jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Zani Pugoviču, Anitu Dravenieci un Edīti Vērdiņu
Intervija ar Zani Pugoviču, Anitu Dravenieci un Edīti Vērdiņu

Kurš Gara auglis, jūsuprāt, ir vērtīgākais?

Edīte VērdiņaMīlestība un prieks. 

Zane PugovičaManuprāt, visi Gara augļi ir saistīti. 

Anita DravenieceMīlestība.

Kāpēc? Bībelē teikts, ka visi Gara augļi ir labi.



E:Bībele daudz runā par mīlestību – tas nevarētu būt tāpat vien. Arī pats Dievs ir mīlestība, tāpēc tā, manuprāt, ir pāri visam. 

A:Mīlestība ir tas, ko ļoti vēlamies saņemt no cilvēkiem un Dieva, bet pārējie Gara augļi vairāk prasa došanu no mūsu puses.

Runājot par laipnību – kā šis Gara auglis izpaužas jūsu kalpošanā?

E:Kad sāku nākt uz baznīcu, man ļoti patika, ka te sagaida priecīgi un smaidīgi cilvēki. Man rūpes par citiem vienmēr ir bijušas svarīgas. Pāris reizes cilvēki, uzzinot, ka eju uz baznīcu, ir teikuši: jā, tā jau man likās, jo tu esi citādāka nekā pārējie. Tas gan nav saistīts ar šo kalpošanu, bet vairāk ar to, ka esmu kristiete.

A: Kad iesaistījos šajā kalpošanā, biju pārsteigta, ka saņemu tik daudz laipnu vārdu, jo īpaši no draudzes māsām, kuras, ienākot baznīcā, jau pašas pasaka kādu labu vārdu. Tas ļoti uzlādē. Tie labie vārdi, ko cilvēki man pirms dievkalpojuma saka, man iesēžas sirdī, un es tos cenšos teikt tālāk citiem. 

Z:Šī kalpošana ir liela dāvana. Viena no īpašībām, kam tajā jāpiemīt, ir uzticamība, jo te ir jābūt noteiktā laikā. Savā ziņā šī kalpošana prasa, lai tu laicīgo pakārtotu garīgajam. Es draudzē nācu kādus divus gadus, bet nezināju, kur kalpot. Mani uzrunāja Rute Bikše, un es piekritu. Pēc iesvētes mācības visiem uzdod jautājumu par vēlēšanos kalpot, bet man nebija priekšstata, cik plašas ir kalpošanas iespējas, jo īpaši Jēzus draudzē, kas ir ļoti aktīva. Līdz tam man šķita, ka kalpo tikai mācītājs un pērminderi. 

Vai laipnība ir dāvana, kas tiek iedota, vai tomēr to var iemācīties?

Z: Bībelē ir 15 Rakstu vietas par laipnību; četras no tām runā par laicīgo laipnību, bet pārējās par Dievu. Praktiski kalpojot, pieredze ir dažāda. Dažreiz cilvēki nemaz nevēlas kontaktēties un griež muguru, bet arī tad jābūt laipnam. Ir arī reizes, kad ienāk cilvēks, ar kuru nav tik patīkami vai ir pat bailīgi; tad ir labi, ka blakus ir pērminderi. Atceros, kad vēl kalpoja Ģirts Prāmnieks, baznīcā ienāca kāds vīrietis. Pirms dievkalpojuma viņš ļoti skaisti spēlēja klavieres, bet sprediķa laikā sāka mācītājam traucēt. Paldies Dievam, pērminderis Haralds Biete laipni piegāja pie viņa, ar humoru parunāja un izveda ārā. Bija redzams, ka viņā ir garīga agresija. Ja nebūtu bijis Haralda, nezinu, cik labi mums veiktos ar laipnu attieksmi. 

E:Manuprāt, laipnība ir Dieva dāvana; Jēzus saka: tērpieties laipnībā! Ja laipnība nāk no cilvēka, tā var būt arī samākslota vai egoistiska, bet tā, kas nāk no Dieva, ir patiesa. Kad sāku nākt uz baznīcu, nejauši dzirdēju vecmāmiņas telefonsarunu ar viņas draudzeni. Viņa sacīja: „Edīte ir pavisam izmainījusies.” Nebija jau tā, ka es pati vēlējos kaut ko mainīt, – to izdarīja Jēzus. 

Kāds varētu teikt: kas tur liels tā sagaidīšana. Tikai jāiedod un jāpaņem dziesmu grāmata un jāpasmaida. Taču cilvēki, kas nāk uz baznīcu, ir tik dažādi un nestandarta situāciju netrūkst. 

A:Jā, gadās, jo īpaši lielajos pasākumos – Ziemsvētkos un Lieldienās. Esmu dzirdējusi sarkastiskas frāzes no cilvēkiem, kuri nav no draudzes. Reiz ceturtdienas dievkalpojuma laikā ienāca cilvēks un sāka skaļi jautāt, kurš pie baznīcas nolicis auto. 

Z:Tas laikam bija manas kalpošanas pirmais gads. Dievkalpojuma laikā baznīcā ienāca kāds ļoti korekts krieviski runājošs vīrietis. Viņš gribēja satikt mācītāju, un es paskaidroju, ka šobrīd notiek Svētais Vakarēdiens un tas nav iespējams, ir jāuzgaida. Gaidīt vīrietis nevarēja, bet viņš atstāja gleznu, kas tagad ir lielajā zālē, bet ilgus gadus bija nozagta. 

Vai sagaidītājas ir vērīgas pret cilvēkiem, kas ienāk baznīcā? Piemēram, īpaši uzmundrinot noskumušos?

A:Tas nav tik viegli. Piemēram, Rute Bikše vienmēr ir tuvu pie ieejas un atpazīst arī tos draudzes locekļus, kas ilgāku laiku uz baznīcu nav nākuši. Es vēl nekalpoju tik ilgi un nepazīstu visu draudzi pēc sejas. Vispirms es kalpoju tikai ceturtdienās, un, kad sāku kalpot svētdienās, arī mani sākumā pat neatpazina. Ja cilvēks kaut ko jautā, protams, atbildu, bet no pirmā acu uzmetiena pateikt, kas katram sāp, vēl nevaru, taču daudzi paši nāk klāt un stāsta par saviem notikumiem. Mēs ar prieku uzklausām. Cilvēkiem gribas parunāties. 

Z: Laiku pa laikam parādās arī jauni cilvēki. Žēl, ka pēc iesvētes mācības daudzi pārstāj nākt uz dievkalpojumiem. Cerams, ka viņi ir kādā citā draudzē. Taču, runājot par mūsu draudzes cilvēkiem, īpaši tuvi sirdij ir tie, kas šeit nākuši visu mūžu – kristīti, iesvētīti, laulāti un visu mūžu kalpojuši. Viņi ar savu piemēru dod īpašu stiprinājumu. Man šķiet, ka Jēzus draudzi apmeklē tādi cilvēki, kas vēlas būt attiecībās ar Dievu, nevis dievkalpojuma apmeklēšanu uztver kā prestižu, ko parādīt sabiedrībai. 

Kādi pienākumi ir jūsu kalpošanā?

E:Mēs sagaidām cilvēkus, iedodam grāmatu vai dievkalpojuma kārtību, atbildam uz jautājumiem. Pēc dievkalpojuma saskaitām ziedojumus un pateicamies Dievam.

Jūs pirmās ieraugāt, cik liels ir bijis draudzes ziedojums. Vai tajās reizēs, kad kolekte ir lielāka, emocijas ir citādas nekā tad, kad ziedojums nav tik liels? 

E:Pirmoreiz, kad gāju skaitīt, man nebija priekšstata, cik daudz vispār ziedo. Tikai ar laiku varēju novērtēt – šoreiz vairāk vai mazāk. Man nekad nav sajūtas, ka cilvēki ziedo daudz vai maz; katrs cents ir svarīgs. Ja ir vairāk, tad, protams, ir prieks. 

A: Tad, kad ir mazāk, nav nekāda apbēdinājuma. Esmu runājusi ar citām kalpotājām, ka mēneša griezumā ziedojumu apjoms svārstās. Liels prieks bija, kad remonta laikā gadījās rekordziedojums: es tad pirmo reizi rokās turēju 200 eiro banknoti; pirms tam nebiju tādu pat redzējusi. Citreiz arī ceturtdienās cilvēku ir maz, bet ziedojums liels. 

E:Galvenais, lai cilvēki nedomā, ka mēs skatāmies, cik kurš ziedo.

A: Jā, es pat cenšos neskatīties.

E: Es arī jūtos mazliet neērti un skatos uz otru pusi.

A:Esmu bijusi baznīcās, kur pa solu rindām dod ziedojumu trauku, un tad viss ir redzams. Tas man nepatīk. Pie mums ir daudz labāk, jo varam ziedot ne tik publiski.

Z:Es arī pateicos par katru naudiņu. Jā, protams, baznīcai ir jāziedo, taču rocība cilvēkiem ir dažāda. Atceros ļoti vienkāršu vīrieti no laukiem, kurš kādos Ziemsvētkos iebēra kolektē monētas, vainīgi paskatījās un sacīja: „Es vairāk nevaru iedot.” Mani tas ļoti aizkustināja. Dievs vienmēr iedos tik daudz, lai pietiktu. 

Kāpēc jums ir svarīgi kalpot dievkalpojumā?

E: Es pārsvarā kalpoju ceturtdienās un ļoti tās gaidu. Tas ir nedēļas punkts uz i. Mēs ar Zani Pugoviču parasti kalpojam divatā. Tā ir arī satikšanās ar draudzes locekļiem, bet pāri visam tā ir satikšanās ar Jēzu. 

Z: Ceturtdienās dievkalpojums ir privātāks, citreiz ir tikai ap divdesmit cilvēku. Man ļoti patīk ceturtdienās – tad ir intīmāk, rosība ir mazāka un var labāk koncentrēties. Svētdienās apkārt daudz kas notiek un koncentrēties uz sprediķi un pat grēksūdzi ir ļoti grūti, jo pirmās dziesmas laikā baznīcā nāk daudz kavētāju. Kalpojot par sagaidītāju, cilvēkus var iepazīt tuvāk, var uzzināt viņu dzīvesstāstus. Esmu sapratusi, cik Latvija ir maza – uz Jēzus draudzi, izrādās, nāk arī mana skolas biedrene. Jēzus draudze ir ļoti atvērta un draudzīga. 

A:Kad sāku nākt uz šo draudzi, es biju ļoti saviļņota par to, ka mums pat ceturtdienās spēlē ērģeles. Šķita: Dievs ar to visu parāda tik lielu žēlastību un mīlestību un ir kaut kas jādod pretī – kaut vai kalpojot baznīcā. Tagad jau pierasts, ka skan ērģeles, bet visur tā nav. 

Pirms laika man bija divas nopietnas operācijas un biju ļoti sadrūmusi, taču ārsts teica, ka man ir parādīta liela Dieva žēlastība, ka viss ir salīdzinoši labi. Tolaik vairāk nekā pusgadu nekalpoju. Kāda no ticības māsām mani iedrošināja, ka varu atkal sākt kalpot. Tas man deva iedvesmu, ka varēšu pateikties par to žēlastību un dziedināšanu, ko Dievs man ir devis. Es noteikti negribētu atteikties no kalpošanas un vēlos to darīt ilgtermiņā.

Cilvēkam ir jābūt mīlestības pilnam, lēnprātīgam un jādara labu, bet kur ir tā robeža, kad vairs nevari būt labs un ir jāsaka kāds stingrāks vārds?

E: Labs vari būt, taču, ja to sāk izmantot, piemēram, liekot tev darīt vairāk tikai tāpēc, ka esi atvērts un saki „jā”, tad robeža ir jānovelk. Man dzīvē bija posms ārpus baznīcas, kad ļoti mācījos teikt „nē”. Kristiešiem šajā ziņā varētu būt problēmas, jo mēs esam atvērti un varbūt pat naivi, taču mēs nedrīkstam ļaut sev darīt pāri. 

A: Gatavojoties šai sarunai, es ieskatījos internetā, un izrādās, ka 13. novembrī ir Pasaules laipnības diena. Laicīgā laipnība atšķiras no garīgās laipnības. Ja kādu palaidīsi pa priekšu, tā ir īslaicīga pieklājība. Bībelē Vēstulē romiešiem lasām, ka neviens nav labs un visi esam grēcinieki. Tas nozīmē, ka mums ir jāaug laipnībā, taču mēs to varam tikai Svētā Gara spēkā. Līdz pat šai dienai neesmu apguvusi, kā pateikt „nē”, un, kā Edīte minēja, esmu tāpēc cietusi. Man ir liels prieks, ka Edīte to ir apguvusi. 

Vai, apmeklējot citas baznīcas, raugāties ar savu profesionāļa aci, kā jūs sagaida?

E: Es šajā kalpošanā neesmu tik ilgi, lai vērtētu. Laiku pa laikam ar vīru aizejam uz Baltezera baznīcu, un tur, manuprāt, pat nav sagaidītāju.

Z:Dažas reizes esmu bijusi Lutera draudzē, un pamanīju, ka tur cilvēki pirms dievkalpojuma kārtīgi sēž, nevis apkampjas un sarunājas, kā tas ir pie mums. Es gan nesaku, ka tas ir nepareizi; iespējams, ka viņi koncentrējas uz to, uz ko ir atnākuši. 

A:Jā, arī pēc manas pieredzes, cik esmu bijusi kādās mazākās baznīcās, neviens pie durvīm nesagaida. Tur trūkst tā personīgā momenta – savā ziņā tu paliec kā svešinieks, kas apmeklē dievkalpojumu un pēc dodies prom, jo nav neviena, ar ko parunāties.

Palikt nepamanīts jau var arī lielās draudzēs – arī pie mums. Visas cerības uz jums, ka jūs visus pamanīsiet!

A:Godīgi sakot, man ir grūti citus uzrunāt, jo baidos, ka otrs atraidīs, tāpēc reizēm esmu neziņā, kā rīkoties. Man ļoti patika, kā „Jēzus Draudzes Dzīves” redaktore Kristīne mani laipni uzaicināja uz šo sarunu, – viņa nespieda, bet ļāva pašai izvēlēties. Tas mani iedrošināja, jo neesmu radusi daudz runāt. Taču īstais iemesls, kāpēc es piekritu šai sarunai, ir tas, ka mūsu avīzīte ir ļoti interesanta. Piemēram, iepriekš es zināju, ka vecāki ved bērnus uz Svētdienas skolu, bet reiz intervijā ar Kārli Škenderski izlasīju, ka viņš, lai stiprinātu ticību, nāk uz Svētdienas skolas Bībeles grupu. Padomāju: ja viņš var, kāpēc es nevaru? Tas mani iedrošināja. Ejot uz pirmo nodarbību, biju noraizējusies, ka neatradīšu savu grupu. Tas laikam bija Svētā Gara darbs, ka pa ceļam satiku Lienīti Čodari un viņa man visu izstāstīja. Tā bija pirmā un līdz šim pēdējā reize, kad Lienīti esmu satikusi uz ielas.

Ko jūs novēlat šīs intervijas lasītājiem?

E:Mani ļoti iedvesmo Bībeles vārdi „priecīgu devēju Dievs mīl” (2Kor 9:7). Varbūt kāds domā, ka tas ir par naudu vai desmito tiesu, bet aicinu padomāt par šo pantu saistībā ar labestību. 

A: Novēlu, lai mēs varētu sveicināties un pamanīt cits citu ne tikai baznīcā, bet arī ārpus tās. 

Z:Lai mums ik dienu būtu vēlēšanās paļauties uz Dievu – arī tad, kad neiet tik labi! Dievs vienmēr ir ar mums, un Viņa gādīgā roka vienmēr ir pār mums. 


Intervēja Edgars Gertners



 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv