jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Atcerēties, ka esmu mirstīgs
Atcerēties, ka esmu mirstīgs

Par ko jums liek domāt nāve? Vai tās ir beigas vai jauns sākums? Par šiem jautājumiem aicinājām diskutēt Jēzus draudzes mācītāju Erbertu Bikši un draudzes locekļus, divus Pēterus, Pēteri Dekantu un Pēteri Bikši. 

Mēdz teikt: ja vēlies ieskatīties acīs dzīves patiesībai, ieskaties kapā, kur tikko guldīts cilvēks. Par ko jums liek aizdomāties nāve?

Erberts Bikše: Kā mācītājam man ir nācies būt daudzos atvadu svētbrīžos, un tie ir ļoti labi brīži, jo parasti visi sanākušie uz brīdi ir izcelti ārā no straujās ikdienas dzīves. Klusumā un mierā cilvēki pārdomā nāves realitāti. Šķiet, šādos brīžos ikviens aizdomājas, ka arī es taču kādu dienu miršu, turklāt nezinu, kad. Šajos brīžos ir liela atvērtība klausīties tajā, ko saka mācītājs.

Pēteris Bikše: Jā. No personiskās pieredzes varu sacīt, ka bērēs esmu pārdomājis savu dzīvi saistībā ar tā cilvēka dzīvi, kurš ir aizgājis. Šajos brīžos savu dzīvi var redzēt daudz skaidrāk un ir vieglāk saskatīt, kur esmu velti steidzies vai strīdējies. Uz nāves fona tas kļūst mazvērtīgs. 


Pēteris Dekants: Bērēs lielākā daļa, šķiet, jūtas līdzīgi. Pārdomas par dzīvi bērēs raisās instinktīvi. Kāds varbūt aizdomājas, ka skrien pārāk strauji, cits turpretī, ka sēž uz vietas. Bēres veselīgi atgādina par prioritātēm. Tomēr visi cilvēki nav vienādi. Piemēram, mani bēres motivē vairāk nekā Jaungads, kad ir ierasts apņemties kaut ko dzīvē mainīt. Domājot par šo jautājumu, prātā nāk stāsti par samurajiem. Viņu kodeksā nāves apzināšanās un apcerēšana bija ļoti nozīmīga, lai atsijātu dzīves nesvarīgos sīkumus un skatītos uz dzīvi plašāk.

Kā tas nākas, ka uz mirkli dzīves vērtības ieraugām, bet pēc bērēm šīs atziņas tikpat ātri pagaist?

E. Bikše: Tas ir tāpēc, ka cilvēku ikdienā pietrūkst tādu kluso un mierpilno brīžu, kad šos jautājumus pārdomāt. Senie baznīctēvi mudināja katru dienu atcerēties, ka esam mirstīgi. Baznīcas tradīcijā, piemēram, vakara lūgšanās, bieži atrodami tādi vārdi kā „dāvini man, Kungs, svētīgu nāvi, ja man jāaiziet”. 

Kāpēc cilvēki paraduši domāt – ja nomirst mazs bērns, tad viņš aizgājis pāragri, savukārt, ja nomirst sirmgalvis, tad jau „viss kārtībā”? 

P. Bikše: Varbūt tāpēc, ka vecāks cilvēks ir daudz ko pieredzējis un viņam bijis dots daudz vairāk nekā jaunam cilvēkam, kurš aizgājis bojā. Cilvēciski vērtējot, mēs sevi ieliekam mirušā vietā un mums sevis un aizgājušā kļūst žēl. 

P. Dekants: Cilvēki baidās no nezināmā. Mēs visi esam redzējuši, kā ir uz zemes, bet neviens nezina, kā būs pēc nāves. Būt kopā ar ģimeni, bērniem un draugiem, nest dzīves atbildības – tas ir forši. Ja tas tiek atņemts, mums šķiet, ka situācija kļūst sliktāka. Pēcnāves dzīves kontekstā vecums, kurā cilvēks nomirst, nemaina to, kur viņš nokļūst. 

Erbert, no tavas mācītāja pieredzes – kā vislabāk stiprināt sērojošu sirdi?

E. Bikše: Kad cilvēks pārdzīvo šķiršanos, dažkārt daudz vārdu nemaz nevajag. Tādos brīžos vārdi neko īpaši nenozīmē – daudz svarīgāk ir vienkārši būt līdzās. Būt līdzās tā, lai cilvēks sajūt patiesu mīlestību, pievērstību, pleca sajūtu; to var apliecināt pat acu skats. Vārdos varam īsi apliecināt, ka ir Kristus, kurš dāvina mūžīgo dzīvību, ja mēs Viņam uzticamies. Tā ir cerība, raugoties uz aizgājēju un arī uz savu dzīvi. Mūsu pašu vārdi par nožēlu dažkārt ir ļoti sekli. 

P. Dekants: Ja paskatāmies godīgi, mēs attiecībās ar Dievu esam viens pret vienu. Jā, mums ir draugi, ģimene, kolēģi – tie ir laikabiedri, bet attiecībās ar Dievu mēs esam vieni. To, kā tieši mēs iekšēji jūtamies, līdz galam nesajutīs ne mamma, ne sieva, ne bērns. Tas ir dots tikai tev pašam. Tāpēc, kādu mierinot, mēs spējam pateikt tikai to, ko paši vēlētos dzirdēt. Nav teikts, ka tas palīdzēs kādam citam. 

P. Bikše: Bībelē lasām: kad Ījabs zaudēja visu, viņam līdzās bija draugi, kuri neko neteica. Tā ir – šādos brīžos bieži nevaram pateikt neko. 

Kaspars Dimiters kādai no savām kompozīcijām devis nosaukumu „Nāve ir dzimšanas diena”. Kā nāve var būt dzimšanas diena?

E. Bikše: Bībelē, Salamana mācītāja grāmatā, ir atrodami vārdi, ka miršanas diena ir labāka nekā piedzimšana. Pirmajā brīdī šie vārdi šķiet jocīgi. Kā tos saprast? Kad mēs piedzimstam, mēs piedzimstam dzīvei grēkā kritušā pasaulē, kurā būs skaistums un prieks, bet arī bēdas, ciešanas un sāpes. Turpretī, aizejot mūžībā, mēs piedzimstam dzīvībai, kura nekad vairs nebeigsies. Tur nebūs ievainojumu un sāpju. Ja uzticamies Bībelei, tad zinām, ka tur būs miers, prieks un svētums. Šādā nozīmē, šķiet, nāve ir dzimšanas diena. Zinot to, ka nekādu bēdu vairs nebūs, tā varētu būt izcila prieka diena. Tomēr gribu piebilst: šādu dienu piedzīvos tie, kuri tic Kristum kā mūžīgās dzīvības dāvinātājam. Jāatgādina, ka nāve var būt arī solis pretī mūžīgai atšķirtībai no Dieva un tur nekāda prieka nav.

P. Bikše: Tā ir viena no lielākajām atšķirībām no pārējās pasaules, ka kristiešiem nāvē ir cerība. Stāvot pie miruša cilvēka kapa, ļoti daudz ko pasaka tas, cik daudz cilvēku ir atnākuši uz bērēm. Vai arī tas, ko atnākušie par aizgājēju saka. Reizēm pēc bēru mielasta ir sajūta, ka tie ir bijuši svētki: šis aizgājējs ir noskrējis skrējienu līdz galam un ar šī cilvēka piemēru varam tikt stiprināti, sev uzticēto skrējienu turpinot.

P. Dekants: Kasparam Dimiteram ir arī dziesma „Skumjais prieks”, un tajā ir vārdi „tikai skumjas zina, kāds ir mans prieks”. Līdzīgi ar dzimšanas dienām – mums par tām ir prieks, bet vienlaikus skumjas, ka gadu kļūst vairāk. Ja cilvēka dzīvi var salīdzināt ar auto: ir teiciens, ka cilvēks ir priecīgs tikai divas dienas – tad, kad auto nopērk, un tad, kad to pārdod. Arī cilvēka dzīvē bērnībā ir prieks šo pasauli iepazīt un vecuma nogurumā – to pamest.

Kāpēc ir nepieciešama dzīve pēc nāves, kas nekad nebeidzas? Kāda no tās jēga?

P. Dekants: Bībelē pēcnāves dzīve ir aprakstīta, bet ar cilvēcisko prātu mēs to līdz galam nespējam aptvert. Mums, kristiešiem, šajā pasaulē ir uzdevums vairot gaismu. Arī pēc nāves mēs katrs piemetam dzirkstelīti lielajā ugunskurā. 

E. Bikše: Īstenībā jau mūžīgajai dzīvei nav alternatīvas. Vai kāds cilvēks spēj pateikt: „Es nevēlos dzīvot,” – un tajā brīdī izgaist? Dievs ir radījis cilvēku, lai viņš dzīvotu mūžīgi. Tad jau mēs varam jautāt: kāda jēga dzīvot pasaulē? Te taču mēs jēgu atrodam. Šeit cilvēki parasti vēlas dzīvot, ja iespējams, labi, skaisti un ilgi. Ticu, ka jēga ir ietverta pašā Dieva radītajā dzīvībā. Dzīvība mūsos ir, un tā pati labi zina, ka tās turpinājums ir mūžībā. Kā cilvēki mēs varētu protestēt un iebilst, bet tas neko nemaina. Dievs, dāvinot dzīvību, ir devis jēgu, un šī jēga ir pašā dzīvībā. 

P. Bikše: Piekrītu. Daudz kas šajā pasaulē norāda uz to, ka ir kaut kas vairāk. Pasaulē daudziem notikumiem pēc mūsu saprašanas nav atrisinājuma, bet mēs ticam, ka reiz Dievs nāks un visu piepildīs. Redzam, ka visos laikos ir bijusi cīņa starp labo un ļauno. Viens piemērs, kāpēc nepieciešama pēcnāves dzīve: tajā Dievs īsteno un parāda savu taisnīgumu.

Godīgi sakot, ikdienā es nedomāju par nāvi un debesu valstību. Tai nav izšķirošas nozīmes manā paļāvībā uz Dievu. Kas jums dod ticību, ka debesu valstība ir īsta?

E. Bikše: Jebkurā reliģiskajā tradīcijā ir pēcnāves dzīve. Priekšstati par to, kas mūs gaida pēc nāves, ir miglaini, taču ir apjausma, ka tur kaut kas ir. Piemēram, senie ēģiptieši gāja pie Anubisa, latviešu mitoloģijā par veļu māti tiek uzskatīta Māra. Tas, kas man liek uzticēties, ka Bībelē aprakstītā debesu valstība ir īsta, ir Svētie Raksti jeb pati Bībele. Bībele sākas ar vārdiem „iesākumā Dievs”, un tam seko ceļojums cauri Bībelei līdz Jāņa atklāsmes grāmatai, kas noteikti un skaidri parāda, kas šo pasauli gaida tās beigās, un aizved mūs līdz jaunām debesīm. Šī spēcīgā atklāsme, kas ir sasummējusies glābējā Kristū, man dod drošību un pārliecību. 

P. Bikše: Galīgo pārliecību, šķiet, iedod Svētais Gars. 

Bībelē izskan aicinājums krāt mantu debesīs. Kā mēs katrs praktiski to „debesu mantu” varam krāt, un kur mēs to debesīs liksim?

E. Bikše: Ījaba grāmatā ir sacīti labi vārdi: kails es esmu nācis no savas mātes klēpja un kails es aiziešu. Cilvēkiem zārkā mēdz ielikt kādas mīļas lietas, taču apzināmies, ka tam nav nākotnes. Debesu mantas krāšana notiek, ja uzticamies Dievam un sekojam Kristum. Tādā dzīvē īstenojas viss, ko Kristus ir sacījis. Piemēram, Vēstulē kolosiešiem Pāvils saka: jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debesu mantojumu. Manuprāt, debesu mantas tās pašas Dieva dotās svētības un dāvanas vien būs. Turpat tālāk Vēstulē kolosiešiem Pāvils saka: visu, ko darāt, dariet no sirds kā tam Kungam, ne cilvēkiem. Šī, manuprāt, ir tā praktiskā rīcība, kas no mums tiek gaidīta. 

Kristus upura atzīšana kristīgajā ticībā ir vienīgā biļete uz debesu valstību. Kāpēc, jūsuprāt, Dievs izraudzījies tieši šādu ceļu – nāvi?

E. Bikše: Es nezinu, jo teorētiski Dievs varēja izvēlēties arī jebkuru citu veidu. Tomēr mēs zinām, ka brīvprātīgi pienests upuris spēj sniegt atbrīvošanu un dzīvību. Tas ir pierādījies pat cilvēku attiecībās, piemēram, kad cilvēks ir gatavs atdot savu dzīvību, lai kāds cits tiktu glābts. Bībelē lasām, ka pašā sākumā, vēl Ēdenes dārzā, Dievam bija jāupurē dzīvnieki, lai ar to ādām ļoti burtiski aizsegtu grēkā kritušo cilvēku kailumu. Grēkā kritušo cilvēku aizsegs tika iegūts caur asinīm. Te mēs nonākam pie Kristus. Viņam bija jānomirst, lai tiktu aizsegti cilvēku grēki. Tas darbojas – ikdienā to piedzīvojam kā grēku piedošanu. Vai šis ceļš ir labs vai slikts – ne man spriest, taču tas viennozīmīgi dod atrisinājumu. 

P. Bikše: Mācītājs Intars reiz sprediķī sacīja: piedošana vienmēr kādam kaut ko maksā. Grēka alga ir nāve, un tas bezdibenis ir tik dziļš un cilvēkam nepārvarams, ka nekā cita tikpat dārga kā Kristus nāve nav. Tas ir spēcīgākais, kas jebkad ir noticis. 

P. Dekants: Cilvēkiem šķiet, ka dzīvība ir dārgākais, ko var atņemt. Arī Kristus ir sacījis, ka nav lielākas mīlestības par to, ka tiek atdota dzīvība par saviem draugiem. Šis ceļš, manuprāt, ir īpaši uzsvērts, lai mēs spētu saprast, ka par mūsu izglābšanu Dievs ir samaksājis nevis miljonu vai miljardu, bet pašu augstāko cenu. 

Ko mēs katrs varam darīt, lai debesīs būtu nevis vieni, bet satiktu arī savus mīļos?

E. Bikše: Mēs varam un esam aicināti par šiem cilvēkiem lūgt. Otrs – apkārtējiem ir svarīga mūsu kā kristīgu cilvēku liecība ar darbiem, ticību un tās svinēšanu. Parasti vislielāko iespaidu atstāj kāda cilvēka dzīves piemērs, tāpēc reizēm jāatturas no ātriem vārdiem, kas it kā apliecinātu mūsu ticību, un tā vietā jādomā, kā savu ticību parādīt ar rīcību. Jo biežāk tas notiks, jo vairāk cilvēkos radīsies interese uzzināt par Dievu, un debesis pildīsies ar ticībā Kristum izglābtajiem.


Sarunu vadīja Edgars Gertners

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv