jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar māc. Reini Bikši
Intervija ar māc. Reini Bikši

Augustā Jēzus draudzē pilna laika kalpošanu sāk mācītājs Reinis Bikše. Pirms sešiem gadiem viņš kopā ar ģimeni devās uz Lubānu un Cesvaini – savām pirmajām kalpošanas vietām. Ko dzīve viņam iemācījusi un ar kādām domām viņš atgriežas Rīgā – par to lasiet šajā sarunā!

 

Kā tev klājas?

Reinis: Šobrīd mēs gaidām ģimenes pieaugumu, un saprotu, ka rūpju būs daudz vairāk. Esam pārejas procesā no divām draudzēm uz Jēzus draudzi Rīgā. Priekšā ir daudz kas nezināms, un ikdienas ritms mētā kā pa amerikāņu kalniņiem.

Vai esi sabijies?



R.: Nē. Pāvils reiz teica: no vienas puses, es vēlos būt ar jums, bet, no otras puses, jau atraisīties, būt mūžībā. Pārcelšanās process rāda, ka, no vienas puses, tās draudzes, kurās kalpojām, mums ir ļoti dārgas, bet, no otras puses, ir jāmācās nepieķerties ārējām lietām, jo kādu dienu tās būs jāatstāj pavisam. Pārcelšanās ir labs treniņš.

Kas ir tas, kam esi pieķēries?

R.: Mēs visi pieķeramies apstākļiem un mantiskām lietām. Piemēram, dzīvesvietā Lubānā mēs daudz ko iekopām un sirds tam pieķeras, bet ir jāmācās uzticēties, ka Dievs par to gādās tālāk. Otrs – visur, kur esam kopā ar kristiešiem, mēs piedzīvojam, ka Kristus miesa ir dzīva. Tur, kur ir draudze, caur to var iemīlēt Kristu. Ir jāmācās atlaist to, ka nebūšu kopā ar tiem draudzes cilvēkiem, ar kuriem ticības ceļu esmu gājis pēdējos sešus gadus. Būs citi cilvēki, kuriem varēšu kalpot. 

Kā tu atceries laiku, kad devies sākt pirmo kalpošanu? 

R.: Kad devāmies uz Lubānu, pirmais, ko ar sievu Martu darījām, – paskatījāmies Google Maps, kā Lubānā izskatās. Vieta bija nofotografēta rudenī, tur bija pilns ar šķūņiem, un pašu Mācītājmuižu nevarēja redzēt. Pirmais iespaids bija – ārprāts, uz kurieni jādodas! Tomēr mums ar Martu bija pārliecība, ka Dievs vada un viss būs kārtībā. Tas mums ļoti palīdzēja, ka gājām ticībā. Un tiešām tā arī bija – viss izrādījās ļoti labi. 

Ko Dievs šajos gados ir iemācījis?

R.: Uz Lubānu devos nepieredzējis, daudz kam bija jāiziet cauri. Ieraudzīju sevi spriedzes brīžos: ka gribas paspīdēt, parādīt, cik labs esmu. Taču tas ir grēks. Tas ir katra kristieša ceļš – iet, krist, lūgt piedošanu, celties un iet tālāk. Gribas ticēt, ka Dievs pēdējos sešos gados man ir ļāvis pieaugt un Rīgā atgriežos jau mazliet apbružājies. Ļoti veselīgi esmu iemācījies redzēt, ka dzīve nebeidzas ar Rīgu. Patiesībā reģionos un visur, kur ir cilvēki, ir tikpat liela dzīve kā Rīgā.

Vai nav žēl pamest skaisto vietu, kur dzīvoji Lubānā? 

R.: Kad pirmo reizi iegāju topošajā dzīvoklī Rīgā un ieraudzīju, ka tur jātaisa remonts, dūša mazliet sašļuka un bija sajūta – atkal… Tad Marta man jautāja: “Kas ar tevi ir noticis? Kad gājām uz Lubānu, tu vispār nedomāji par apstākļiem.” Ar šo piemēru gribu teikt, ka ir ļoti labi, ka līdzās ir dzīvesbiedrs, kurš atgādina: kas ir noticis ar tavu ticību? Bija jāapstājas un jālūdz Dievam piedošana, lai uz vietu, uz kuru Dievs aicina, varu doties ar pirmo mīlestību.

Ar ko atšķiras laiks un izaicinājumi, kad sāki kalpot Lubānā, un tagad, kad sāc kalpot Jēzus draudzē?

R.: Līdzīgi noteikti ir tas, ka mēs atsaucamies Dievam, jo ceļš ir nezināms. Kad izskanēja aicinājums nākt kalpot Jēzus draudzē, es daudz par to lūdzu. Domāju – vai tiešām esmu gatavs? Pārmaiņas bija labs atgādinājums, ka ir jāiet paļāvībā uz Dievu, nevis paša spēkā. Atšķirīgais ir tas, ka pirms sešiem gadiem ģimenē mūsu bija mazāk un varējām pārcelties operatīvāk.

Ko tev nozīmē iet tēva pēdās – kalpot draudzē, kuru pēdējos gadu desmitus vadījis tavs tētis?

R.: Nesen lasīju stāstiņu par šo tēmu. Reiz viens tēvs kopā ar savu mazo dēlu gāja pa dziļu sniegu. Tēvs pagriezās un redzēja, ka puika mēģina burtiski iet viņa pēdās. Tajā brīdī tēvs padomāja: vai tiešām es vēlos, lai dēls iet manās pēdās? Esmu ļoti pateicīgs, ka tētis ir sekojis Kristum un daudzas viņa spertās pēdas ir ļoti drošas. Jau pirms kalpošanas Jēzus draudzē daudzviet esmu gājis tēva pēdās, taču jāatceras, ka mēs esam atšķirīgi. Erbertam bija savs ceļš, bet man tas būs citāds – ar atšķirīgām dāvanām, talantiem un akcentiem. Katram ir jāiet tas ceļš, pa kuru Kristus aicina. 

Kādu kalpošanas mantojumu Erberts Jēzus draudzē tev un Intaram ir atstājis?

R.: Cik esmu bijis Jēzus draudzē, redzu, ka mantojums ir brīnišķīgs, jo draudze ir aktīva. Tas ir ļoti svarīgi, ka ir gan mācītājs, gan citi ticības brāļi un māsas, kuriem sirds deg. Tas ir pirmais, kas nāk prātā. Uz Cesvaini un Lubānu gāju ar to pieredzi, ko biju ieguvis Jēzus draudzē, tāpēc man ir viegli atgriezties. 

Kā draudze var palīdzēt, lai Erberta mantojums tev nebūtu par nastu?

R.: Pirmkārt, gribu sacīt, ka ne jau vienā dienā Erberts kļuva par tādu mācītāju, kādu pazīstam tagad. Katram ir nepieciešams savs laiks. Otrkārt, ir svarīga draudzes palīdzība – lūgšana par saviem ganiem. Trešais, ko esmu lasījis Bībelē un piedzīvojis pats, – mums citam cits ir jāceļ un jāatbalsta. Tas ir ļoti svarīgi, ka mācītājs to piedzīvo un jūt. 

Bībeles sākumā Dievs rada debesis, zemi un cilvēku, bet beigās šī pasaule tiek iznīcināta. Kur, pēc tavām domām, nogrieznī starp šiem diviem notikumiem cilvēce atrodas tagad?

R.: Noteikti tuvāk beigām. Dievs nemitīgi aicina atgriezties no grēkiem, bet tagad tāda domāšana pasaulē, šķiet, nav aktuāla. Pasaule cenšas visādos veidos progresēt un padarīt Zemi par vietu, kur varēsim dzīvot un dzīvot, un dzīvot. Dievs turpretī aicina atgriezties no grēkiem. 

Iekšējā sajūta ir tāda, ka sācies cits laiks. Rīgā jo īpaši var just, ka pilsēta nav tāda pati, kādu to atstājām pirms sešiem gadiem. Pirmā tāda pieredze bija bērnu laukumiņā, kur varēja dzirdēt daudz lamuvārdu. Lubānā un Cesvainē tā vēl nav. Pirms nākšanas uz Jēzus draudzi, lūdzu Dievu, lai Viņš parāda, kas ir mūsu uzdevums Rīgā. Manuprāt, šis uzdevums ir aizskart cilvēku sirdis ar Dieva vārdu, lai dotu viņiem cerību un drošību. Nepārprotiet, es neesmu pret progresu, bet gan pret sirds tukšumu, kas šajā laikā ir ļoti daudziem cilvēkiem.  To aizpildīt var vienīgi Dievs.

Patlaban būt par kristieti, kur nu vēl mācītāju, Eiropā ir vairāk nekā nepopulāri. Ungārijas gadījums, kur visi metas atspārdīt vienu, ir tikai viens piemērs. Ko tu par to domā? 

R.: Cilvēkus var apklusināt, bet to, ko teicis Dievs, nevarēs izdzēst. Svarīgākais ir, lai nepazaudējam to cerību, kas ir Dievā. Cilvēki šo patiesību negribēs dzirdēt, bet baznīcai ir ļoti skaidri jāsaka, kas ir grēks. No otras puses, ir jāmācās ieraudzīt tukšumu cilvēku sirdīs un piepildīt to ar Dieva mīlestību. Baznīcai ir jāpasludina gan bauslība, gan Evaņģēlijs. Šī pasaule kļūst naidīgāka – nenoliedzami. Jā, kristiešiem kļūst grūtāk, taču no pieredzes varu sacīt, ka daudz ko nozīmē personiskā pieredze. Cilvēkiem ir jāredz mūsu dzīve, darbi un vārdi. Šo liecību nevar ignorēt. Ja mums aizliegs runāt, mēs varam kalpot mīlestībā – neatdarīt ļaunu ar ļaunu. Ne jau speciāli gribam kādu nolikt gar zemi vai nosodīt. Tas, ka pasludinām Dieva vārdu, ir vislielākā mīlestība. Nerunāt par grēku – tas nozīmē nemīlēt, jo reiz būs tiesas diena un mūžība. Daudz lielāka mīlestība ir tā, kas atklāti runā, lai glābtu.

Kā tavas attiecības ar apkārtējiem praktiski ietekmē tas, ka esi kristietis? 

R.: Lubānā un Cesvainē to ļoti izjūt, jo visi zina, kas mēs esam. Attieksme pamainās – cilvēki neatļaujas runāt tā, kā ikdienā ar citiem cilvēkiem. Man nekad nav bijušas sliktas vai naidīgas situācijas. Mazākā pilsētā ir ļoti labi, ka ir garīdznieks, ka viņš ikdienā iepērkas veikalā. Piemēram, man Lubānā pie veikala ir draugs, kuru policija bija pasludinājusi par pazudušu. Mēs svētdienā par viņu aizlūdzām, un pēc divām nedēļām viņš atradās. Piegāju un parunājos, paprasīju, kur viņš bija pazudis. Tas ir ļoti svarīgi, ka cilvēki redz kristiešus. Ikdienā man iznāk daudz runāt uz ielas, pie veikala un citur. Nezinu, kā tas būs Rīgā, neesmu tik daudz staigājis apkārt mācītāja kreklā, bet tas ir svarīgi, ka varam būt ārēji redzami.

Ko tu dari, piemēram, brīžos, kad saskaries ar pretēju viedokli vai uzskatiem, kas Bībelē aprakstīti kā Dievam netīkami?

R.: Ja iznāk saruna, tad noteikti ir labi, ka var izstāstīt viedokli, ko lasām Bībelē. Nevajag asumus vai mēģināt pārliecināt – galvenais, ka apliecinām patiesību un aicinām sekot Kristum. Mūsu uzdevums nav visus piedabūt pie patiesības, bet mums ir jārāda, ka mēs sekojam Kristum, jo Viņš mūs mīl, ka tā ir patiesība un ka ar Dievu sirds var būt mierīga. Ir jāpriecājas, ja vēl kāds pievienojas un seko Kristum. Tiem, kuri stūrē kuģi cauri aisbergiem, nav jāzina visas bīstamās vietas, bet ir jāzina tikai viens īstais ceļš. Tāpat arī mums, kristiešiem.

Ko darīt tiem, kuri atkrituši pasaulē, tomēr vēlas būt zemes sāls, par kuru Bībelē runā Jēzus?

R.: Ja cilvēks jūt šo aicinājumu, tas ir ļoti labi, jo Svētais Gars runā. Un varbūt pat ir labi, ja kādreiz mazliet “atkrītam” – kļūstam neitrāli –, jo tad Svētais Gars dod nemieru, lai mēs nejustos komfortabli. Jēzus teica, ka ielūzušu niedri nenolauzīs un kvēlojošu degli nenodzēsīs. Galvenais, lai Svētais Gars parāda, cik ielūzis es esmu, cik gandrīz nodzisis esmu. Kad lūdz piedošanu, tad Dievs atgriež atpakaļ. Jāņa vēstulē ir teikts: ja izsūdzam grēkus, tad Dievs ir uzticams un taisns. Tas ir vienīgais ceļš. 

Ko tu novēli šīs sarunas lasītājiem?

R.: Lūdziet Dievu, lai Viņš Savā spēkā parāda, kas mums jānoliek malā. Tad, apžēloti un šķīstīti, mēs kļūstam par zemes sāli un lukturi, kas iedegts, lai spīdētu.

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv