jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Zani un Jāni Prāmniekiem
Intervija ar Zani un Jāni Prāmniekiem
„Evaņģelizēt” un „pārliecināt” – bieži mēs starp šiem vārdiem liekam vienādības zīmi un nepamanām, ka šo vārdu nozīme ved katra savā virzienā. Atslēgas vārds ir „pacietība” – tā ļauj sagaidīt pārmaiņas, kad tām jānotiek. Vai ir viegli būt pacietīgam? Šo jautājumu pārdomāt aicinājām Jāni un Zani Prāmniekus. 

Kas jums pirmais nāk prātā, dzirdot vārdu „pacietība”?

Jānis Prāmnieks:Pirmā asociācija ir bērni. Nolikt viņus gulēt, pamodināt, saģērbt – tas dažkārt prasa pacietību. 



Zane Pumpure-Prāmniece:Man ir līdzīgi. Vienmēr šķita, ka esmu pacietīgs cilvēks – gan skolā, gan mācībās, gan dažādos pienākumos –, bet tad piedzima bērni... 

Vai ar bērniem esat runājuši par to, cik lielu pacietību viņi no jums prasa? 

J.:Domāju, ka bērni to nesapratīs, tāpat kā es pirms viņu piedzimšanas nesapratu, ko nozīmē kaut kam veltīt laiku. Paskaidrot pieaugušo pārdzīvojumus bērniem ir ļoti grūti, jo bērni ir brīvāki nekā mēs. Pieaugušo dzīvē ir pienākumi, uzdevumi, laika ierobežojumi, bet bērni pasauli uztver vieglāk. 

Z.:Esmu dzirdējusi sakām, ka nevar prasīt, lai bērns mūs saprot, jo bērns jau nekad nav bijis pieaudzis, taču mēs esam bijuši bērni. Mēs neesam līdzīgās pozīcijās, lai viņi mūs varētu saprast.

Kas jums palīdz nesalūzt šajos pacietības pārbaudījumos? 

J.:Nav jau tā, ka nesalūstam. Reizēm atnāc mājās pēc garas darbadienas un vēl kaut kas ir jāizdara, bet pa vidu ir bērni, kas mūs visu dienu nav satikuši un kam vakarā vajadzētu būt prioritātei... Gadās, ka uzmanību nav iespējams sadalīt un pacietība iziet no rāmjiem.

Z.: Mēs nebūsim tie, kas pateiks, kā šos pacietības pārbaudījumus ideāli pārvarēt, bet varam iedrošināt, ka arī mēs neesam perfekti. No malas jau grūti redzēt, kādi kuram pārdzīvojumi. Baznīcas solā mēs visi sēžam mierīgi, bet to, kā ir mājās, neviens neredz.

Vai pacietība tiek pārbaudīta arī vīra un sievas attiecībās?

J.:Mēs abi esam pacietīgi viens pret otru, un nevaru atcerēties, kad būtu ļoti aizsvilies. Mēs esam komanda. 

Z.:Jebkurā dzīves situācijā es zinu, ka neesmu viena un ka risinājums nav tikai uz maniem pleciem. Kad parādās grūtības vai problēmas, mums, sievietēm, bieži vien ir daudz emociju un pārdzīvojumu, bet tad man palīdz Jāņa racionālais skatījums un miers. Arī attiecībā uz bērniem: gadās, ka viens ir izvests no pacietības līdz pēdējam, bet tad pēkšņi parādās spēks otram un viņš visu atrisina. 

J.:Uzskatāms piemērs ir mazu bērnu likšana gulēt. Darot to ilgāk par stundu, tu, protams, uzvelcies, un bērns to jūt. Ja samaināmies, bērns aizmieg jau desmit minūtēs, jo otrs cilvēks blakus ir mierīgs un arī bērns nomierinās.

Cik mierīgi šajā laikā jūtaties paši?

J.:Vakar tieši runāju ar kādu cilvēku, kas jautāja: nez, uz kurieni šī pasaule iet? Pieļauju, ka šis jautājums ir bijis aktuāls visos laikos. Man šķiet, ka šī pasaule iet uz iznīcību, bet labā ziņa ir tā, ka mums būs jauna zeme un jaunas debesis. 

Z.:Man liekas, ka pasaulē paliek arvien mazāk mīlestības. 

Šķiet, ka vienīgais aizsargmūris šajā situācijā ir lūgšana. 

J.:Jā, no Svētdienas skolas prātā palicis Ivetas Godiņas teiktais: lūgt var vienmēr un visur – jebkuros apstākļos. Daru to mašīnā, darbā pie galda. Katru vakaru ģimenē sanākam kopā un pārrunājam to labo un ne tik labo, kas pa dienu ir noticis. Katru vakaru arī lūdzam. Mazākā meita vēl nelūdz, bet arī viņa mēģina. Reizēm viņa čukst: „Kas man tālāk jāsaka?” Tad mēs palīdzam. Uz šo kārtību mūs pamudināja vecākā meita, kas pirms pāris gadiem vakarā teica: „Ejam kopā lūgt!” Pirms tam mums tā nebija – lūdzām katrs savā nodabā. Tā bija zīme no Dieva, ka tā vajag.

Palūdzat un ejat gulēt? Kā jums tas izdodas?

J.:Mēs to darām bērnu gulētiešanas laikā, pusdeviņos; pēc tam paši vēl paliekam nomodā. Esam pārrunājuši šādas lūgšanas ar citiem vecākiem, un visiem ir vienas un tās pašas problēmas. Ja ir vairāki bērni, tad viens jau ir gultā, bet otrs vēl nav zobus iztīrījis.

Z.:Bet tas ir ļoti jauks mirklis, kad visi nomierināmies, izrunājamies un lūdzam. 

J.:Lūgšana ir arī iespēja bērnus iepazīt, jo viņi tev uztic pašu svarīgāko. 

Jūsu vecākā meita jau iet skolā, jaunākā vēl bērnudārzā. Kādas bija sajūtas, palaižot bērnus vidē, kur neko nespējat kontrolēt?

Z.:Bērnudārzs mums ir īpašs, jo bērni gāja pie manas mammas, kur ir zināma un kontrolēta vide, bet skolā gan bija absolūti jauna pieredze un sveša vide – tas bija bailīgi.  Skolā ir izvēles priekšmets „kristīgā mācība”, ko no 25 klases bērniem apgūst tikai seši. Tagad, otrajā klasē, esam jau mierīgāki. Meita skolā evaņģelizē. Viņa pat bija atvedusi klasesbiedru uz Svētdienas skolu. Viņa arī vienmēr paņem no baznīcas materiālus un izdala klasesbiedriem un skolotājām.

J.:Vecākā meita ir ļoti ekspresīva un pārliecināta par sevi. Šajā ziņā viņa ir pilnīgs pretstats mums. Ir bijuši gadījumi, kad viņa stāsta: man skolā teica, ka Dieva nav, bet es izstāstīju, ka tās ir muļķības, un pateicu, kā ir patiesībā. Man ir prieks, ka viņas draugu loks ir izveidojies pārsvarā no tiem, kuri apgūst kristīgo mācību. 

Z.:Mācītājs šodien sprediķī runāja par to, kā palikt ticībā. Noteikti ir jābūt draudzē – arī bērnam. Lai viņš zinātu, ka viss ir kārtībā un viņš nav vienīgais „jocīgais” uz pasaules, kurš tic Dievam. Mūsu bērniem ir arī daudz māsīcu un brālēnu, kas ir draudzēs, tāpēc ir vieglāk. Jautājums par nedrošību ir aktuāls ne tikai bērniem. Arī mēs, pieaugušie, bieži vien nonākam vidē, kur par kristiešiem izsakās ļoti nicinoši, un tad ne vienmēr ir drosme iebilst. 

J.:Pirms gadiem desmit šādās diskusijās es būtu vilcis ārā Bībeli un „bliezis pa galvu”. Esmu novērojis, ka mēs, kristieši, bieži vien nevis evaņģelizējam, bet nepacietīgi cenšamies pārliecināt. Laika gaitā esmu nomierinājies un ar cilvēkiem runāju viņiem saprotamāk. 

Z.:Mēs esam iemācīti būt toleranti.

J.:Es nerunāju par visa pieņemšanu. Cilvēki bieži saka: mums katram ir savs viedoklis un visi viedokļi ir pareizi. Man šķiet, ka balts ir balts un divi plus divi ir četri. Patiesība ir viena. Internetā ir bildīte, kur divi cilvēki skatās no divām pusēm. Viens redz sešinieku, bet otrs devītnieku. Manuprāt, tajā zīmējumā vienkārši ir aizmirsts ielikt punktu, jo autors ir gribējis parādīt vai nu sešinieku, vai devītnieku, nevis to, ka visi skatījumi ir pareizi. Atšķirībā no pagātnes es vairs nesūtu cilvēkus mācīties, bet runāju un ieklausos. Tas ir vērtīgāk un auglīgāk. Svētdienas skolā mums mācīja, ka pirmā liecība ir tas, kādi esam mēs paši. Mazotnē jau tas nešķita nekas īpašs – esmu, kāds esmu. Tagad, pieaugušo dzīvē, cilvēki arvien vairāk pamana, ka ir atšķirība. Cilvēki nāk pajautāt, lūdz palīdzību. Mēs esam liecība citiem cilvēkiem vairāk, nekā mums pašiem šķiet.

Tavs brālis ir mācītājs. Vai esi izjutis spiedienu, ka arī tev par tādu jākļūst?

J.:Katram ir savs aicinājums. Šogad esmu uzņēmies vadīt vasaras nometnes vakarus, bet tas nav mans aicinājums, drīzāk izaicinājums. Vienīgais periods, kad domāju, ka būšu mācītājs, bija divpadsmit gadu vecumā, bet tad sapņoju arī par ugunsdzēsēja profesiju, tā kā tas nebija nopietni. 

Vai jūsu ģimenē ir kāda kopīga kalpošana? 

Z.:Mēs kopā tikko darbojāmies iesvētes mācības grupā, tagad kopīgi gatavosimies nometnes vakariem. Reizēm es kalpoju arī ar smilšu kino. 

J.:Jā, un uz tiem pasākumiem mēs parasti braucam kopā. Ir interesanti iepazīties ar citām draudzēm un cilvēkiem. 

Kā kalpošanā nepārdegt?

J.:Šajā pusgadā grafiks bija diezgan noslogots, un mums katram ir brīdis, kad sagurstam. Tas ir normāli.

Z.:Lai nepārdegtu, ir jāmācās kādreiz pateikt arī „nē”. Mēs vienmēr gribam būt labi un atsaucīgi, bet ir jāmēģina visus pienākumus sabalansēt, lai kalpošana neatņemtu laiku ģimenei.

J.:Es ticu, ka Dievs visu kārto arī tad, ja kāds saka „nē”. Labāk ir atteikt nekā runāt pretī sirdij un darīt ar piespiešanos. 

Cik sen jūs esat Jēzus draudzē?

J.:Es šeit esmu kopš septiņu gadu vecuma.

Z.:Jēzus draudzē esmu trīspadsmit gadus – kopš Jānis mani atveda. Man jau sākumā negribējās nākt. 

J.:Jā, pretestība bija liela. 

Z.:Nebiju kristiete, un man nepatika, ka mani vēlas pārveidot. 

Tu taču zināji, kas ir Jānis.

Z.:Jā, un tas viņam sākumā bija liels mīnuss. It kā normāls čalis, bet kristietis... (smejas)

J.:Mana mamma kādreiz sacīja: ja satiksies kristietis un nekristietis, tad viņi tādi nepaliks. Vai nu abi kļūs par kristiešiem, vai abi aizies prom no Dieva. 

Z.:Jā, Jānim ar mani ir jābūt pacietīgam – te atkal atgriežamies pie pacietības –, jo man laiku pa laikam rodas jautājumi, par kuriem karsti diskutējam. 

J.:Ticības ziņā mūsu pieredze ir dažāda. Es varu Zani apskaust, ka viņai ir fiziska pieredze, bet man tas ir nācis no bērnības. 

Z.:Es reizēm brīnos, kā tas ir: tu tici, un viss. Man vajag visu salikt pa plauktiņiem. 

J.:Man atkal pietiek ar to, ka ticu, un es nemeklēju vēl kādus pierādījumus. 

Ja bijāt tik atšķirīgi, kā jums izdevās apprecēties?

Z.:Bija pārliecība, ka Jānis ir mans īstais cilvēks. Mani uzrunāja tas, ka varu viņam uzticēties, un šajā ziņā viņš atšķīrās no citiem puišiem. Viņam bija vērtības. 

J.:Es katru vakaru lūdzu par sevi un Zani. Man Zane patika jau tad, kad kopā mācījāmies līdz devītajai klasei. Jau tad bija sajūta, ka Zane ir mans cilvēks, bet satikties sākām tikai pēc vidusskolas. Zinu gadījumus, kad par cilvēku lūdz un viņš atgriežas. Domāju: kāpēc tas nevarētu notikt arī ar mums? Ja vien tas ir Dieva plāns. 

Z.:Man ļoti palīdzēja tas, ka pamazām iepazinu Jāņa draugus un ģimeni. Bija radies maldīgs priekšstats, ka uz baznīcu iet tikai jokaini cilvēki. Sākumā gaidīju, kad nu tās dīvainības nāks ārā, bet tā arī nesagaidīju. Notika pretējais – es pati sāku atvērties un novērtēt to attiecību kvalitāti, kas ir starp kristiešiem. Tad arī pamazām sāku ieklausīties tajā, kam kristieši tic un ko viņi sludina. 

Vai jums ir kāds sapnis par draudzi? 

J.:Es vēlos, lai mēs kļūtu atvērtāki pret apkārtējo rajonu. Uz dievkalpojumu sabraucam no Rīgas un Pierīgas, bet tepat apkārt ir daudz cilvēku, kuri nav draudzē. Vēlos, lai mēs uzrunātu Jēzus baznīcai fiziski pašus tuvākos, varbūt, piemēram, sarīkojot kādu pasākumu ārpus baznīcas sienām. 

Z.:Ceru, ka izdosies noturēt to, kas mūsu draudzei ir īpašs, piemēram, vasaras nometni. Mums ir draugi no citām draudzēm, un visi ir pārsteigti, ka mums ik gadu tiek rīkots tik liels draudzes pasākums. Iespējams, ka mēs nometni un daudz ko citu reizēm uztveram kā pašsaprotamu, bet domāju, ka mums vairāk jānovērtē tas, kas mūsu draudzei ir, nekā jāskumst pēc tā, kā mums nav. 

 

Intervēja Edgars Gertners

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv