jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Kristietis – kā pretrunas zīme
Laikmetā, kas pasludina visu vērtību relativitāti, mums, kristiešiem, pašiem ir stingri jāturas pie apustuļa Pāvila teiktā Timotejam par dievbijības noslēpumu, jo “dzīvā Dieva draudze ir patiesības balsts un pamats”[1](1Tim 3:15). Un šis pamats ir pats Jēzus Kristus, “jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus”[2](1Kor 3:11). 

Lai pievērstu uzmanību tieši kristiešu stāvoklim, norādīšu, kādas jomas mūs konfrontē. Teologs Džīns Edvards Vīts norāda vismaz četrus līmeņus, kuros notiek paradigmas maiņa no modernā uz postmoderno, un tie ir – modernā doma, postmodernā māksla, postmodernā sabiedrība, postmodernā reliģija.[3]Tā kā ikdienā mēs neesam atrauti no sabiedrības, katram ar kādu no tām nākas saskarties. Protams, kā Kristus mācekļiem, kuri ir aicināti nest patiesības liecību.


Valters Truets Andersons raksta: “.. indivīdi un grupas cīnās par galvenajām lomām (vai vismaz otrā plāna lomām) dzīves drāmā. Šī teatralitāte ir dabiska un nenovēršama mūsu laika pazīme. Tā notiek, kad daudzi cilvēki sāk saprast, ka realitāte ir sociāla konstrukcija. Uzņēmīgākie redz, ka daudz ko var iegūt, konstruējot un pārdodot sabiedrībai zināmu realitāti.”[4]Ja realitāte ir sociāla konstrukcija un cilvēks projicē “paša esamību” uz šo realitāti, t. i., uz sevi, “sevis radīto, kā augstāko jēgu, tad šāda augstākā jēga beidzas ar neko. Zināmā mērā tas sasaucas ar izpratni par cilvēku, kas postulē: “Es esmu nekas; un tā ir mana absolūta svētlaime.””[5]

Kāda ir kristīgā izeja jeb piedāvājums? Tas ir: 

1) savas esamības projicēšana uz transcendento “citu realitāti”, kas atrodas ārpus cilvēka, bet spēj ienākt viņa garā. Tātad antropocentriskuma vietā – kristocentrisms un teocentrisms; 

2) bibliskajā izpratnē cilvēka “nekas” tiek pretstatīts Dievam kā visa radītājam. Tas nav idents stāvoklis ne hinduismam, ne budisma izpratnei par nonākšanu kopsaplūsmē un izzušanu, izkušanu “transcendentajā”, bet gan atgriešanās un sevis atgūšana Kristū. Un to nevar definēt nedz kā “atsvešināšanos”, nedz atsvešināšanu. Tā ir atgriešanās pie sevis – tāda sevis, kāds tas ir iecerēts kopš radīšanas. “Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.”[6](Ps 139:16) 

Tā kā sociāli iedibinātā kārtība pati ir izraisījusi “biogrāfijas haosa jeb anomiskas (anomisks – tāds, kur nefunkcionē tiesiskās un tikumiskās normas)  pieredzes” kļūšanu par “briesmu iracionālismu un visuresību”[7], kad sistēma vai “objektivizēta realitāte uztiepj sevi indivīdam”[8]un pakļauj visus – “gan upurus, gan bendes”[9]– uz sava vadoņa dzīves rēķina, nerodot jēgu tās izraisītajās ciešanās, tad reliģija nevis tiek integrēta tajā, bet anomiskās pieredzes atbrīvošanu rod “divu valstību doktrīnā”. Apustuļa Pāvila vārdiem: “Mūsu [kristiešu] piederība ir debesīs”[10](Flp 3:20). Ja vārds “piederība” (gr. val. – politeuma) tiek tulkots kā “pārvērtība”, tad “pārvērstie” jeb transformētie šai sociāli konstruētajai pasaulei var būt atsvešināti, bet ne bezatbildīgi pret to un tajā notiekošo. Gluži tāpat, kā vienas valsts prezidents svešā zemē, apmeklējot savas valsts piederīgos, viņiem atgādināja: “Jūs šeit, ārzemēs, dzīvodami, savā ziņā esat savas dzimtenes sūtņi. Mūsu dzimtenes. Jums to vajadzētu apzināties un dzīvot sevišķi krietni, priekšzīmīgi, godīgi un kārtīgi.”[11]

Gan jūdaisms, gan kristietība pazīst tādu Dievu, kurš cilvēka darbus redz kā niecību un netaujā pēc padoma ķēniņiem un kurš nav praktiska izdevīguma Dievs, bet ir tāds, 

“kas sēž pār zemes jumu – 

tās mītnieki ir kā siseņi, 

kas debesis izstiepj kā aizkaru, 

kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!? 

Viņš vareno par nieku padara, 

zemes valdnieku pataisa par neko!”[12](Jes 40:22–23) 

Bet tieši tādēļ kristietība pazīst “augstākās jēgas” Devēju, kas ir pie Majestātes labās rokas Debesu valstībā un kristiešus aizstāv un pārstāv, “esamības Devēju”, kas “sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu”[13](Rm 4:17) šeit, virs zemes. 

Lai arī P. Bergers šaubās par to, cik daudziem cilvēkiem pasaulē “Jēzus ētika”[14]nākotnē būs pieņemama, tomēr tas var būt tas “mazais atlikums, kas žēlastībā izredzēts,”[15](Rm 11:5) jeb sāls, kas var spēcīgi transformēt reliģiju, baznīcu un sabiedrību. Vēsturiski ir zināms Romas impērijas periods, kad kristieši, palikdami uzticīgi savam statusam, panāca to, ka šī impērija zemojās Tā Kunga priekšā. Tieši pretojoties laika garam jeb “sociāli konstruētajai pasaulei”, ir radušās nozīmīgākās teoloģiskās kustības baznīcas vēsturē. Teoloģijai, arī kristīgajai baznīcai, ir jādarbojas sabiedrībā kā termostatam jeb, poļu priestera Jirži Popeluško vārdiem sakot: “Kristietim pasaulē jābūt kā pretrunas zīmei.”[16]Tas ir jautājums par teodiceju – par ļaunuma, ciešanu un sāpju jēgu un sākotnējiem cēloņiem – gan indivīda, gan sabiedrības līmenī – “pareizu” ciešanu un “pareizas” nāves kontekstā.[17]Dievs var atņemt pašu dārgāko, un kristieši Viņam atbild: jā! Dievs pārsvītro viņu plānus un vēlmes, un viņi nekurn, bet nodod savu sirdi nāvei. Kādēļ? Tādēļ, ka viņiem ir Kungs, kas mira pie krusta. Kas Viņam seko, tas ik dienu mācās savu “es” nodot nāvē. Tas vingrinās miršanā. Vēl vairāk – taisnais cer nāvē. “Kas pieder Jēzum, tam ir Kungs, kas uzcēlies no nāves. Un tādēļ tam ir dzīva cerība – viņa dzimtene ir augšā, debesīs.”[18]Bet tieši tādēļ, ka kristietis var droši iet pretī nāvei, viņš spēj būt drošs arī šajā dzīvē. Ne visas reliģijas to spēj atrisināt. Vienīgi kristietība ir tā, kurā “ticīgie var tikt inkorporēti nāvē un ikviens tikt individuāli inkorporēts Kristus nāvē caur kristību”[19].

Tas sniedz anomiskajā pieredzē balansējošu simetriju: Jēzus nāve – Jēzus augšāmcelšanās; ticīgā nāve kristībā – ticīgā augšāmcelšanās paradīzē. Tā ir patiesība visiem, visai cilvēcei, bet kļūst par realitāti tiem, kas to ticībā pieņem. Pats Dievs caur pravieti to pavēsta:

“Redzi, Kunga roka nav par īsu, 

ka nevarētu glābt, 

viņa auss nav tik kurla, 

ka nesadzirdētu! 

Taču jūsu vainas 

jūs nošķir no Dieva, 

jūsu grēki apslēpj viņa vaigu, 

ka viņš jūs nesadzird!”[20] (Jes 59:1–2)

Tā kļuva realitāte apustulim Pāvilam, un viņš varēja apgalvot: “Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā.”[21](1Kor 15:54)

Kristieša uzdevums ir šo vienīgo patiesību, kuru visos gadsimtos ir atraduši un piedzīvojuši kā savu pat vergi un par kuru cilvēki tikuši vajāti pat plurālistiskās iekārtās, kā tādu arī atklāt. Atklāt postmodernajā laikā, kad katra segmentētās sabiedrības daļa pasludina savu “patiesību”. 

Labā un ļaunā, dzīvības un nāves jautājumus risina visas reliģijas, bet vienīgi kristietībā ar Kristus augšāmcelšanos ietverts viss kosmoss. Pāvils šo Kristus pārākumu sludina himniski: “Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes – redzamais un neredzamais. Vai tie ķēniņu troņi, valdīšanas, valdības un varas – visas lietas ir radītas caur un uz viņu. Viņš ir pirms visa, un viss ir dibināts viņā – viņš ir savas miesas, Baznīcas, galva, sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai visā viņš būtu pirmais, jo Dievam labpatika, ka visa pilnība iemājo viņā. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā, kas uz zemes un debesīs.”[22](Kol 1:15–20) Tādējādi vienīgi Kristū ir paredzēta gan cilvēka, gan radības transformēšana, uzvarot nāves, elles un ļaunā esamību gan tagad, gan nākotnē. Starp “jau ir veicis un vēl ne” (nākotnē) joprojām atrodamies arī mēs, bet vārds “iznīcināt” (gr. val. – katargeo) nozīmē “padarīt par neefektīvu vai neaktīvu” – velna, ļaunā vara ir salauzta un gāzta. Jo “Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus”[23](1Jņ 3:8). Luters par šiem darbiem savā komentārā par Vēstuli galatiešiem raksta: “.. bauslība, grēks, nāve, velns un elle rada visas cilvēces ļaunumus un nožēlojamo stāvokli” un “grēks, nāve un lāsts” ir “tie neievainojamie un varenie tirāni”[24], no kuriem tikai Kristus var mūs atbrīvot. Kā šī “neefektivitāte” tiek panākta? 

Caur Kristu vairs neesam pakļauti bauslības tirānijai tādā nozīmē, ka “bauslības gals ir Kristus”[25](Rm 10:4). Tas nenozīmē, ka kristiešiem vairs nebūtu pienākuma paklausīt bauslībai, kā “māca citi antinomisti”[26], bet gan mēs vairs neesam zem bauslības lāsta. Parādu raksts ir dzēsts, un tiem, kas ir Kristū, “nav vairs nekādas pazudināšanas” (Rm 8:1). 

Caur Kristu vairs neesam pakļauti miesas (gr. val. – sarx) tirānijai, t. i., mūsu kritušajai dabai vai neizpirktajai cilvēcībai, tam visam, kas esam kopš dzimšanas, mantojuma, audzināšanas, pirms tikām Kristus atjaunoti. 

Caur Kristu mēs vairs neesam pakļauti pasaules tirānijai. Pasaulei, kas ir ļaunā līdzeklis, ar kuru viņš ietekmē mūs, kristiešus, no ārienes. Bet Jēzus apgalvo: “.. es pasauli esmu uzvarējis.”[27](Jņ 16:33) Kad cilvēks tic Jēzum Kristum, viņa skatījums uz dzīvi mainās, viņa vērtības mainās. Un tādējādi viņš vairs nepakļaujas pasaules vērtībām. Caur krustu cilvēks tiek atbrīvots no pasaules tirānijas. 

Caur Kristu mēs vairs neesam pakļauti nāves tirānijai, jo Jēzus spēj atbrīvot tos, kas visu mūžu pavadījuši “nāves baiļu verdzībā”, tādēļ ka ar savu nāvi atņēma varu tam (velnam), “kam nāves vara”[28](Ebr 2:14).

Tiem, kas pieder Kristum, ir dots Viņa apsolījums: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”[29](Jņ 11:25-26) Tas nozīmē, “ka nāve izrādīsies triviāla epizode, pāreja uz dzīvības pilnību”[30]. Tas nozīmē, ka Kristū mēs jau dzīvojam jaunajā laikmetā jeb aionā, kur valda žēlastība, Gars, Dieva griba, dzīvības pārpilnība. Un tā jau arī ir Kristus uzvara, kurā Viņš pats ieaicina.

Evaņģēliste 

Milda Klampe

 



[1]Bībele, 1965. g. izdevuma revidētais teksts, Latvijas Bībeles biedrība, 1997, 1103. lpp. 

[2]Turpat, 1054. lpp.

[3]Džīns Edvards Vīts, “Postmodernie laiki”, Luterisma mantojuma fonds, 1999, 6. lpp.

[4]Turpat, 180. lpp.

[5]Peter Berger, “The Social Reality of Religion”, Penguin Universities Books, 1973, 63. lpp.

[6]Bībele, 1965. g. izdevuma revidētais teksts, Latvijas Bībeles biedrība, 1997, 643. lpp.

[7]Maija Kūle, Rihards Kūlis, “Filosofija”, Zvaigzne ABC, 1998, 598. lpp.

[8]Pītera Bergera reliģijas teorija (no grāmatas “Sacred Canopy”), pēc prof. N. Titāna materiāla.

[9]Turpat.

[10]Bībele, 1197. lpp.

[11]Vilhelms Bušs, “365 reizes Viņš”, Luterisma mantojuma fonds, 2013, 311. lpp.

[12]Bībele, Latvijas Bībeles biedrība, 2012, 721. lpp.

[13]Turpat, 1142. lpp. 

[14]Peter Berger, “The social reality of religion”, 189. lpp.

[15]Bībele, 1148. lpp.

[16]Džīns Edvards Vīts, “Postmodernie laiki”, 248. lpp.

[17]Peter Berger, “The Social Reality of Religion”, 58. lpp.

[18]Vilhelms Bušs, “365 reizes Viņš”, 334. lpp.

[19]John Bowker, “The Meanings of Death”, Cambridge University Press, 1993, 86. lpp.

[20]Bībele, 740. lpp.

[21]Turpat, 1169. lpp.

[22]Bībele, 1198. lpp.

[23]Turpat, 1245. lpp.

[24]Mārtiņš Luters, “Pāvila vēstules galatiešiem skaidrojums”, Luterisma mantojuma fonds, 2010, 275. lpp.

[25]Bībele, 1147. lpp.

[26]Džons Stots, “Kristus krusts”, Luterisma mantojuma fonds, 2010, 239. lpp.

[27]Bībele, 1090. lpp.

[28]Turpat, 1220. lpp.

[29]Turpat, 1083. lpp.

[30]Džons Stots, “Kristus krusts”, 241. lpp.

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv