā būtībā nav viendabīga. Piemēram, Krievijā mēs redzam tādas draudzes un garīdzniekus, kuri nepārprotami izdabā Kremlim, attaisno karu un sprediķos sludina imperiālistisko domāšanu. Tur, kur ir nomaldīšanās no Bībeles vēsts, Lieldienu svinības būs zaimošana. Savukārt tur, kur šī vēsts tiek nesta nesagrozīta, pat kara apstākļos var piedzīvot mierinājumu un ieraudzīt cerību.

Ko mēs katrs varam darīt, lai jau šajās Lieldienās piedzīvotu, ka Kristus patiesi ir augšāmcēlies?

Lai piedzīvotu Lieldienas, tām ir jāgatavojas. Ceļš iesākas ar gavēņa laika sākumu – mums ir apzināti jāpaceļas pāri savai ikdienībai un jāpieliek pūles, lai šiem svētkiem sagatavotos un lai tie nesaplūstu ar mūsu pelēko ikdienu. Gatavoties mēs varam lūdzot, apmeklējot dievkalpojumus, cenšoties ticībā arvien dziļāk ieraudzīt un izprast Kristus krusta noslēpumu. “Kā no koka nāca nāve, tā no koka atplauka dzīvība.” Šajos lakoniskajos gavēņa laika liturģijas vārdos ir atklāta būtiska vēsts par pestīšanas noslēpumu. Tas ir ceļš no Ēdenes koka līdz Kristus krusta kokam. Tas mums ir atplaucis no nedzīva koka, bet spēj katram no mums dot dzīvību. Dievs joprojām darbojas, tā nav tikai vēsture. Augšāmcelšanās ir nemitīga norise, kas notiek joprojām. Kā mācītājs jo īpaši to ieraugu pie iesvētāmajiem, kuri iemanto ticības dāvanu. Pie viņiem kādā brīdī kļūst redzams, ka Kristus arī viņu dzīvē ir kļuvis par dzīvu realitāti. 


Intervēja Edgars Gertners



 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv