jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar mācītāju Intaru Jonīti
Intervija ar mācītāju Intaru Jonīti

Kopš vasaras Jēzus draudzei ir piepulcējies mācītājs Intars Jonītis, kurš vairākas reizes mēnesī kalpo ar Dieva vārdu un sakramentu, kā arī vada iesvētes mācību. Paredzams, ka turpmāk kalpošana kļūs arvien intensīvāka. Lai tā izdotos pēc iespējas labāk, aicinājām jauno mācītāju uz iepazīšanās sarunu. 

Par ko tu rakstītu sacerējumu “Mana vasara”?



Vīruss, protams, skāra arī manu dzīvi, taču kopumā vasara pagāja ļoti labi. No kalpošanas aspekta raugoties, viena no svarīgākajām un skaistākajām kalpošanas jomām bija daudzās laulības. Šis laiks bija arī izaicinājumu pilns, tostarp privātajā dzīvē. Pašlaik sievai ir gultas režīms, tāpēc cenšos tikt galā arman neierastiem sadzīviskajiem darbiem – regulāri gatavoju ēst, gādāju par mājas soli. Agrāk tas vairāk bija uz viņaspleciem. Šie apstākļi nosaka kopējo ikdienas toni. Vasara pagāja arī nopietnās pārdomās par noieto kalpošanas ceļu. Kā mācītājs kalpoju kopš 2008. gada decembra. Droši vien būsiet pamanījuši, ka šovasar vairāk sāku parādīties Jēzus draudzē, un rudenī būšu te vēl biežāk. 

Kur tu kalpoji līdz šim?

Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un arī Lodes draudzē.

Kas tevi pamudināja kļūt par mācītāju?

Pirms tiku uzrunāts studēt Lutera Akadēmijā, biju ieguvis bakalaura grādu ekonomikā un strādāju savā profesijā bankā un tirdzniecības sektorā. Saņemot aicinājumu studēt teoloģiju, pirmā sajūta bija – nē! Domāju: ja iešu tur studēt, man būs jākļūst par mācītāju. Šis punkts neietilpa manos dzīves plānos. 

Tiesa, Dievam esmu ticējis kopš bērnības, man bija sajūta, ka ir kaut kas augstāks. Nezinu, no kurienes tas nāk, jo neesmu audzis kristīgā ģimenē. Par garīgo pasauli bērnībā vairāk domāju, lasot grāmatas. Būdams pusaudzis, Dievam ticēju sajūtu līmenī un domāju: ja uzvedos labi, Dievs mani svēta, ja taisu pigorus, var rēķināties ar noteiktām sekām. Tā bija mana teoloģija. No vienas puses, baznīca mani fascinēja, bet, no otras puses, tā šķita sarežģīts un cilvēciski veidots koncepts. Man nebija skaidrs, kāpēc jārunā par Trīsvienību, kāpēc jāizceļ Kristus. Tad, kā droši vien lielu daļu cilvēku, mani piemeklēja dziļa iekšēja krīze. Bija sajūta, ka esmu izniekojis dzīves dotās iespējas, biju bezcerības pilns, tāpēc uz nākotni raudzījos ar bailēm, jo nebija pārliecības, ka Dievs grib ar mani kaut ko šajā dzīvē turpināt. 

Tas bija eksistenciāls mirklis, kurā kāda sieviete vienkāršos vārdos man atklāja Kristus skaistumu. Proti, mans izmisums bija radies no tā, ka alku pēc Dieva klātbūtnes un piedošanas, bet nezināju,vai Dievs to vēlasman sniegt, jo šķita – varbūt savus limitus esmu izsmēlis. Piepeši Kristus krustā ieraudzīju to, pēc kā alku visvairāk, – apsolījumu par piedošanu, ko Dievs ne tikai var, bet arī vēlas dāvināt – arī man. Šī atziņa kļuva par svarīgāko pagriezienapunktu, no kura, saņēmis piedošanu un ar mieru sirdī varējudoties jaunā dzīves virzienā. 

Cik vecs tu biji?

Man bija aptuveni 23 gadi. Raugoties ar laika distanci, redzu, ka arī agrāk mans un Dieva stāsts bijis ar līdzi ejošām zīmēm. Viena no tādām bija Bībele, ko man 18 gadu jubilejā uzdāvināja labākais draugs. Esmu dzimis 1975. gadā un ap manu pilngadības laiku Bībeles nevarēja tik viegliiegādāties. Man tā šķita lielākā dāvana, jo līdz tam nebiju to lasījis, bet vienmēr biju gribējis iegūt. Man šķita – ja sākšu lasīt Bībeli, tad iegūšu daudzas labas atbildes. Liels bija pārsteigums, ka šī grāmata man nemaz tik ļoti nepatīk. Biju cerējis izlasīt ko gaišu un pozitīvu, taču netiku pāri tam, ko teoloģijā sauc par bauslību. Bībele no manis prasīja augstu morāles latiņu. Godīgi skatoties uz sevi, sapratu, ka nevaru to izpildīt. Šķita, ka Bībele mani apsūdz, tāpēc noliku to malā uz vairākiem gadiem. Divas lietas gan paņēmu līdzi – pirmkārt, cieņu pret cilvēkiem, kas cenšas dzīvotpēc Bībeles morāles principiem. Otrkārt, ar izslēgšanas metodi Jaunajā Derībā atradu tēvreizi un to iemācījos. Vēlāk tā kalpoja kā milzīgs atbalstsgrūtos brīžos.

Ko tu darīji pēc tam, kad biji piedzīvojis sastapšanos ar Kristu?

Loģiski mans ceļš veda tālāk uz baznīcu, un radās jautājums, kurā draudzē man jābūt. Sieviete, kuru pieminēju, bija no “Prieka vēsts”. Aizgāju uz pāris dievkalpojumiem, bet sirdī jutu, ka tas nav mans formāts. Bez jautājuma, kura ir mana draudze, bija vēl kāds: kā es zināšu, ka izvēlētā draudze ir īstā? Iekšēji saņēmu apstiprinājumu:es pats tiešām nezinu,bet Dievs zina un Viņam ir visi resursi, lai man ļoti skaidri to parādītu. Interesanti, ka šis jautājums manīdzimasestdienā, kad ar sievu bijām Skujenē, kur ir viņas tēva mājas. Nelepojos ar šo faktu, bet par Skujenilīdz tambiju domājis un izteicies, ka tā ir “tumša vieta”, “sūnu ciems”, taču uz tur izteikto lūgšanu saņēmu vienu no ātrākajām atbildēmmanā dzīvē – jaunākamajā dienāsēdēju Cēsu luterāņu baznīcā, dievkalpojumā,un skaidri zināju, ka tā ir mana vieta. 

Soli pa solim izgāju iesvētes mācību. Tolaik Cēsīs kalpoja Krists Kalniņš, kuru varu saukt par savu garīgo tēvu. Viņš vaicāja,vai negribu studēt Lutera Akadēmijā. Biju gatavs iesaistīties draudzes dzīvē, bet ne studēt. Viņš atbildēja: varbūt nesaki uzreiz nē, jo studijas neuzliek par pienākumuobligātikļūt par mācītāju. Viņš saredzēja, ka man ir interese par teoloģiju, un Lutera Akadēmijā ir iespēja iegūt dziļāku izglītību par tēmām, kuras mani interesē. Aptuveni trīs gadu laikā manī nobrieda vēlme iet studēt, jo gribēju godīgi pārbaudīt, vai tiešām tas ir Dieva aicinājums. Ļoti labi apzinājos, ka mācītāja amats ir nenoliedzami svarīga, tomēr smaga un atbildīga kalpošana. Studiju laikā man bija brīnišķīgs kurss, rektors sākumā bija Reinhards Slencka. Dabiski tas viss noveda pie ordinācijas. Studiju laikā sapratu, ka aicinājums ir ne tikai ārējs, bet arī iekšējs. 

Kas ir bijis grūtākais un kas skaistākais līdzšinējā kalpošanā?

Iznāca tā, ka studiju beigās mūsu kursu bija paredzēts ordinēt pēc gada Sv. Meinarda dienā. Pēkšņi situācija izmainījās un ordinācija notika ātrāk – 20. novembrī. Varat minēt, uz kuru draudzi tiku nosūtīts kalpot... Uz Vecpiebalgas komplektu, kurā ietilpa arīSkujene– vieta, par kuru biju izteicies nicīgi, betkur biju arī lūdzis: Dievs, rādi, kur ir mana vieta. Kad to uzzināju, nodomāju, ka Dievam ir ļoti laba humora izjūta. Kopš tā laika Skujeniun tās cilvēkus esmuļoti iemīlējis. Dievstiešām mainamūsu attieksmi un domāšanu. Bet arītā nebija vēl visa “pilnā bilde”. To pēkšņi ieraudzījubrīdī, kad Skujenes baznīcāsvētdienas dievkalpojumāsavā 33 gadu dzimšanas dienā pirmo reizi konsekrēju Vakarēdienukā tikko ordinēts mācītājs. To saņēmukā stiprinājumu un zīmi, ka Dievs mani ir nolicis tieši tur, kur man jābūt. Tas bija ļoti saviļņojoši, kad atskārtu, ka Dievs irbijis blakusganceļa sākumā, gan tagad. 

Un grūtākais brīdis?

Fakts, ka esi nonācis citā realitātē. Šķita, ka esmu ticīgs cilvēks, taču līdz ar kalpošanas sākumu ieraudzīju, ka ticība vairāk ir balstīta galvā, nevis sirdī. Tādā dziļas paļaušanāsnozīmē. Piemēram, man vairs nav iespējusvētdienās nebūt kancelē. Pat ja šķiet, ka nevaru, tik un tā ir jāietun jādara. Atkāpšanās ceļa nav. Lielākais ieguvums no praktiskās kalpošanas ir tas, ka distance starp prātu un sirdi ar laiku samazinās, jo kalpošanaspieredzepati par seviapliecina, ka Dievs patiešām gādā. 

Vai par kalpošanu Jēzus draudzē arī esi saņēmis kādu zīmi?

Apzināti nemeklēju zīmes un neizaicinu Dievu. Vairāk tās izlasu, raugoties pagātnē. Taču es jautāju Dievam, vai aicinājums ir no cilvēkiem vai Viņa. Šo 12 gadu laikā, kopš aktīvi kalpoju, esmu uzrunāts vairākkārt, Jēzus draudze nebija pirmā aicinātāja. Pretēji citām reizēm, šoreiz iekšēji zināju, ka ir laiks iet tālāk. Liekot roku uz sirds,varu teikt, ka Rīga kā kalpošanas vieta nekadnav bijusi pašmērķis. Mans galvenais kritērijs – vai pēc sarunām ar Dievu saprotu, ka Viņš ir aicinātājs, pat ja pragmatiski domājot,ir vieglāk palikt tur, kur esi, kur pazīsti vidi un cilvēkus, ir izveidota komanda, ir cieņa un sapratne. Tāpēc neslēpšu, ka lēmums par kalpošanu Jēzus draudzē nebija viegls. Tomēr jau šajā īsajā laikā esmu sajutis Jēzus draudzes cilvēkus un garu, kam atsaucas arī mana iekšējā būtība. Jēzus draudzē es jūtos brīvi. Tas nenozīmē, ka viss būtu pašsaprotamiunvienkārši – nebūt ne –, taču esmu sajutis personīgo kalpošanas prieku un vilkmi šeit būt.

Vismaz iesākumā draudzei noteikti ir daudz jautājumu. Piemēram, kāpēc tev ir tik īsi sprediķi?

Ir diezganloģiski, ka cilvēki sev ierastā vidē gaida, lai viņu priekšstati netiktu izaicināti ar rīcību, kas pēc formas, iespējams, ir atšķirīgano tā, kā bijis līdz šim. Atbildot par sprediķiem: līdz šim esmu kalpojis draudzēs, kur rudeņos un ziemās dievnamos dažkārt ir āra temperatūra, un man tas vienmēr ir bijis viens no lielākajiem profesionālajiem izaicinājumiem – pateikt sprediķi maksimāli koncentrēti, vienlaikus uz formas rēķina nepazaudējot būtiskāko saturu. Ar draudzes mācītāja Erberta laipnu atļauju un iedrošinājumu pašlaik es ļoti apzināti eksperimentēju ar formātiem. To varētu salīdzināt ar tenisu. Tur nav tikai garās izspēles vien. Ir arī saīsinātie un nogrieztie sitieni. Vienmēr to esmu uz skatījis par ieguvumu un esmu vēlējies izkopt prasmes, kas man ļautu pārvaldīt visu šo arsenālu. Bet pēc savas iekšējās sajūtasesmu garo formātu cienītājs, tā ir mana dabiskā komforta zona. Es ceru, ka Jēzus draudzē varēšukļūt parsavējoun uzticētos kalpošanas pienākumus veikt ar prieku. Jo, manuprāt, galvenais ir nevisdarīšana, bet attiecības, kas veidojas starp mums, cilvēkiem, un starp mums un Dievu. Tātad arī ir mana lūgšana – lai varu kļūt par savējo un kopīgi darīt darbu, uz kuruDievs ir aicinājis. Kas ir pats labākais un būtiskākais, ko varu dot Jēzus draudzei, – to rādīs laiks. 

Ko novēli šīs sarunas lasītājiem?

Novēlu draudzei, lai mēs varētu gan pulcēties ap Dieva vārdu un sakramentiem, gan klausīt Kristus misijas pavēlei – būt par Viņa lieciniekiem šajā pasaulē. Tad mēs būsim ne tikai saņēmēji, bet arī devēji, ļaujot Dieva žēlastībai brīvi plūst caur mums tālāk uz citiem.

 

Intervēja Edgars Gertners

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv