Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Jāzepu Bikši
Intervija ar Jāzepu Bikši

Attiecības ar Dievu – vienlaikus tik patīkamas un sarežģītas. Lai runātu par to, kā veidot auglīgas attiecības ar mūsu Radītāju, uz sarunu esam aicinājuši Krimuldas draudzes palīgmācītāju Jāzepu Bikši. 


Kā sākās tavas attiecības ar Dievu?

Tā kā augu kristīgā ģimenē, ir grūti pateikt, kad un kur sākās manas attiecības ar Dievu. Vecāki vakaros lasīja priekšā Bībeles stāstus, mums bija galda lūgšanas, piedzīvoju un dzirdēju daudzas liecības. Nevajadzētu gan domāt, ka tas ir kas slikts, ka bērns sākumā izdzīvo vecāku attiecības ar Dievu, jo zinām, ka arī pēc Dieva vārda bērni skaitās vecāku ticībā, kamēr izaug lieli. Pozitīvais ir tas, ka bērnam ir iespēja iepazīt ticību un kristīgo vidi un tad bērns var izvēlēties, kādu dzīvi viņš vēlas. Vecāki dažkārt saka, ka neņem bērnus līdzi uz baznīcu, jo negrib ticību uzspiest. Patiesībā tas nozīmē, ka vecāki bērniem ticību liedz, jo skolā un sabiedrībā viņi piedzīvos kaut ko citu. Tad bērnam savā ziņā nav izvēles, jo ir iepazīts tikai viens ceļš.



Vai ir kāda spilgta atmiņa par to, kad apzinājies, ka tava ģimene ir kristīga?

Tad, kad skolā smējās par kristiešiem. Man tā bija. Piemēram, kad prasīja, kāda profesija ir vecākiem. Teicu, ka mācītājs, un tad sākās visādi joki. Kā mazs bērns to visu uztvēru diezgan personiski. Neko īpašu gan pretī nedarīju. Pieņēmu, ka mana ģimene tāda ir. Izaudzis lielāks, biju ļoti priecīgs, ka mana ģimene ir tieši tāda.

Kā palīdzēja fakts, ka arī brāļi un māsa ir kristieši?

Tas palīdzēja, jo mēs visi palikām pie Dieva un cits citu atbalstījām. Ja kāds būtu novērsies, dzīve noteikti būtu citāda.

Vai tā ir Dieva žēlastība, ka esi noturējies uz Dieva ceļa?

Varbūt. Grūti pateikt. Dieva vārds mums parāda, ka visi Kristus aicinājumi – „sargieties”, „pielūkojiet”, „palieciet Manī” – norāda, ka ir viena daļa, kas nāk no Dieva, kurš aktīvi aicina Viņam atsaukties. Mēs sākām runāt par savu un citu cilvēku ticību. Problēma ir tad, ja bērns pieaug un turpina dzīvot ar citu cilvēku ticību. Viņš zina, kā labi uzvesties baznīcā, bet personisku attiecību ar Dievu viņam nav. Tas, ka bērns piedzimst kristīgā ģimenē, nenozīmē, ka viņš automātiski būs ticīgs. 

Kā tu nonāci līdz personiskām attiecībām ar Dievu?

No savas puses es neko īpaši neesmu darījis. Ja cilvēks kaut ko ļoti darītu no savas puses, tā būtu cilvēka izdomāta ticība. Tur trūkst Dieva, kurš aicina. Manas attiecības ar Dievu pa īstam sākās, kad Viņš manā sirdī ielika kaut ko, kam varēju atsaukties vai neatsaukties. Kādā brīdī pamanīju, ka reizēs, kad Dieva aicinājumam atsaucos, tur bija Dieva svētība. Jo vairāk Dievam paklausīju, jo attiecības kļuva nopietnākas. Viss labais, ko līdz šim esmu piedzīvojis, ir bijis no Dieva. Šķiet, ka tas cilvēkiem arī ir pats grūtākais – paļauties uz Dievu ticībā, ka viss būs labi.

Kā zināt, ka konkrētā ideja vai aicinājums ir no Dieva, nevis no kāda cita?

Es nekad neesmu pieņēmis lēmumus spontāni. Piemēram, ja man piezvana no TV veikala un saka: „Tikai piecas minūtes ir īpaša cena televizoram. Domā ātri!” Es vienmēr saku: „Tad man nevajag.” Līdzīgi ir ar citām lietām dzīvē. Ticu: ja kaut kas ir domāts tieši man, tad tas man arī būs, vienalga pēc cik ilga laika. Šāda pieeja man ir arī attiecībās ar Dievu: Viņš visu dara gruntīgi, nevis ar cilvēku spēlējas. Nav tā, ka Dievs izber uz ielas naudu un saka: „Nu, kurš salasīs, tam arī būs, bet, kurš nokavēs, tas paliks tukšā.” 

Kurš no elementiem attiecībās ar Dievu tev ir svarīgākais: Bībele, Svētais Gars, baznīcas vadlīnijas, citu kristiešu uzskati?

Svētais Gars varētu būt kā pirmais un tad Bībele, bet ar norunu, ka Bībelē ir sacīts: Svētais Gars neko nerunās no sevis paša, bet atgādinās visu, ko teicis Kristus. Līdz ar to Svētais Gars nekad nerunās pretī Bībelei. Cilvēkiem ir jābūt jutīgiem pret Dievu, lai mēs nekļūtu par burta kalpiem, ka tikai Dieva vārds ir mūsu prioritāte. Tad jau viegli varam palikt kā jūdi. Tomēr, ja ļaujam Dieva Garam pie mums strādāt, tad visu, ko Viņš parāda, mēs varam pārbaudīt Dieva vārdā un tur pārliecināties, vai tas ir vai nav pareizi. Var būt tā, ka Dieva balsi sajaucam ar līdzjūtību. Saskatāmies seriālus, kur cilvēki šķiras un atrod jaunus partnerus, un jūtam viņiem līdzi: “Ai, cik labi! Nu cilvēks būs priecīgs.” Patiesībā no Dieva Gara tur nav nekā un tas ir atklāts grēks. 

Jāpiebilst: katra cilvēka dzīves mērķis ir atšķirīgs un pat vienā draudzē esošiem cilvēkiem var būt dažādi piepildījuma veidi. Vienam ir svarīga sadraudzība, citam – garīga atziņa. Nav izslēgts, ka praktiskās lietās Dievs vienam saka: „Tev tas ir labi,” – bet otram: „Tev to nevajag.” Problēma rodas tad, ja es, piemēram, esmu sadraudzības fans un gribu, lai visi ir sadraudzībā, un varu padomāt, ka tie, kuri ir mierā un klusumā, ir neticīgi. Paldies Dievam, ka Viņš iedod katram patikšanu uz savu sievu – iedomājies, kas būtu, ja visiem būtu jācīnās par vienu sievieti. Bet vienlaikus mēs mēdzam palikt dusmīgi par to, kāpēc citiem nepatīk tas, kas ir mums. 

Kā ir iespējams izkopt un attīstīt attiecības ar Dievu?

Manā dzīvē tas nozīmē – būt uzmanīgam, nebūt kā lācim, kurš bradā pa baznīcu ar iedomīgu saukli, ka esmu Dieva bērns, kam viss pienākas. Dažkārt mēs Dievu attēlojam kā mīlošu un gādīgu tēvu, kas ir pareizi, bet ar nosacījumu, ka tāds Dievs ir cilvēkiem, kuri ir piedzimuši no augšas. Cilvēkiem no pasaules arī patīk saukt Dievu par mīlestību, bet, ja viņi nav satvēruši bauslību, tad diemžēl nespēj novērtēt, kas Dievs īsti ir. Katram pašam ir jāapzinās, ka viņš ir pilnīgs grēcinieks, ir jāsaredz grēka sekas. Pēc tam var arī priecāties par Dieva mīlestību. Tāpēc es Dieva Garu uztveru kā tramīgu balodi, kam vēlos pietuvoties. Ir jāskatās, kā šis balodis uz manām darbībām reaģē – kļūst tramīgs un aizlido prom vai paliek mierā. Man šķiet, ka liela daļa problēmu rodas tāpēc, ka mēs neizmantojam to, ko Dievs mums ir teicis – „izsūdziet”, „stiprinieties”, „palieciet Manī”. 

Kāpēc vispār ir svarīgi būt attiecībās ar Dievu?

Pirmkārt, neviens bez personiskām attiecībām ar Kristu neiemantos Debesu valstību. Jēzus daudzreiz ir teicis: „Es jūs nepazīstu.” Arī tiem, kuri it kā daudz darījuši Dieva vārdā. Tāpēc īpaši jāuzmanās tiem ticīgajiem, kuri tikai cer, ka viss būs labi, bet personiskas attiecības ar Dievu neveido. Vienmēr ir svarīgi palūkoties, kas ir mana identitāte Dievā.

Kā tu rādi saviem bērniem, kā veidot attiecības ar Dievu?

Bērnus šajās attiecībās var ievest, rādot piemēru, lūdzot par to, kas viņiem ir svarīgi. Savukārt ar cilvēkiem no malas vislabāko rezultātu manā pieredzē devušas situācijas, kad saku: „Man nevajag, lai tu atgrieztos.” Neticīgiem cilvēkiem es parasti saku, ka baznīca man ir kā hobijs, sirdslieta, jo redzu, ka manā dzīvē tas strādā. Tad redzu, ka viņi aizdomājas. Daudzi jau ir apdedzinājušies un mānīti ar saukļiem „Nāc, tad tev būs daudz!”. Kā reklāma par ātrajiem kredītiem. Cilvēki to vairs neņem pretī. Bet, ja pasaki: „Te ir patiesība, kurai daudzi cilvēki ir gatavi veltīt savu dzīvi, un man ir vienalga, vai tu to ņem vai neņem,” –atsaucība ir lielāka. Savā ziņā cilvēki mūsdienās ir daudz gatavāki uzklausīt bauslību, nevis salkanu Evaņģēliju.

Tu savā ziņā runā kā Jānis Kristītājs.

Droši vien. Reiz mācītājs Valdis Strazdiņš sacīja: „Nu, tu i viens riktīgs filosofs! Tikai atceries – neizmanto to sliktās lietās!”

Vai attiecībās ar Dievu iespējama krīze?

Dievs aicina mūs visu dzīvi ķerties pie Viņa kā pie virves, lai tiktu pāri dažādiem pārbaudījumiem. Ja cilvēks atlaiž rokas aiz bailēm vai iedomības vai arī grib tikt uz priekšu pa citu ceļu, tad arī rodas krīzes. Būtībā cilvēkam pašam nav jāskrien vai jātiecas izdarīt kaut ko garīgu. Reizēm šķiet: vai tad Dievam nepatiks, ja es pats izdomāšu kaut ko darīt, lai Dievs priecātos? Domāju, ka nē. Kristīgā ticība rāda, ka Dievs dara un mēs turamies. Ticības krīze rodas tad, kad Dievs iet savu ceļu, Viņš ir tas koks, bet mēs, zari, nokrītam. Tādi augļus nenes.

Ceļš uz Krimuldu – vai tas ir paaugstinājums tavās attiecībās ar Dievu?

Dievs vienmēr saliek visu, kā vajag. Nav runa par balvām. Dievs redz to, kas manai ticības dzīvei un izaugsmei nāks par labu. Beigās ieguvēji ir visi – gan es pats, gan citi cilvēki, kuru labā Dievs mani var lietot. 

Pastāsti, kā tu nokļuvi Krimuldā.

Kad kļuvu par evaņģēlistu, mani nosūtīja uz Limbažu draudzi pie prāvesta Romāna Kurpnieka. Tobrīd man šķita – kāpēc tik tālu? Parasti evaņģēlisti paliek tajā draudzē, no kuras nāk. Nezinu, kurš arhibīskapam ieteica manu kandidatūru, bet ticu, ka uz Krimuldu mani vadīja Dievs. Interesanti, ka Romāns Kurpnieks ir nācis tieši no Krimuldas draudzes un viņa laikabiedri ir aktīvi draudzes locekļi, līdz ar to mani pieņēma ļoti labi, jo es biju kalpojis Limbažos. Tas bija viens no mazajiem punktiem, kur atklājās Dieva plāns. 

Krimuldā ir kalpojuši daudzi ievērojami mācītāji. Kā tu redzi savu ceļu šajā draudzē?

Limbažos Romāns Kurpnieks dievkalpojumu vada ar augstbaznīcas piegājienu. Jautāju viņam, ko man darīt. Viņš ieteica ņemt A kārtību, bet es nolēmu, ka ņemšu B kārtību. Saprotu, ka varu vest cilvēkus pie Dieva tikai pa to ceļu, pa kuru pats esmu gājis. Godīgi sakot, esmu ļoti priecīgs par šo iespēju. Jā, ir daudz darāmā, bet esmu šeit vajadzīgs par 100 %. Kā evaņģēlistam man šad tad piedāvāja nolasīt kādu sprediķi, bet visur jau ir savi mācītāji. Krimuldā Dievs man ļauj piepildīt aicinājumu pilnībā.

Tas nozīmē, ka Jēzus draudzē tevi vairs neredzēsim?

Kalpošanas ziņā tā varētu būt. Ļoti gan ceru, ka Jēzus draudzes vasaras nometnēs varēsim ar ģimeni būt sadraudzībā. 

Ko novēli šīs sarunas lasītājiem?

Ja sporta zālē esi iesācējs, visi muskuļainie cilvēki rada bijību. Iespējams, pat kaunies un slēpies, jo cilā mazākus svarus nekā viņi. Ļoti vajadzētu, lai tajā brīdī kāds pienāk klāt un pasaka: „Paskaties uz tiem smagsvariem! Viņi visi ir sākuši ar mazumiņu. Tagad viņi ir tik muskuļoti, jo nekaunējās cilāt mazos svarus.” Tāpat arī garīgajā dzīvē – ja redzam kādus ticības smagsvarus, nevajag kaunēties par savu garīgo līmeni. Vajag strādāt ar tik, cik tev ir dots, un nevajag tēlot, ka tev ir kas vairāk, lai izpatiktu citiem. 


Intervēja Edgars Gertners

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv