jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Kristapu un Austru Legzdiņiem
Intervija ar Kristapu un Austru Legzdiņiem

Kristaps un Austra Legzdiņi – jauna ģimene, kas sākusies tieši Jēzus draudzē. Atskatoties abi secina, ka attiecības izveidojās šķietami kā pa diedziņu, tomēr šis ceļš nebija cukurā kaisīts. Šajā sarunā uzzināsiet, kā Dievs abus gatavoja īstajam satikšanās brīdim un kā Viņš palīdz pārvarēt aizas, kas veidojas reālās, nevis ideālās attiecībās. 

Tie, kas draudzē ir vismaz četrus piecus gadus, jūs abus ir iepazinuši kā ļoti spilgtas personības. Kristaps ir brīnišķīgs pavārs, bet Austra savulaik Jēzus draudzes kori aizveda līdz Pasaules koru olimpiādes zelta medaļai. Kā sākās jūsu kopīgais ceļš?





Austra: No malas raugoties, mums viss notika diezgan ātri. Sākums, kad paši sapratām, ka esam svētīti viens otram, bija pagājušā gada augustā, taču man sākums bija vēl aptuveni gadu pirms tam, kad draudzene Agnese uzaicināja uz lūgšanu grupu, kurā pulcējas meitenes un sievietes, lai lūgtu par savu ģimeni vai topošo vīru un ģimeni. Uz šo grupiņu brauc pat meitenes no Ventspils, bet man sākumā nebija skaidrs, kā tas varētu strādāt. Kad satiku Kristapu, sapratu, ka viņš ir mana ilgi lūgtā atbilde. Pēc trešā randiņa, kad bija jādodas mājās, man vairāk gribējās palikt, nevis iet – ļoti spēcīgi sajutu, ka nevaru no viņa aiziet.

Kristaps: Bieži mums par cilvēkiem galvā rodas bildes. Par Austru man bija radies konkrēts priekšstats, ka viņa ir diriģente ar augstāko izglītību, ļoti nopietns cilvēks. Kad aizbraucām uz nometni „BŪT”, mums piespiedu kārtā bija jāsarunājas, un pēkšņi sapratu, ka priekšstats ir bijis aplams. Ilūzija sabruka, un viss sākās no nulles. Mūsu trešajā randiņā bijām Mārupē uz grupas „Astro’n’out” koncertu; priekšā dejoja bērni, spīdēja gaismas, un jutu – jā, šis cilvēks man ļoti patīk.

Ja trešais randiņš bija tik zīmīgs, kāds bija pirmais?

K: Nometnē „BŪT” mums bija izveidojusies interese vienam par otru, un es uzaicināju satikties. Satikāmies Lucavsalā. Tas bija ļoti stīvi. Uztraukumā biju aizmirsis nopirkt dāvanu, un to atcerējos tikai tad, kad biju jau gandrīz tikšanās vietā. Nopirku kioskā „Domino” cepumus.

A: Tas man šķita oriģināli. Ne šokolāde vai puķes, bet cepumi – praktiski. Laikam uzreiz arī apēdām. Mūsu pirmā tikšanās bija diezgan formāla, jo atklāti pateicu – mani neinteresē vasaras romāns, es ilgstoši lūdzu par savu ģimeni. Randiņā biju ļoti satraukta, jo tas nebija mans pirmais randiņš. Sacīju Kristapam, ka man ir bail atkal atklāties un uzticēties. Kā psiholoģe izdomāju visādus variantus, ko viņš man atbildēs, bet Kristaps teica: „Baidāmies kopā!” Tas bija negaidīti veselīgi.

K: Man dzīvē pamatvērtības ir godīgums un atklātība, tāpēc arī sarunas bija atklātas un varējām godīgi viens otram pastāstīt par savām vēlmēm un pieredzi.

Jūs abi esat ļoti redzami savā kalpošanas darbā. Kā to ietekmēs laulība?

A: Kad beidzās mans laiks ar kori, bija garīgās izaugsmes jautājumi. Mēs ar Kristapu zinām savas individuālās prasmes un pienesumu, bet tagad domājam par tādu kalpošanu, kas būtu kopīga. Jātur acis un ausis vaļā – varbūt ir kādas vajadzības draudzē; domājam arī par savām idejām. Pirmslaulību kursā Vecajā Ģertrūdes baznīcā sajutām, ka būtu ļoti jauki, ja tāds būtu arī mūsu draudzē.

K: Vēlme kalpot pēc laulībām nav samazinājusies – tā ir pat palielinājusies –, bet tagad esam viens vesels. Negribu asociēties tikai ar ēdinātāju. Reizēm tas ir nepatīkami, jo esmu kas vairāk nekā tikai pavārs Kristaps. Taču es priecājos, ka ir kaut kas, ko es labi protu un ar ko varu pagodināt Dievu.

A: Mazās lietas nekur nepazūd – sadraudzība reizi mēnesī, kur Kristaps palīdz, vai es ar vīru kori Ziemsvētkos –, taču šobrīd raugāmies, ko jaunu Dievs mūs aicinās darīt kopā.

Klausoties šķiet, ka jums viss iet kā pa diedziņu?

A: Jā, tā varētu teikt. Iepazināmies augustā, saderinājāmies Vecgada vakarā un kāzas svinējām gadu pēc iepazīšanās. Dažas draudzenes nesaprata, kā tik ātri var pieņemt lēmumu, dabūt gredzenu un zināt datumu, taču man viss sākās ar lūgšanu, tāpēc, kad Kristaps nometās uz ceļa, es to biju gaidījusi un ar lielu laimi teicu „jā”.

K: Ja skatās virspusēji, viss izskatās kā pa diedziņu: ģimenes mūs pieņem, darbs abiem ir normāls, Dievs ir kopīgs. Tomēr jāņem vērā, ka dzīves ceļi mums bijuši dažādi, un attiecību periodā bija arī smagākas sarunas. Piemēram, Austras iepriekšējais darbs bija ārstēt cilvēkus no alkohola atkarības. Viņa caurām dienām redzēja tikai alkoholiķus. Es uzskatīju, ka svētkos var izdzert glāzi vīna, bet Austra bija pret. Daudz par to runājām, un brīžiem nebija viegli, bet beigās atradām vidusceļu, jo pirmslaulību kursos iemācījāmies viens otru sadzirdēt.

A: Lai otru sadzirdētu, ir skaļi jāatkārto otra sacītais, nevis jāinterpretē pa savam. Iepazīties 18 gados, kad abi kā personības vēl tikai veidojas, ir citādi nekā mūsu gadījumā, kad satikāmies jau kā divi veseli āboli. Mēs nenācām mainīt vai lāpīt otru, bet pieņemt.

Pielāgoties, pieņemt – tas skan tik pareizi, bet nebūt nav viegli.

A: Jā, ir bijušas diskusijas, ko otrs uztver kā strīdu, bet tev šķiet, ka mēs jau tikai runājam. Lēnām iepazīsti otru cilvēku, viņa pieredzi un sāc izprast. Par Kristapa pieminēto vīnu runājot, nekad nebūtu domājusi, ka man varētu traucēt tas, ka viņš svētkos izdzer glāzi vīna. Tā prasība radās pēkšņi. Laika gaitā mācījos lauzt savus stereotipus un saprast, ka ne visi, kas izdzer glāzi, ir alkoholiķi. Tagad kā sievai man vairāk ir skaidrs: pie psihologa nāk cilvēki ar salauztiem dzīvesstāstiem un atšķirībā no mums viņiem nav Dieva. Mēs esam nevis divi, bet trīs. Kristaps man ir iemācījis, ka nav vairs vecās Austras ar savu pieredzi, – tagad mēs kopā izdzīvojam kaut ko jaunu. Esmu ļoti pateicīga, ka viņš man to ir atklājis, jo es vairs nevaru darīt kā agrāk. Tagad izeju no dažādām situācijām meklējam kopā.

Ceru, ka tas jūs nesāpinās, ja teikšu, ka šajā ziņā neesat unikāli, – pilnīgi visi pāri piedzīvo karstākas situācijas, tikai ne visi par to atklāti runā. Iespējams, ka tā ir arī mūsu draudzē. Ko varētu darīt, lai palīdzētu?

K: Jēzus draudzē noderētu laulāto kursi, kur pāri varētu padalīties ar pieredzi.

A: Ir svarīgi zināt, kā sevi pasargāt. Mēs, latvieši, bieži vien nevis pabrīdinām, ka kaut kas var degt, bet runājam tikai tad, kad ir jau ugunsgrēks. Lūgšanas ir nenovērtējams, iedarbīgs spēks. Pēc vairākām situācijām savā dzīvē tikai pēc tam esmu uzzinājusi, cik daudzi par mani bija iestājušies lūgšanā. Draudzē nevajadzētu citus nosodīt. Jā, esam pakļauti grēkam un kārdinājumam, bet nevajag pārmest un teikt, ka esi pelnījis sodu. Cilvēks pats to zina, bet ir svarīgi, ka viņš var nākt un runāt. Tikai tagad, kopš esam attiecībās un laulībā, esmu pamanījusi, cik daudz mums draudzē ir attiecību, pāru, ģimeņu. Uzskatu, ka atbildība par draudzi ir jāuzņemas ne tikai mācītājam. Ja kādam ir problēma, tad tā ir arī mana problēma. Jāskatās, kā varu mierināt, atbalstīt. Ideālu attiecību nav, un ir jālauž stereotips, ka baznīcā tādas ir.

K: Draudze ir komanda, bet mācītājs – kapteinis. Ne jau viņš vienmēr nospēlēs visu spēli.

Modris Ozolinkēvičs kādā sprediķī sacīja: mēs otru nosodām tad, kad pašiem ir labi. Kas draudzi padara nosodošu?

A: Runa varētu būt par bailēm – ja ir bail rakties dziļāk, tad cilvēks ieņem aizsardzības pozu un ir pat gatavs mest ar akmeņiem. Bet mēs nekad nezinām katra cilvēka pilno stāstu. No pieredzes varu teikt, ka allaž aprāvos tiesāt, ja zināju kaut ko vairāk.

Jūsu satikšanās stāsts ir ļoti skaists, bet vai šādi stāsti var iedrošināt pārējos, kuri ceļā vēl ir vieni? Ir lietas, ko saprotam tikai tad, kad piedzīvojam, bet tur ir nepieciešama personiska pieredze.

A: Mums ar Kristapu viss notika ātri. Ar šo pieredzi es būtu gatava gaidīt vēl desmit gadus, taču pirms pagājušā gada augusta arī man viss šķita nereāli. Pat negribējās iet uz to lūgšanu grupu, jo tur meitenēm kaut kas veidojās, bet man viss stāvēja uz vietas. Katrs stāsts ir individuāls. Kristaps par šo meiteņu grupiņu bija pārsteigts. Viņam bija interesanti, kā un kāpēc mēs lūdzam. Kristaps ar savu draugu Dievam par visu jau bija pateicies, un viņam ar to pietika. 

K: Tas ir labs jautājums: ko es teiktu cilvēkam, kurš ir vientuļš un domā, ka nekad nebūs ar kādu kopā? Patiesībā tā būtu saruna ar sevi pašu pirms kāda pusotra gada. Es teiktu: „Uzticies Dievam, no sirds – nevis izmisīgi – lūdz un pateicies. Tev jābūt pateicīgam un gatavam, jo nezini, kāpēc tieši šobrīd tā cilvēka nav.” Ja mēs ar Austru būtu iepazinušies ātrāk, iespējams, nekas nebūtu sanācis, jo man bija dažādas problēmas. Taču mēs satikāmies īstajā brīdī, jo Austra lūdza un es pateicos.

A: Dieva noliktais laiks ir perfekts. Cilvēkam visu gribas ātrāk, bet Dievs zina labāk par mums. Vai mani šāda intervija uzrunātu? Nezinu, bet ticu, ka Vārds un lūgšana darbojas. No 11 grupiņas meitenēm puse ir apprecējušās vai ir attiecībās, puse vēl meklē savu otru pusīti, un mēs turpinām lūgt un iestāties, jo zinām, ka visām būs ģimene. Nav ideālu un perfektu attiecību, tāpēc saku paldies Dievam un Kristapam, ka man ir reālas attiecības. Runājam kā labākie draugi, izklaidējamies kā bērni, strīdamies kā vīrs ar sievu, aizstāvam viens otru kā brālis ar māsu.

 

Ar Kristapu un Austru sarunājās Edgars Gertners.

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv