Mūžīgā dzīvošana Debesu valstībā ir katra kristieša mērķis. Ceļš uz šo mērķi bieži vien ir ērkšķains, bēdu un grūtību pilns. Tāpēc gribas jautāt, vai šis mērķis vispār ir īsts. Lai pārdomātu šo jautājumu, uz sarunu aicinājām mācītāju Aigaru Vančenko.

Par kādu vīru, kurš ir neredzīgs kopš dzimšanas, Jēzus saka: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jņ 9:3) Kā Dievs izvēlas cilvēkus, caur kuriem Viņš vēlas darboties? Kāpēc viens var būt veiksmīgs ģimenes cilvēks, bet citam jābūt aklam kopš dzimšanas?

Dievs darbojas un pagodinās pie ikviena cilvēka. Jautājums – vai esam nobrieduši, lai kļūtu par Dieva darbu kanāliem. Tas, cik cilvēks ir veiksmīgs, nav būtiskākais, pēc kā spriest, vai Dievs viņa dzīvē darbojas. Bieži vien tieši tie, kuri ir nonākuši grūtībās, kļūst par īstiem Dieva instrumentiem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi vairāk novērtē to, kas viņiem ir dots. Daudzas Baznīcas autoritātes ir bijušas nespēcīgi vīri un sievas, kas darījuši neiedomājamus brīnumus. 

Jā, bet vienmēr jau gribas zināt, kāpēc vienam iet labi, bet otrs ir bēdās.

Pie vainas ir lepnība. To var iznīdēt tikai ar ciešanām. Loģisks jautājums: vai tajos, kuri necieš, lepnības nav? Nē. Lepnība ir visos, tikai jautājums, cik gatavi esam sākt ārstēšanās procesu. Ir cilvēki, kas no Dieva mūk, jo vieglāk ir dzīvot ar apziņu, ka viss ir kārtībā. Kāds baznīctēvs šajā sakarā ir sacījis: ja tavā dzīvē viss ir ļoti labi, ir vērts aizdomāties, vai neesi aizgājis pārāk tālu no Dieva. Skan dīvaini, bet tā ir. Ticīgajam cīņa ar lepnību ir neizbēgama, taču, lai šajā cīņā spētu uzticēties Dievam, ir svarīgi redzēt ne tikai pašu cīņu un krusta nešanu, bet arī žēlastības piemērus, kad Dievs palīdz un vājos apžēlo. Arī Bībelē lasām, ka bija tādi ticīgie, kas uzvarēja, un bija tādi, kas dzīvoja ciešanās. Mūsu katra dzīve Dieva rokās ir unikāls instruments. Kādam Dievs liks būt par dzelzs āmuru, bet kādam – par mīkstu spilvenu.

Vai sociālie mediji tādā gadījumā ir sātana viltība, kas mēģina apmānīt ar bagātību, popularitāti un veiksmi, kas tiek propagandēta šajos kanālos?

Tā tas ir. Neviena ilūzija nav no Dieva, jo Dievs vēlas, lai mēs dzīvojam realitātē. Turpretī lepnības uzdevums ir šo ilūziju radīt. To redzam jau pirmajā kārdināšanā Ēdenes dārzā. 

Kad cilvēki dziedinātajam vīram prasīja, kur ir Jēzus, viņš atbildēja, ka nezina. Kā var uzzināt, kur ir Jēzus? Tikai baznīcā?

Jēzus ir tur, kur ir Viņa mācekļi, – draudzē un baznīcā. Protams, no vēstures zinām, ka ir bijuši ticīgie, kas dzīvojuši tuksnesī, taču ir viena nianse – viņi nekad neatstāja Baznīcas kopību. Likumsakarīgi – ja tu piederi Jēzum, tad meklē Jēzus klātbūtni. Tur, kur ir Jēzus, vienmēr būs Viņa mācekļi. Jēzus ir mīlestības nesējs, un mīlestība nekad nav vienpatna. Tai ir nepieciešamas attiecības, kuras atrodam draudzē. Arī es Jēzu sastapu nevis zem kāda ozola, bet baznīcā, jo tur ir viss, caur ko Jēzus atklājas.

Stāstā par dziedināto vīru Jēzus saka arī šādus vārdus: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.” (Jņ 9:39) Kā to saprast? 

Atbilde ir vienkārša. Jēzus nāca, lai atvērtu to acis, kuri pazemībā atzinuši, cik akli viņi ir. Savukārt tiem, kuri domā, ka visu zina, liktu sajust, cik maz viņi patiesībā izprot. Piemēram, mūsdienās cilvēki domā, ka visu spēj, bet atnāk pandēmija vai karš un mēs esam apjukuši, jo nezinām, ko darīt. 

Ja Dievs vēlas visus izglābt, tad kāpēc tomēr sanāk tāds dalījums pa kastītēm, kur vieni redz, bet otri ir akli, nevis visi redzīgi?

Nav tā, ka Dievs liek mūs kastītēs, – mums ir brīva izvēle. Tas ir tāpat, kā ar nazi var nogriezt maizi un var nogalināt tuvāko. Iedzimtais grēks mūs ir saindējis, radot noslieci uz otro. Jautājums – vai esam gatavi to atzīt un meklēt glābiņu pie Dieva.

Jēzus saka: “Jūs neticat, jo nepiederat pie Manām avīm.” (Jņ 10:26) Vai loģiskāk nebūtu sacīt: “Jūs nepiederat pie Manām avīm, jo neticat”?

Var teikt abējādi, pretrunas nebūs. Ar šiem vārdiem Jēzus apraksta acīmredzamu faktu – ticība ir zīme tam, vai cilvēks Viņam pieder. Vienlaikus tieši šādā izteiksmē atklājas būtiska nianse: sirds stāvoklis jeb gatavība piederēt Jēzum atver sirdi ticībai Viņam. Piemēram, izsalcis cilvēks gribēs ēst, bet paēdušais ne. Tikai tad, kad sapratīsi, kāpēc tev Jēzus ir nepieciešams, tu Viņu meklēsi. Ticību Dievam nevar iemānīt ar spēku, ir jābūt slāpēm pēc Viņa. 

Šo jautājumu uzdevu saistībā ar citu Bībeles pantu. Proti, mēs sakām: “..lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību.” Vai loģiskāk nebūtu teikt: “..lai ikviens iemantotu mūžīgo dzīvību”?

Kristum nav vienmēr jāizmanto pozitīvi termini, lai nestu patiesību. Bieži vien mēs sarunvalodā izmantojam vārdu “ikviens”. Taču vārdā “neviens” ir liela doma: ja esi glābts, tad zemāk par šo Žēlastību nenokritīsi, ja vien pats neizvēlēsies ko citu. Jāatceras: Bībele nav papīrs – tā ir dzīvs vārds. Kristietība nav stāsts par galda teoloģiju, bet par ikdienas praktisko teoloģiju. Nereti tieši kritiskā stāvoklī ir svarīgi dzirdēt, ka NEVIENS, kas tic, nepazudīs. Arī TU. 

Lācaru Jēzus pamodināja no mirušajiem. Vēlāk priesteri gribēja Lācaru nogalināt, jo augšāmcelšanas notikuma dēļ daudzi sāka Jēzum ticēt. Kāpēc nogalināt ir vieglāk nekā censties izprast? 

Nojaukt ir vieglāk nekā uzcelt. Šeit attēlota cīņa starp prāta un sirds ticību. Jēzus atklāj ticību, kas ir dziedinoša, mainoša, augšāmceļoša. Savukārt farizeji turas pie ticības, kas savaino, liekot ar visu tikt galā pašiem. Farizeji šo ticību cīņu vēl nebija izcīnījuši. Viņi no sirds ticības baidījās. Paskatīsimies, kā ir dzīvē. Visbīstamākie dzīvnieki ir ievainotie. Viņi baidās par savu dzīvību, tāpēc uzbrūk. Kad farizeji ieraudzīja savas nepilnības, arī viņos radās bailes un agresija, tāpēc viņi gribēja apklusināt ne tikai Jēzu, bet arī Lācaru.

Mūsu dzīves telpa ir Eiropa, ko mūsdienās var salīdzināt ar zaru, kas no vīna koka – Kristus – ir atdalījies. Mūsu acu priekšā ir cilvēces sagrāve, arī ticīgo pulks kļūst mazāks. Bībelē turpretī ir cits stāsts: Kristus tika pazemots, bet uzvarēja. Kā šīs divas realitātes līmējas kopā?

Mani vārdi daudziem varbūt nepatiks, taču, kad cilvēks dzīvo vidē, kur viss ir, tad Dievu nevajag. Dievu vajag, piemēram, ukraiņiem, kam virs galvas lido raķetes un spindz lodes. Raugoties no vienas puses, šķiet – vajadzētu uzvarēt dievišķajam, bet no otras – pasaule ir zem zvēra skaitļa 666. Agrāk es no šī skaitļa baidījos, jo nesapratu, taču viens no maniem amata brāļiem to ļoti labi paskaidroja. Dievs visu radīja septiņās dienās, nevis sešās. Sešās dienās viss tika radīts fiziski, bet septītajā cilvēkam tika dots gars. Sešas dienas simbolizē cilvēka “zvērišķo” stāvokli. Savukārt trijnieks – tāpat kā septītnieks – ebrejiem simbolizē pilnību. Tāpēc trīs sešinieki ir traktējami kā pilnīgā nepabeigtība. Seši, seši, seši – kā sabojāta plate, kas visu laiku pārlec un atkārtojas. Mūsdienu sabiedrība dzīvo šajos trīs sešiniekos. Sešinieki domās, vārdos un darbos. Ne velti grēksūdzē lūdzam, lai Dievs šos sešiniekus pārvērš septītniekos. Kamēr cilvēce nav gatava nožēlot grēkus, sešinieku graujošā slimība turpina progresēt. 

“Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.” (Jņ 12:47) Kāpēc Jēzus izceļ tieši atpestīšanu, nevis ko citu?

Dievs cilvēku radīja mūžīgajai dzīvībai. Grēkā krišanas brīdī cilvēks šo mērķi pazaudēja, tāpēc Jēzus galvenais uzdevums ir un paliek – atpestīt no nāves važām. Ja nav pestīšanas, tad arī eksistencei nav jēgas. Jēzus vārdi, ka Viņš ir nācis mūs atpestīt, nozīmē, ka Viņš ir nācis mūs mīlēt un dziedināt. Atpestīšanas jēdzienā atklājas tieši tas. Turklāt jāatceras, ka glābjošā mīlestība nav tikai balta un pūkaina. Piemēram, ja ievainotam karavīram asiņo kāja, tad dakteri neklausās, cik ļoti viņam sāp, bet pievelk žņaugu ciešāk, lai cilvēks nenoasiņotu un neietu bojā. Tāpat ir ar Kristu: arī Viņš mēdz rīkoties neērti, ja tas vajadzīgs glābšanai.

Lasot par to, kādus brīnumus Jēzus darīja, bet ļaudis tomēr izvēlējās Viņam un Debesu valstībai neticēt, man rodas jautājums: vai Dievs cilvēku uzrunāšanai bija izvēlējies pareizo stratēģiju? Varbūt vajadzēja darīt ko citu? Kāpēc Jēzus pieņem, ka būs arī neticīgie?

Mēs atgriežamies pie pamatlietām. Dievs savā mīlestībā cilvēkam ir devis brīvību, tāpēc katrs var izvēlēties – ticēt Viņam vai neticēt. Jāatceras, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tas nozīmē, ka mums ir ne tikai izvēle, bet arī atbildība par to. Otrs: Dievam glābšanas stratēģija nav jāmaina. Dažkārt kristieši, cenšoties cilvēkus uzrunāt, mēģina izgudrot velosipēdu no jauna. Piemēram, organizē pasākumus un koncertus, kas baznīcā ienes laicīgumu. Taču vai tas raisīs cilvēkos ticību? Koncerts baznīcā bieži tā arī paliek – tikai koncerts. Man atmiņā nāk kāds stāsts. Amerikas austrumu ortodoksālā baznīca, kas, būdama izteikti konservatīva, bija nolēmusi organizēt pasākumus cilvēku piesaistīšanai, tomēr pēc laika saprata, ka tas neizdodas. Tajā pašā laikā kāds apdāvināts vīrs gados, kuram pat nebija augstākās teoloģiskās izglītības, sāka aicināt cilvēkus uz vienkāršām lūgšanām un grēksūdzi. Un notika brīnums. Šis piemērs rāda, ka īstu ticību raisa īsta pieredze, kas ļauj saprast, cik ļoti ir nepieciešams Dievs. Cilvēks var atnākt arī – piedošanu – uz pliku dievkalpojumu un tieši tajā atrast to, kas viņam visvairāk nepieciešams.

“Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16:33) Kas ir tās pasaules bēdas, par kurām Kristus runā? To, kas kristiešiem šķiet iznīcinošs – šķiršanās, iekāre, uzdzīve, tenkas –, laicīgā pasaule uztver kā piedzīvojumu. Ar bēdām nereti saistās viss, ko dara kristieši. Kāpēc tāds paradokss? 

Var būt, piemēram, situācija, ka tu esi kristietis, bet tavs darba devējs atbalsta homoseksuālisma ideju. Kādā sarunā tu izklāsti savu, pretējo, viedokli, par ko viņš ir gatavs tevi atlaist. Un tās ir bēdas, no kurām Dievs tīri praktiski var pasargāt, ko Viņš dažkārt arī dara. Taču atkal – bēdās mirst mūsu lepnība. Bēdas ir krusts, ko Jēzus mums ir uzticējis nest. Tas ir krusts, kurā dzimst īsta mīlestība. Jāatceras: kārības un kaislības ir pasaulīgās izpausmes mūsos, turpretī tikumi – dievišķās, ko iemantot var tikai tad, ja atsakāmies no visa, kas tām traucē. Tāpēc Baznīcas praksē pastāv gavēnis – atteikšanās no sliktā, lai varētu atvērties labajam. Neapšaubāmi, tas sagādā neērtības. Pasaule par to saka: tā ir vardarbība. Turklāt šī negatīvā reakcija nonāk līdz absurdam – tā vien šķiet, ka drīz cilvēki sūdzēs tiesā savus sāpošos zobus, kas sagādā viņiem neērtības. 

Darbs ar sevi allaž prasa piepūli, kas izrauj no komforta zonas. Ir kāds patiess stāsts par mūku dzērāju Atona kalnā. Kad viņš nomira, daudzi priecājās, ka beidzot klosterī būs miers. Uz to klostera starecs atbildēja: es redzēju, kā Dieva eņģeļi viņu paņēma uz debesīm. Klātesošie bija šokā. Kādā sakarā? Patiesība bija tāda, ka šis mūks bija uzaudzis Vidusāzijā, kur tolaik bija smagi apstākļi. Kad šis mūks vēl bija zīdainis, viņa vecāki gāja strādāt smagu darbu uz lauka, kur bērnus līdzi ņemt nedrīkstēja. Taču bērnu nebija, kur atstāt, tāpēc, lai bērniņš būtu mierīgs, māte pienam pielēja mazliet alkohola. Tā jau zīdaiņa vecumā viņš kļuva par alkoholiķi. Izmisumā šis vīrs devās uz Atona kalnu, kur kādam starecam visu izstāstīja. Starecs viņam atbildēja: katru dienu lūdz, lai Dievs dod spēku dzert par glāzīti mazāk. Un tā arī notika – ar katru gadu mūks dzēra arvien mazāk. Daudzi šajā mūkā redzēja dzērāju, bet Dievs viņā redzēja cīnītāju. Arī mūs Viņš aicina būt šādiem cīnītājiem.

Intervēja Edgars Gertners