Šogad sākam jaunu posmu Jēzus draudzes sarunu ciklā ar draudzes brāļiem un māsām. Numuru pēc numura kopīgi studēsim Jāņa evaņģēliju. Šoreiz – pirmās četras nodaļas, kas kalpojušas jautājumu ierosmei. Uz sarunu esam aicinājuši draudzes māsu Helēnu Dekanti.

“Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Vai tu esi piedzīvojusi situāciju, ka tiec izstumta? 

Paldies par jautājumu! Centīšos atbildēt secīgi. Par gaismu, kas spīd tumsībā, allaž iedomājos tumšajos, mitrajos rudens vakaros, braucot pa lauku ceļiem. Tad nav nekā, kas atstarotu mašīnas gaismas kūļus, un gaisma neko īsti neizgaismo. Tad parasti atceros šo pantu un domāju arī par tā garīgo izpratni. Visi cilvēki ir radīti, lai atstarotu Dieva līdzību un Viņa Gaismu, bet, ja viņi ir pievērsti nevis Dievam, bet sev, tad viņi šo gaismu neatstaros un to neuzņems. Ticība ir pievērstība Dievam. Jaunībā ilgus gadus jutos atstumta dažādu iemeslu dēļ, bet, ienākot Jēzus draudzē, piedzīvoju milzīgu pārsteigumu un prieku. Šeit mani pieņēma! Šeit varēju ticībā atdot Dievam visu savu smago nastu un saņemt Viņa Žēlastību. Draudzē atradu mīļus draugus, brāļus un māsas.

Vai Jēzus atstumtībā mums būtu jāsaskata piemērs savai dzīvei? Proti, vai atstumtība no pasaules ir vienīgais ceļš pie Dieva?

Nē, tas noteikti nav vienīgais ceļš pie Dieva, bet, kamēr cilvēks jūtas pašpietiekams, viņš Dievu nemeklē. Atstumtība ir mirklis, kurā atduries pret nespēju un ierobežotību veidot savu dzīvi tādu, kādu vēlies. Mirklī, kad cilvēks ir nonācis strupceļā, viņš visbiežāk arī meklē Dievu.

Vai Jēzus kaut ko darīja nepareizi, ka Viņu nepieņēma?

Par Jēzus nepieņemšanu bieži domāju Atklāsmes grāmatas kontekstā. Lāodikejas draudzei Jēzus ir teicis, ka stāv durvju priekšā un klaudzina. Cik baisi, ja kāda draudze nepamana, ka Kristus ir izraidīts ārā, un turpina uztvert ticību kā noteiktu rituālu kopumu. Mateja evaņģēlijā Jēzus līdzībā saka, ka ir bijis izsalcis, izslāpis, kails un slims, bet cilvēki Viņam nav palīdzējuši, jo nav to darījuši kādiem vismazākajiem. Klausītāji tur ir sašutuši: kad mēs Tevi tādu redzējām? Un vai mēs redzam, pieņemam un atpazīstam Jēzu, kad Viņu sastopam cilvēkos, kas ārēji no mums ļoti atšķiras?

Kā tu saproti to, ka Dievs ir citos cilvēkos, ja lasām, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis”? Holivudas filmās “Dievs” parasti ir kāds laipns bezpajumtnieks, bet mēs taču zinām, ka reālā dzīve no filmām atšķiras.

Vēstulē galatiešiem lasām, kas ir miesas darbi un kas ir Gara darbi. Cilvēkā, no kura plūst miesīgums – ķildas, strīdi, dzīrošana –, ir jūtamas negācijas. Skaidrs, ka caur šādu cilvēku darbojas kaut kas cits, nevis Kristus. Savukārt, ja saskarsmē var burtiski baudīt no cilvēka plūstošos Gara augļus – patiesu labprātību, laipnību, pacietību un tā tālāk –, domāju, ka tas nekad nav no paša cilvēka. Nav garantēts, ka ar šādu cilvēku jūs ticību izpratīsiet vienādi, bet tās jebkurā gadījumā ir īpašības, ko veido Dieva Gars. 

Jo īpaši lauku draudzēs, kur cits citu tuvu pazīst arī ārpus baznīcas, var rasties jautājums: “Vai no Nācaretes var nākt kaut kas labs?” Cilvēkiem ir tendence otru automātiski nepieņemt un necensties iepazīt, bet vadīties pēc dzirdētiem nostāstiem vai savām sajūtām. Manuprāt, ja ir kāds netīkams cilvēks, kurš tomēr cenšas komunicēt, tad sava lepnība un nepatika ir jāierobežo. Tev visiem ir jāparāda Kristus, nevis savas izjūtas. 

Pakavēsimies vēl pie Rakstu vietas “Dievu neviens nekad nav redzējis”! Kā šis Bībeles teikums ir ietekmējis tavu ticības dzīvi?

Dievu mums parāda Kristus, kā to pasaka Viņš pats un evaņģēlists Jānis. Trīsvienīgo Dievu ieraugām un iepazīstam Rakstos un caur cilvēkiem, kuri Viņu atstaro. Un arī liecināt var tikai Raksti un caur ticības cilvēkiem atstarotā Viņa Gaisma. To es apzinos, tāpēc lūdzu, lai neeju un nerunāju savā spēkā. 

Ja Dievs vēlas cilvēkus izglābt, kāpēc Viņš slēpjas un nerāda Savu seju?

Domāju ka Dievs neslēpjas un vienmēr ir gatavs dziedināt “ielūzušu niedri” vai uzpūst liesmu “kvēlojošā oglē”. Tikai reizēm (ļoti negribētos, lai tas būtu bieži) mēs, kristieši, aizēnojam un paslēpjam Dievu savos prātojumos un noteikumos, savā paštaisnībā un pārliecībā, ka te nekas nav maināms un līdzams. Mēs “skaitām maizes un zivis” – mūsu niecīgās iespējas –, nevis lūdzam un uzticamies. Un kādi cilvēki aiziet atpakaļ savā atstumtībā. 

 “Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!” Vai ticībai ir nepieciešama baznīca?

Tirgus ir vieta, kur cilvēki iet ne tikai pirkt vai pārdot. Daži iet parādīt sevi, citi – vienkārši pamielot acis vai ar kādu iepazīties un izveidot biznesa kontaktus. Jēzus vēlas, lai mēs uz dievkalpojumiem ejam ne šo iemeslu dēļ, bet lai saņemtu Viņu, iepazītu Viņu, būtu kopā ar Viņu. Baznīcas ēka ir nepieciešama, lai mēs visi kopā varētu saņemt Viņu. Ticības kopšanai ir nepieciešama Draudze. 

Kas tev tagad ir “Tēva nams”, ja esi piesaistīta vairākām draudzēm?

Kaut arī jau ilgāku laiku dzīvoju tālu no Rīgas un dievkalpojumus pārsvarā svinu citās draudzēs, manas garīgās mājas joprojām ir šeit – Jēzus draudzē.

“Kādu zīmi Tu mums rādīsi?” Caur kādām zīmēm Dievs runā uz mūsdienu cilvēkiem?

Nekāda cita zīme jau arī mums netiek dota kā Jonas zīme – Jēzus nāve pie krusta un augšāmcelšanās. Un mēs redzam, ka Dieva vārds, kristīgā vēsts, paša Kristus dibinātā Draudze aug un dzīvo par spīti 2000 gadu ilgiem mēģinājumiem un centieniem to nonāvēt. Var nonāvēt kristiešus, uzspridzināt un piesmiet baznīcas, aizliegt Bībeli un sapulces, bet pēc kāda laika Dievs atkal savējos sapulcina, tiek atjaunotas baznīcas un lasīts Dieva vārds. To varam vērot ne vien Latvijā, bet visā pasaulē. Un ticu: ja Dievs vēl dāvās pasaulei Savas Žēlastības laiku, pēc gadiem ticība Kristum atdzims arī tajās vietās, kur tagad Eiropā draudzes likvidējas un baznīcas tiek slēgtas, pārdotas vai pārbūvētas. 

 “Daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja. Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina.” Vai tu cilvēkiem uzticies?

Bērni un dzīvnieki asi izjūt nepatiesu, ārēji uzspēlētu attieksmi. Ja būsim kā bērni savā atklātajā, sirsnīgajā un pilnīgajā uzticībā Dievam, mēs redzēsim labāk. Viņš mums parādīs. Bieži savstarpējā komunikācijā mums traucē pievērstība sev, saviem plāniem un pieņēmumiem. Negribu apgalvot, ka viegli uzticos cilvēkiem. Es uzticos Kristum un cenšos saprast, ko vienā vai otrā negatīvajā saskarsmē Dievs vēlas man iemācīt. 

Kā iegūt Dieva uzticību? 

Dieva uzticību, manuprāt, var iegūt ar Marijas attieksmi: lai man notiek tā, kā Tu, Dievs, vēlies un redzi. Lai notiek Tavs prāts!

“Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?” Pēc taviem novērojumiem – vai ticībai ir saistība ar briedumu?

Tā ir īpaša pieredze – atdzimt ūdenī un Garā. Pamanīt, ka tevī piedzimst Kristus bērns, piedzimst ticība, kas prasa tavas rūpes un gādību, kas maina tevi un tavas prioritātes. Lai tu pats caur to varētu pieaugt un nobriest. Un satvert to, ka viss šis ceļš no sākuma līdz galam ir klātesošā Tēva žēlastība un vadība. Šo ticības brīnumu, manuprāt, var piedzīvot jebkurā vecumā.

“Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?” Šajos pantos ļoti bieži parādās frāze, ka cilvēki Dievam netic. Vai Bībelē ir kas tāds, kam neesi noticējusi?

Ticu Dievam un Dieva vārdam! Ticu arī tad, ja konkrētā Rakstu vieta man vēl nav atklājusies. Lūdzos. Atceros, ka Raksti skaidro paši sevi, un meklēju paralēlās vietas, citus tulkojumus un vārdus, kas palīdz aplūkot vēsti kopumā. Cenšos klausīties vai lasīt dažādus Rakstu skaidrojumus, lai varētu labāk saprast. 

“Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” No kā jāglābj šodienas cilvēks? 

Kopš Ādama un Ievas laikiem cilvēki ir jāglābj no nemainīgas pārliecības par paša spriedumu pareizību, no “es pats zinu, kas man ir labs vai ļauns”, no uzticēšanās savai pieredzei un pārliecības, ka “tikai vājajiem vajag kādu, kas vada un glābj”. Un no bedres, kurā agri vai vēlu nokļūst ikviens, kurš seko savam “Es”, var izglābties, saucot un brēcot uz Dievu pēc palīdzības un ļaujot Viņam rīkoties. Tāda ir arī mana pieredze. Pirms vairākiem gadu desmitiem, savā istabā gludinot veļu, es izmisusi balsī saucu pēc Glābēja. Viņš sadzirdēja un izglāba. Tas bija ceļš uz draudzi, ceļš uz Rakstiem, ceļš pie Viņa. Vēlāk sapratu, ka arī Jonu Dievs sadzirdēja jūras dziļumā, zivs vēderā saucot pēc Glābēja. 

Tie, kuri vēlas izglābties, – kur Dieva izmestos glābšanas riņķus meklēt? 

Nav jāmeklē glābšanas riņķis, ir jāsauc. Viņš sadzirdēs un pastieps Savu roku. Kā Pēterim, kurš sāka grimt jūras viļņos.

“Farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis, lai gan Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi”. Cik lielu postu, tavuprāt, Jēzus reputācijai un vēsts ticamībai nodara Jēzus sekotāji?

Mums nevajadzētu domāt, ka ap Jēzu pulcējas “taisnie un pareizie”. Rakstos teikts, ka Viņam atsauksies grēcinieki – neveselie, kroplie un tizlie, tie no sētmalēm. Savā ziņā mēs katrs tāds esam, jo “nav neviena taisna, it neviena”. Jēzus ir teicis, ka mūs kā Viņa mācekļus pazīs pēc mīlestības starp mums, tāpēc vislielāko postu draudzēm nodara mīlestības trūkums – savstarpēja aprunāšana, strīdi, šķelšanās, dažu kalpošanas amatos esošu brāļu un māsu paštaisnība un kareivīgums. Savā darba pieredzē esmu ar to saskārusies. Protams, līdz ar draudzi tad cieš arī misijas darbs draudzes apkārtnē. Tomēr Jēzum pašam un Labajai Vēstij tas gan neko nespēj nodarīt. 

“Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Vai tiešām?

Kas ir brīnums? Lielā Brīnuma klātbūtni piedzīvoju, gaidot bērnus. Tā bija neaprakstāma brīnuma pieredze: es dzīvoju ierasto dzīvi, bet Dievs manī klusībā un apslēptībā veidoja, izveidoja un paredzētajā laikā ļāva sastapt vaigā jaunu cilvēku. Protams, brīnums ir katra Dieva radība tās daudzveidībā un krāšņumā. Brīnums ir tālais gājputnu ceļš un atgriešanās uz dzimto sētu, krūmu, būrīti. Arī tikko piedzimis teliņš, kazlēns vai jēriņš, kas jau stāv kājās, atpazīst mammu un zīž pienu. Brīnums ir katrs saullēkts un katrs saulriets, jo katrs ir īpašs – divu vienādu nav. Brīnums ir no niecīgas sēkliņas izaugusi kupla un ražīga ābele. Šo uzskaitījumu varētu turpināt stundām. Un es varētu piekrist, ka tie cilvēki, kuri šeit nesaskata neko brīnumainu, vai tie, kuri neierauga, kā mūsdienās piepildās Bībelē minētās pēdējo laiku zīmes, arī nespēj noticēt Evaņģēlijam, nespēj ticēt. Reizēm domāju, ka mēs maz pateicamies, reti pierakstām un reti liecinām par piepildītām lūgšanām, piedzīvotu dziedināšanu, negaidīti un brīnumaini izmainītām situācijām, atjaunotu ticību un prieku. Bet šīs liecības dod cerību arī citiem sākt pamanīt Dieva Klātbūtnes brīnumu savā dzīvē.

Edgars Gertners