Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Austras Legzdiņas liecība
Austras Legzdiņas liecība

Kad Kristīne mani uzaicināja dalīties ar liecību, domās pārcilāju dažādus piemērus – gan personiskus, gan ikdienišķus. Kopumā esmu pateicīga Dievam, ka esmu saņēmusi atbildes uz lūgšanām un Viņa vadību; aicinājumu – stipri biežāk! Jāatzīst arī, ka bijuši mirkļi, kad bijis jāmācās pieņemt atbildi “nē”, lai gan ar laiku arī šis sāpīgais “nē” ir mainījies, ieraugot, ka tā tiku pasargāta no kaut kā, ko pati vēl iepriekš nesaskatīju. Šoreiz vēlos padalīties ar kādu salīdzinoši nesen piedzīvotu atbildi, kas saistās ar šo pandēmijas un pārmaiņu laiku, kurš pavisam noteikti daudziem ir nesis rūpes, satraukumu un, iespējams, pat zaudējumu.



Man Latvijas pandēmijas izolācija sākās, kad mūsu dēliņam bija 8–9 mēneši un es jau iepriekš kādu laiku biju pavadījusi atšķirti no savas “iepriekšējās” dzīves. Kā jau ar pirmo bērnu, šīs izmaiņas, kad jāpaliek mājās un jābūt zināmā mierā un izolētībā, ir daudz jūtamākas, lai gan visi piekrīt, ka bērna aprūpe ir arī darbs 24/7. Kad martā viss nosacīti apstājās, manu ikdienu tas ietekmēja tikai pozitīvi – vīrs bija blakus, varējām daudz vairāk visi būt kopā, atsākām ļoti svarīgu un vajadzīgu vakara svētbrīža tradīciju. Man šī pandēmija atnesa tikai labo: dēliņš burtiski nedēļas laikā sāka rāpot un pēkšņi uz visa negatīvā fona tās izjūtas, kas mani pārņēma, bija patīkamas un siltas. Tomēr dažkārt sevi mazliet šaustīju, jo ziņas un citus informācijas avotus vispār nelasīju – tā teikt, egoistiski baudīju savu laimes burbuli!

Bet, pietuvojoties būtiskajam, tā atbilde nāca mazliet vēlāk. Jau ilgāku laiku biju lūgusi par kalpošanu. Šķita, ka līdz ar bērniņa gaidībām arvien mazāk un mazāk iesaistos draudzes aktivitātēs. Pie sevis domāju: “Kad mazais piedzims, kādu laiku droši vien vispār neko nevarēšu darīt. Kā tas būs?” Es par to skumu un lūdzu, lai Dievs rada kādu kalpošanas iespēju, kas būtu piemērota maniem jaunajiem dzīves apstākļiem. Atbildi saņēmu tad, kad ar pandēmiju saistītie noteikumi kļuva tik stingri, ka draudze vairs nedrīkstēja dziedāt kopdziesmas. Tomēr drīkstēja dziedāt pa diviem vai trim, ievērojot attiecīgo distanci, lai nebūtu tā, ka ērģeles spēlē, bet draudzē ir klusums. Nu re! Atkal pandēmijas raizes man atnesa iespēju.

Man piezvanīja draudzes mūzikas dzīves vadītāja Vitiņa un kora diriģents Henrijs, kas nu jau diezgan regulāri apvaicājās par manu iespēju svētdienās kalpot, dziedot kopdziesmas. Man tas nozīmēja ļoti daudz – izrauties uz 2–3 stundām no mājām, pabūt savā mīļajā baznīcā, justies privileģētai, kopdziesmu laikā dziedot, netraucēti dzirdēt Dieva vārdu un sprediķi! Atceros: kādā dievkalpojumā kalpojām kopā ar Elīzu Godiņu un vēlāk spriedām, cik kopdziesmas ir sirsnīgas un skaistas, kāds dažās ir teksta dziļums un Dieva vārda spēks, kas uzrunā tik tieši… Ieklausīties, sadzirdēt un slavēt Dievu ar draudzes kopdziesmu! Arī šādas dāvanas var saņemt šajā kalpošanā, un diez vai es to spētu novērtēt tajā skrējienā, kāds bija līdz šim. Pateicība Dievam un visiem mīļajiem draudzes brāļiem un māsām, ar kuriem kopā to varu piedzīvot! Dievs visu var griezt par labu!


Austra Legzdiņa

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv