jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Muzikālā kalpošana
Muzikālā kalpošana
„Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”[1]

„Kas gan cits ir Dieva kalps, ja ne Viņa dziedoņi, kuru uzdevums ir celt augšup cilvēku sirdis un tās piepildīt ar garīgu prieku..”[2]

 Ar virsrakstā minētā pateicības psalma vārdiem (136. psalms, zināms arī kā „Lielais Hallels”) beidzās Pashas mielasts jeb Jēzus Svētā Vakarēdiena iedibināšana. Ja vērīgi izlasām visu psalmu, nav nekāds pārsteigums, ka tieši ar šīs dziesmas vārdiem Jēzus dodas pretī savām ciešanām un miršanai (Mt 26:30), jo tā vēsta, ka Viņš ir kungu Kungs (Ps 136:3) un ka viņš mūs atsvabina no mūsu ienaidniekiem (Ps 136:25). Šis psalms mūzikas instrumentu pavadījumā tika dziedāts arī tempļa iesvētīšanā –levīti dziedāja un priesteri spēlēja (2L 7:6). Slavas un pateicības dziesmas tika dziedātas arī atjaunotajā templī pēc Bābeles gūsta (Neh 12:8–9; 12:27–31), kā tas tika praktizēts jau kopš Dāvida laikiem (Neh 12:46). Lasām, ka korī dziedāja tikai levīti, īpaši tempļa kalpotāji, kas bija apmetušies savos ciematos ap Jeruzālemi, tātad ne ikviens dziedātgribētājs.  



Tā kā dziesmās ir teksts, jārunā arī par to. Pirmsākumos senajā Israēlā poētika bija saistīta ar mūziku, vārds tika ne vien rečitēts, bet arī dziedāts stīgu instrumentu pavadījumā, piemēram, agrīnie pravieši dažkārt pravietoja skaļā balsī mūzikas instrumentu pavadījumā (1Sam 10:5–6), un ritmiska valoda parasti asociējās ar pravietotāja inspirāciju. Bibliskajā poētikā sastopamas šādas dziesmu žanru variācijas: psalms (mizmor), dziesma (šīr), himna (tehīlā), lūgšana (tefīlā), mākslinieciska dziesma (maskīl), kā arī tādi poētikas žanri kā līdzība, pastāsts (māšāl), pravietojums (neūm), svētība (berāhā), lāsts (kelālā), elēģija (kīnā) u. c.[3]  

Jāpiebilst, ka šie žanri nav stingri nodalīti, jo tos ietekmē gan poētikas stilistika, gan sociālais konteksts, gan dzejnieka individualitāte. Protams, katrā no tiem var saskatīt savu struktūru, terminoloģiju un lingvistisko artikulāciju. Piemēram, himnām raksturīgas strukturālas un retoriskas formas. Tās sākas ar uzaicinājumu slavēt, tad ir uzruna draudzei, ko bieži ievada „tāpēc” distihā (divpantā), kur motivēts, kāpēc Israēlam Dievs jācildina. Nobeigums, himnas kulminācija, bieži atgriežas pie sākumvārdiem vai motīva (Ps 18, Ps 30, Ps 33). 

Tā sauktie liturģiskie psalmi ir 74., 84. un 125. psalms. Tie ir saistīti ar ieiešanu svētnīcā un minēti arī praviešu grāmatās (Jes 33, Mih 7:7–20, Jl 1:1–2:27; arī Hab un Nah). L. Šekels norādījis arī uz eshatoloģiskā un apokaliptiskā žanra īpatnībām (Jes 24–27, Dan 2–7).

Svētību un lāstu žanru formā ir ietverta it kā poētiska deklarācija par Israēla cilšu iepriekšnolemtību. To stils ir īss un koncentrēts, bagāts alūzijām, izteiktu ritmu un paralēlismu (5Moz 33; 5Moz 27:15–26).

No Vecās Derības laikiem īpaši izceļas Mozus – ne tikai kā tautas vadonis, bet arī kā dzejnieks un pravietis. Ar viņa radīto Jūras dziesmu iezīmējas reliģiskās dziesmas aizsākums (2Moz 15:1–2), bet Mozus dziesma, kura lasāma 5. Mozus grāmatā un kuru viņš māca visai tautai (5Moz 31:19,22,30), būdams vidutājs starp Dievu un Israēlu, reprezentējot vienu otram, ir kā bauslības anotācija tautai; tās poētiskā forma ļauj aiznest bauslību plašākai auditorijai. Tomēr pravietotā Israēla atkrišana no Dieva pēc ieiešanas apsolītajā zemē (5Moz 31:16–21,24–29) nedod iemeslu cerībām, ka dzejas izmantošana tautā veicinātu bauslības pieņemšanu. Jādomā, ka poēmas liecinošā loma paredzēta tikai vainas apziņas veicināšanai.[4]  Tiesas prāvas žanra forma dara saprotamu visas poēmas kontekstu. Tajā ietverts gan aicinājums būt par lieciniekiem, gan situācijas deklarēšana, gan vēsturiskā daļa, apsūdzības un spriedums. Kaut gan šai poēmai ir izvirzīts Derības tiesas prāvas koncepts, 2. panta semantiskais starojums dod atspirdzinājumu un cerību uz glābšanu arī pēc tiesas un sasaucas ar 43. pantā pausto atjaunotni Jahvē jeb Tai Kungā.  

Lai arī mēs kā Kristus tauta piedzīvojam dažādus laikus, mudinu neaizmirst Dieva izteikto zvērestu: „Es dzīvoju mūžīgi!” (5Moz 32:40) Tas raksturo Viņu kā taisnīgu atriebēju, kas pārkāpējus sodīs pēc tiesas un taisnības (5Moz 32:4). Paturot to prātā, esam aicināti „..runāt cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs” (Ef 5:19, Kol 3:16). Dažkārt arī kā apustulis Pāvils ar Sīlu cietumā (Apd 16:25).

Tātad garīgās dziedāšanas uzdevums draudzē ir izteikt godu un slavu Dievam, nodrošinot teksta skaidrību, mūzikas tīrību un izpildījuma kultūru. Garīgajai dziesmai jānes pamācība, paskubinājums, celsme. Tā ir sēkla, kas nesīs augļus īstā laikā draudzes pieaugšanai un mūžīgai dzīvei. Tāpat kā svētruna, lūgšana un kopīga dziedāšana ieņem dievkalpojuma centrālo vietu, pie tā būtības pieder arī kora dziedāšana, jo tā ir izaugusi no kopīgās dziedāšanas un tāpēc nav jāsaprot kā uzstāšanās, bet gan kā draudzes kopīgās pielūgsmes daļa. Koristi dievkalpojumā piedalās Dieva pielūgšanā un Dieva godināšanā (tāpat kā levītu dziedātāju kārta tempļa laikā), tāpēc viņi nav programmas numura izpildītāji un pārējie nav šī numura klausītāji vai skatītāji. Visi kopā ir draudze, kas sanākusi dievnamā, lai uzklausītu Dieva vārdus un slavētu Dieva svēto Vārdu.[5]Draudzē mēs visi dievkalpošanā atrodamies Dieva priekšā – ar skatu vērsti uz Viņu un katrs ar savu pienesumu Viņam. Tikai tad mēs varam sagaidīt arī no Viņa atpakaļ – dvēselei svētību – katram pēc savas vajadzības. Un tikai tad mēs varam aiziet „mājās attaisnoti” (Lk 18:14), samierināti ar Dievu. 

Evaņģēliste

Milda Klampe

                                   



[1]136. psalms. Bībele. 1965. gada izdevuma revidētais teksts. LBB. 1997, 641. lpp. 

[2]No Sv. Franciska rakstu krājuma „Specularum Perfectiones”. J. Tervits. „Nolikums”. „Par koru dziedāšanu”. Rīga, LBSDS KA, 1991, 3. lpp.

[3]Luis Alonso Schokel. “A Manual of Hebrew Poetics”. Editrice Pontificio istituto Biblico. Roma, 1988, 10. lpp. 

[4]James W. Watts. Psalm and Story. Inset Hymns in Hebrew Narrative. Journal for the Study of the Old Testament, Supplement Series 139. Scheffield Academic Press. 1992, p. 246.

[5]J. Tervits. “Nolikums”. “Par koru dziedāšanu”. Rīga, LBSDS KA, 1991, 21. lpp.

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv