jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Irēnu Vilbergu
Intervija ar Irēnu Vilbergu

„Jēzus Draudzes Dzīves” uzticamajai vēstures pētniecei Irēnai Vilbergai bijusi raiba dzīve. Ar Dieva dotajiem talantiem viņa centusies dalīties ar saviem kolēģiem un skolēniem un ir pateicīga, ka bijis tik interesanti. Nenogurdināms ratiņš viņā dun joprojām, ik dienas kāpjot uz piekto stāvu.

 

Esmu lasījis jūsu rakstus draudzes izdevumā, taču jūsu personība līdz šim palikusi miglā tīta. Pastāstiet par sevi!


Esmu pateicīga Dievam par diezgan raibu dzīvi. Mana mamma dzīvoja Alūksnē, bet, kā jau čaklie vidzemnieki, aizbēga uz Rīgu un iestājās 2. vidusskolā un pēc tam Arhitektūras fakultātē. Mana mamma Elza Meldere-Ziemele bija viena no pirmajām sievietēm, kas gāja šīs it kā vīrišķīgās profesijas ceļu. Tolaik par izglītību bija jāmaksā. Viņa pa vasarām piepelnījās, veicot uzmērījumus, un tā apceļoja visu Latviju; par katru Latvijas novadu viņai bija savi novērojumi. Vidzemnieki tolaik koncentrējās uz mācībām un bija ļoti gudri, zemgalieši bija lieli zemkopji, dievticīgi un gudri, bet kurzemnieki esot bijuši tik skopi, ka studentam, kas nāk uzmērīt, esot suni rīdījuši virsū un pat maizi ar ūdeni nav piedāvājuši. Latgalieši, kaut arī ne pārāk pārtikuši, vienmēr esot pacienājuši ar pienu un maizi.

Savukārt tēvs nāca no Zemgales – viņa senči dzīvoja Lielupes krastā pretī Volgundes klosterim. Vecaistēvs no tēva puses nedzīvoja pārāk baznīciski, bet Dievam ticēja un mācīja, ka otram nedrīkst darīt to, ko pats negribi, lai tev dara. Tad viņš stāstīja piemēru, ka viena meitene esot tēlojusi eņģeli, uzkāpusi kokā, nokritusi un salauzusi roku. „Lūk, par eņģeļiem un Dievu nevar zoboties!” – tā vectēvs sacīja.

Jūs sevī vairāk jūtat vidzemnieces vai zemgalietes asinis?

Laikam abas. Mamma bija gudra, daudz lasījusi, bet tēvs bija liels fantazētājs. Viņš pirka mums Ulmaņlaika bērnu grāmatas un stāstīja pasakas un jūras piedzīvojumus ar lielu humora izjūtu. Viņi bija tik dažādi, bet ļoti labi satika, tātad laulībā nav abiem jābūt vienādiem. Vecāki viens otru papildināja un ļoti laipni uzņēma viesus. Mums Ausekļa ielā bija ļoti mazs dzīvoklītis, jo mammai bija veselības problēmas ar kājām un viņa domāja, ka paliks vecmeita, tāpēc lielāku neņēma. Beigu beigās viņa apprecējās, un tajā dzīvoklī bijām mēs četri, kopā ar brāli. Ja kāds radu bērns Rīgā mācījās, tad vienmēr pie mums palika nakšņot. Piemēram, mana māsīca, turpat uz saliekamā krēsla gulēdama, arī pabeidza Medicīnas fakultāti, un arī kaķim, kas pieklīda, pie mums klājās itin labi.

Jums bijis labs piemērs!

Jā, vecākiem bija liela mīlestība gan savā starpā, gan pret apkārtējiem. Jo tālāk mani vecāki mūžībā, jo augstāk viņus vērtēju.

Vai viņi bija ticīgi?

Jā, bet mammu un tēti nevarēja saukt par baznīcas cilvēkiem. Viņi daudz bija lūguši par mani Dievu, kad aklā zarna gāja pušu. Mūs ar brāli nokristīja un apprecējās arī viņi baznīcā, taču padomju laikā turp negāja, jo uzskatīja, ka visas baznīcas uzrauga čeka. Pārmērīgi tur zīmējoties, varēja pazaudēt darbu. Arhitektu savienības priekšsēdētāja bija mammu brīdinājusi, lai nekur neizrunājas un nerādās, jo uz katra stūra ir stukačs. Taču viņi mājās lūdza un stāstīja piemērus, kā Dievs palīdzējis.

Pastāstiet kādu piemēru!

Mans tēvs daudz pirka bilžu grāmatas, un viena bija ar Niklāva Strunkes ilustrācijām. Stāsts bija par spēka dēlu cīņu ar velniem, kuri bija dikti spilgti uzzīmēti. Es gulēju gultiņā, man bija kādi četri gadi, un man tie velni sāka rādīties, nevarēju aizmigt. Pienāca tēvs pie gultas un prasīja, kāpēc es neguļu. Neatceros, ko atbildēju, bet teicu par tiem velniem; tēvs man pārvilka ar pirkstu krustiņu pār pieri un sacīja: „Tagad tevi neviens vairs neaiztiks.” Reizēm nevajag daudz runāt, lai trāpītu kā naglai uz galvas.

Vai jūs turpinājāt mammas profesijas ceļu?

Jā, pabeidzu vidusskolu un stājos arhitektos. Paldies Dievam, tiku uzņemta, bet jāatzīstas kādā grēkā. Tolaik man nepadevās svešvalodas, bet iestājeksāmens bija krievu valodā. Es tās galotnes nošpikoju no puiša Ribuļa. Beigās skatos sarakstu ar tiem, kuri tikuši: es biju, bet Ribulis nebija. Ap sirdi palika ļoti nelabi, mocīja sirdsapziņa. Taču nākamajā gadā Ribulis tika uzņemts un sirdsapziņa nomierināta.

Kuri darbi jums atmiņā palikuši visspilgtāk?

Kad notika Vissavienības sadale, daudzus aizsūtīja strādāt uz Krasnojarsku Krievijā, bet es otrajā kursā biju apprecējusies un man atļāva palikt Rīgā. Tiku strādāt darbā, kur projektēja veikalus, kafejnīcas, interjerus. Viens no pirmajiem darbiem bija kafejnīcas „Vecrīga” rekonstrukcija. Tolaik bija jādomā ne tikai par interjera dizainu, kā tas notiek mūsdienās, bet arī par praktisko pusi, lai uzņēmums arī fiziski var labi darboties. Varu tikai slavēt Dievu, ka visi mani darbi bijuši tiešām interesanti.

Kad Latvija atguva brīvību, pirmajos gados darba vairs nebija un man piedāvāja iet pensijā. Es ļoti priecājos – iešu pensijā, lasīšu grāmatas, ēdīšu šokolādi! Pagāja laiciņš, un palika garlaicīgi. Naudas arī nebija, jo pensija maza. Uzzināju, ka 100. vidusskolā var iet strādāt par skolotāju, ja esi beidzis augstskolu. Man pašai bija tik labi skolotāji, ka domāju – jāpamēģina! Sāku tur kultūras vēsturi mācīt, vadīju zīmēšanas pulciņu un kristīgās mācības pulciņu. Man mamma bija mācījusi, ka ar bērniem jārunā kā ar pieaugušajiem. Mums gāja labi, bet uzradās likums, ka nepieciešama pedagoģiskā izglītība. Pēdējā brīdī iestājos Teoloģijas fakultātē. Tur pasniedzēja bija Austra Reine, ļoti jauka mācītāja. Prasīju viņai, vai manā vecumā maz vērts mācīties. Viņa teica: jāmācās līdz sirmam vecumam – kaut kur mūķenes pat 75 gadu vecumā esot ieguvušas maģistra grādu. Mācījos pa sestdienām, un nenožēloju – bija ļoti interesanti.

Šis diploms man vēlāk palīdzēja sākt strādāt Celtniecības koledžā, kur nostrādāju līdz pat 75 gadiem. Būtu jau vēl turpinājusi, bet iznāca likums, ka slodze vairs nav normēta, un kolēģes sagrāba stundas trīskārši. Tā nu man vietas tur vairs nebija, bet bija jau arī laiks iet pensijā. Tagad es rakstu draudzes avīzītei par vēsturi, jo man šķiet, ka jauniešiem tā ir jāzina, turklāt no Teoloģijas fakultātes man ir diezgan daudz labu grāmatu, ko šodien vairs nevar nopirkt.

Kāpēc jauniešiem jāzina vēsture?

Varbūt ne visiem jāzina, tomēr tas ir mūsu pamats, no kura nākam. Jaunībā man pašai vēsture nemaz neinteresēja. To laikam teica Jungs, ka noteiktā vecumā cilvēki sāk domāt gan par to, kas būs pēc nāves, gan to, kas bijis vispirms. Jaunieši kādu brīdi ir ļoti iedomīgi, un es jau arī tāda biju – galvenā arhitekte, oh! un ah! –, bet tas pāriet un tu sāc domāt par vecākiem un vēsturi. Cilvēka domāšana jau nav mainījusies – tehnoloģijas mainās, bet cilvēka būtība paliek tā pati.

Ko uz jūsu dīvāna dara Jura Rubeņa skandalozā grāmata?

Tā nav mana, draudzene iedeva. Man tā šķiet vērtīga grāmata, bet tur nav nekā jauna, ko nebūtu mācījusies kultūras vēsturē vidusskolā. Rubenis ir apkopojis, bet no sevis neko nav ielicis. Tā ir skaista grāmata, bet līdz galam izlasīt grūti, jo valoda ir diezgan garlaicīga. Par to strīdu, vai Magdalēna bija Jēzus sieva, – ne man spriest. Pat ja bija, man no tā ne silts, ne auksts, jo Jēzus ir Jēzus.

Dzīvojot šodienā, kā jūs jūtaties?

Ļoti labi – man ir pietiekama pensija, daudz mazbērnu un draugu, bet sirds sāp par jauniešiem, kam grūti dabūt darbu un tik dārgi jāmaksā par izglītību. Tas absolūti nav pieņemami, ka maģistra vai doktora grāds ir tikai naudas jautājums. Lielākā daļa kaimiņu no Vaivariem ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Sabiedrībā notiek stipra polarizācija – vieni nezina, kur naudu likt, un citi nezina, kur naudu ņemt pat ar godīgu darbu.

Bībelē taču teikts, ka bez Dieva gribas no ticīga cilvēka galvas ne matiņš nenokritīs.

Jā, ticīgi cilvēki ir pat Sibīrijā cietuši. Vienīgā cerība, ka debesīs būs labāk. Taču jāņem vērā: ir būtiski lai cilvēkam būtu tīra sirdsapziņa. Domāju, ka visiem mantraušiem un blēžiem kaut kur grauž sirdsapziņa. Normāls cilvēks nevar justies labi, ja redz, ka otram nav maizes.

Kāds ir jūsu atgriešanās stāsts?

Ne no sludināšanas; es pati lasīju Jauno Derību, mamma arī bija pasvītrojusi zīmīgākās vietas. Pamazām sāku lasīt Veco Derību, bet to jau vienā rāvienā nevar izlasīt. Tad sāku klausīties Rubeņa radioraidījumus, kaut ko konspektēju. No bērnības esmu dievticīga, bet lūdzu tādā līmenī: kaut viss būtu kārtībā! Man vecāki iemācīja, ka Dievs nav redzams. Domāju – kā? Gaiss un vējš taču arī nav redzams! Jā! Dievs redz, ko tu dari, ko tu domā, un dzird, ko tu runā. Atceros, ka strādāju par diezgan lielu priekšnieci kolhozā un man deva kaut kādus kukuļus, lai privātmāju varētu ātrāk uzbūvēt. Ar vienu roku jau to kukuli ņēmu, bet tad atcerējos: Dievs visu redz. Nepaņēmu.

Savu pirmo Bībeli dabūju no baptistiem. Sākumā domāju, ka man pašai tā jāsaprot, bet tad secināju, ka tomēr jāpaklausās, ko par to saka teologi. Izstaigāju daudzas draudzes, bet vairāk sāku iet Slokā pie mācītāja Beimaņa. Viņš man ieteica: ja gribi iet Rīgā, ej uz Jēzus draudzi. Tā arī sāku nākt. Sākumā vairāk mazbērnu dēļ, bet man ļoti iepatikās arī Erberta Bikšes sprediķi un draudze kļuva ļoti mīļa.

Vai esat kādreiz mēģinājusi evaņģelizēt?

Es strādāju par kristīgās mācības skolotāju. Mēs izdevām kristīgu sienasavīzi ar bērnu zīmējumiem un psalmiem. Caur to daudzi skolotāji evaņģelizējās.

Tagad kristīgo mācību skolās aizliedz. Kā to vērtējat?

Jā, tā ir ļoti slikta zīme. Senāk šī nodarbība bija fakultatīva, bet reti kurš negribēja, ka viņa bērns mācās ticības mācību.

Bērni prasa īpašu pieeju, un dažkārt gadās kuriozas situācijas. Vai varat padalīties ar kādu no skolotājas laika stāstiem?

Jāatzīst, ka mums gāja raibi. Kādā nodarbībā stāstu, ka Dievs ir labs, ka Dievs ir tēvs, un pēkšņi viena meitene ieskrien kaktā un sāk histēriski raudāt. Jautāju, kas noticis. Meitene caur asarām atbild: „Ja jūs zinātu, kāds ir mans tētis...” Tā nu sapratu, ka ar bērniem jārunā ļoti uzmanīgi, jo katram ir sava pieredze. Daži vecāki vienkārši gribēja, lai bērnus var ilgāk skolā atstāt, bet ir prieks, ka joprojām bijušie skolēni, satiekot uz ielas, mani apkampj un draudzīgi parunājas.

Ja tagad skolās kristīgo mācību aizliedz, kā, pēc jūsu domām, iespējams brīvi sludināt?

Es nezinu. Reizēm no rītiem, kad ir laiks, es aizlūdzu, lai Dievs apžēlojas par bērniem.

Ko mūsdienās jaunieši var darīt senioru labā?

Tas ir daudz, ja kāds atnāk ciemos un klausās seniorā, neuzskata par galīgi dumju. Varētu kādreiz aiziet uz veikalu pēc precēm tiem, kas klibāki. Bet senioriem tagad ir vieglāk nekā jaunajiem, kas nevar atrast darbu. Es aizlūdzu par cilvēkiem, lai Dievs par viņiem apžēlojas īpašā veidā, bet laicīgajiem ekonomikas jautājumiem nesekoju līdzi, jo saprotu, ka no manas saprašanas tur nekas nav atkarīgs.

Ne kurš katrs seniors spēj uzkāpt uz piekto stāvu.  Kā saglabājat sevi formā?

Es to izlasīju vienā katoļu žurnālā, intervijā ar kādu kungu, kas bija nodzīvojis 90 gadus. Viņš teica: mazāk ēst un vairāk kustēties! Par sevi varu teikt – man patīk piedzīvojumi, cik nu Dievs atvēl.

Ko jūs novēlat šīs intervijas lasītājiem?

Ticību, cerību, mīlestību, kas ir pāri visam. Lai katram ir tāda žēlastība, kādu Dievs īpaši ir novēlējis! Nav vienādu cilvēku, likteņu un talantu, bet lai Dievs svētī to, kas katram dots!

Intervēja Edgars Gertners 

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv