Kristieša dzīves pamats, kompass un vairogs ir Bībele. Cik tā ir aktuāla 21. gadsimtā, un kāpēc Bībele ir jālasa? Par to runāsim ar mācītāju Reini Bikši. 

Kas tev ir Bībele? 

Pirmais vārds, kas uzreiz nāk prātā, – drošība. Tā ir kā Dieva Tēva roka, kas satvērusi un neatlaiž, man ejot cauri visam, kas stāv priekšā, – gan priekiem, gan bēdām. Un Viņš neatlaidīs manu roku līdz brīdim, kad būšu mūžībā – drošībā pie Dieva. Taču Bībele pasaka priekšā, kas tā ir: Dieva vārds. 1. psalmā ir teikts: cilvēks, kas domā par Dieva vārdu, to lasa un paļaujas uz to, ir kā koks, kas stādīts pie ūdens. Bībele ir dzīvība, no kuras es un citi kristieši dzīvojam.

Vai Bībeles loma tavā dzīvē vienmēr bijusi tik centrāla?

Manā dzīvē ir bijis dažādi. Kādā periodā šķita, ka Bībele nav tik svarīga; citas lietas bija svarīgākas. Jaunieša gados šķita: ko tur daudz lasīt! Bet tad dzīvē pienāca situācijas ar lieliem jautājumiem un sapratu, ka Bībelē ir atbildes. Jo vairāk Bībeli lasām, jo Dieva vārds kļūst svarīgāks. Mēs arvien vairāk to piedzīvojam un saprotam, cik tas ir dārgs.

Par Bībeli saka – tas ir dzīvības ūdens. Laikā, kad tik daudz nelasīji, vai pamanīji, ka tava dzīve mainās?

Jā. Atgriežoties pie tā, ka esam kā koks, kas stādīts pie ūdens, – kokiem sausuma periods nav ātri redzams. Dažkārt dzīvē to sausumu nepamanām – ārēji izskatāmies labi, bet varbūt ir pagājis jau mēnesis, kad neesam padzērušies dzīvības ūdeni. Sekas ir redzamas daudz vēlāk. Esmu piedzīvojis slāpes pēc Dieva vārda, kad apjautu, cik tas ir svarīgs. Ja nelasām Bībeli, tas noved pie tā, ka nevaram dzīvē nest augļus. Tāds ir sausuma rezultāts.

Nesen dievkalpojumā tu minēji statistiku, ka tikai 3 % kristiešu Latvijā regulāri lasa Bībeli. Par ko šī statistika liecina?

Jāatgriežas pie 1. psalma. Tā liecina par to, ka mums neienāks augļi. Manuprāt, jau ir un priekšā stāv laiki, kad mēs cits citu sāpināsim. Dieva vārds mūsu sirdis tīra un šķīsta. Ja to nelasām, tad nezināsim, kurp iet, un ar netīrām, ļaunuma pilnām sirdīm citiem darīsim pāri. Lielākais, par ko tas liecina: Dievs un attiecības ar Viņu mums vairs nav svarīgi. No tā izriet viss pārējais, jo, kā teikts 119. psalmā: Dieva vārds ir kā gaisma uz mūsu ceļiem. Tas nozīmē: ja Dieva vārdu neklausīsimies un tas nebūs mūsu dzīves pamats, mēs īsti nezināsim, kā spert savus soļus, un būs daudz jāklūp. 

Vai Bībelē ir kāds stāsts, kas šo neklausīšanu Dievam ilustrē?

Dievs caur pravieti Jesaju saka: “Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asinis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums ir uz viņu ceļiem.” (Jes 59:7) Dievs savu tautu brīdina un jau iepriekš ļauj ieraudzīt rezultātu. Kad Dieva vārds nav sirds centrā, kad tā vietā ienāk citas – kultūras un sabiedrības viedokļa noteiktas – vērtības, tas ved uz postu un sabrukumu.

Kāpēc Bībele ir aktuāla arī šodienas cilvēkam ar hipotekāro kredītu un 1001 izklaides iespēju, kā Bībeles sarakstīšanas laikā nebija?

Tajā pašā 119. psalmā ir teikts, ka Dieva vārds ir kā gaisma, kas izgaismo, un jāsaka – ir divas tumsas. Viena ir ļaunums pasaulē. Dieva vārds apsola, ka to izgaismos un dos gudrību iet tā, it kā mēs zinātu, kas nākotnē notiks. Otra tumsa, ko Dieva vārds izgaismo, ir mūsu sirdī. Tā tumsa ir aktuāla katra cilvēka dzīvē. 

Ja domājam, ko Bībele man tagad var dot, tad katrs mēs kādā brīdī jūtamies kā tumsā, kā apmaldījušies. Te nāk prātā līdzība par pazudušo dēlu. Jaunākais dēls vēlējās mantojuma daļu un to notrieca. Viņš izbaudīja 1001 izklaides iespēju, kādas nu tajā laikā tās bija. Taču tad viņš saprata, ka viss ir iztērēts un viņš ir tukšā, tāpēc atgriezās pie tēva. Šī līdzība pastāsta, kas ir mūsu sirdī – ilgas pēc tēva, kas ir žēlsirdīgs un mīlošs. Mūsdienās izklaides iespēju ir vairāk, bet sirds ilgošanās ir tā pati. 

Bieži, argumentējot kādas Bībeles patiesības nekristiešiem, tiek izmantoti citāti no Rakstu vietām. Taču mēs zinām, ka bez Svētā Gara Bībeli izprast nevar. Cik efektīva ir šāda “citātu komunikācija”?

Dieva vārds pats par sevi ir darbīgs. Bībeles citāts var nostrādāt un uzrunāt. Atceros stāstu, ka padomju laikos kādā žurnālā esot bijis izsmiets Jēzus un kāds no tā kļuvis ticīgs. Taču mētāties ar citātiem nav pareizi. Daudz labāk būtu, pirms sūtīt kādam Bībeles citātu, par šo cilvēku un citātu aizlūgt. Turklāt tā varētu būt ne tikai viena reize, kad aizsūtām citātu, bet arī apņemšanās ar šo cilvēku ilgāk parunāties. Svarīgi arī, lai cilvēki, kas saņem no mums kādus Bībeles citātus, redzētu, ka mēs tajos dzīvojam. Tur Svētais Gars darbojas! 

Daudzi cilvēki tic vārdu manifestācijai. Piemēram, ja atkārtosi, ka vēlies privātmāju, tu kādā brīdī pie tās tiksi. Vai Bībele darbojas līdzīgi?

Es teiktu, ka nē. Arī līdzībā par pazudušo dēlu mēs ieraugām, ka Bībeli nelietojam pēc principa – ja es pareizi lūgšu un lasīšu, tad man kaut kas būs. Nē, tās ir attiecības ar Debesu Tēvu, nevis formula, kā izsist sev labumu. Tas ir stāsts par to, kā Dievs mūs uzrunā, tīra un šķīsta, un galu galā varam Dievu mīlēt un Viņam pateikties dažādās dzīves situācijās. Arī tad, ja tā māja vai mašīna, ko gribu, vēl nav dabūta un pat ja to nekad nedabūšu, es zinu, ka Dievs visu dara mums par labu. Dievs ir atbildējis uz vissvarīgāko lūgšanu cilvēka dzīvē – uz lūgšanu par grēku piedošanu. 

Vai kristieši, kas regulāri nelasa Bībeli, var zaudēt pestīšanu?

Es to pagrieztu otrādi. Jēzus teica, ka bez Viņa mēs ne nieka nespējam. Ja dzīvojam ar šādu apziņu, tad noteikti gribam palikt Dieva vārda svētībā. Savukārt, ja Dieva vārds mums nav svarīgs un to nelasām, tad atkrītam no ceļa, kas ved uz mūžību. Kādās bērēs dzirdēju brīnišķīgu patiesību – “Kristū miris”. Tas lika man domāt, ka to var sacīt par tiem, kas Kristū ir dzīvojuši. Jēzus saka: “Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.” (Jņ 15:2)

Bībelē rakstīts, ka arī velns zina Dieva vārdu un to sagroza. Tādas sagrozītas Dieva vārda interpretācijas cilvēki ļoti bieži lieto, lai apvainotu kristiešus. Kā zināt, ka Dieva vārda skaidrojums ir īsts, nevis sagrozīts?

Dieva vārds nekad nerunā pats sev pretī, bet gan tieši otrādi – pats sevi paskaidro. Sagrozīts Dieva vārds vienmēr būs pretrunā ar kādu citu Rakstu vietu. Svētais Gars ļauj mums Dieva vārdu saprast, brīdina un ļauj pārbaudīt. Jāņa evaņģēlijā par Svēto Garu ir teikts, ka Tas nerunā no sevis, bet gan ņem no Tēva un Dēla un dara mums zināmu. Viņš vienmēr ceļ godā Jēzu, ved pie Viņa. 

Jā, arī velns zina un citē Dieva vārdu. Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā varam lasīt, ka gaisma spīd pasaulē. Kas to uzņem, tie kļūst par Dieva bērniem. Tā ir fundamentāla atšķirība: ja ticībā uzņemam Dieva vārdu, velns neko nevar padarīt. Velns to citē, bet nevar pēc tā dzīvot. Jēzus visu savu dzīves laiku bija konfliktā ar velnu. Uz mūsu Kungu Jēzu varam lūkoties gan kārdinājumos, gan pārbaudījumos, gan ciešanās. Viņa pamats bija vienīgi Dieva vārds. Jēzus pastāvēja kārdinājumos un palika uzticams Dieva vārdam, tā atnesot uzvaru arī mums. Ticībā uz Kungu Jēzu mēs paliekam pasargāti. “Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” (1Jņ 5:4–5)

Ticības mācība skolā pašlaik ir izvēles priekšmets. Kādi ir ieguvumi un kādi zaudējumi?

Zaudējumi ir lieli. Mateja evaņģēlijā lasām: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt 25:40) Ko esam darījuši mūsu bērnu un skolēnu labā? No ticīga cilvēka skatpunkta šī tendence ir ļoti bēdīga, jo mēs zinām, ka tas ir mūžīgās dzīvības un nāves jautājums. Ja bērni ticībā satver Dieva vārdu, var tajā augt jau no bērnības. 

Daudzreiz mēs esam gatavi savu bērnu izglītības dēļ nest smagus upurus – vest no viena pulciņa uz otru, maksāt lielu naudu. Bet vai esam gatavi atvest uz svētdienas skolu, iestāties par kristīgo mācību, svētīt svēto dienu, nevis būt izlases spēlēs? 

Pāvils efeziešiem atgādina, ka, augot Dieva vārdā, to zinot un tajā paliekot, “mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.” (Ef 4:14) Dieva vārds dod skaidru pamatu, un tā tiekam pasargāti no daudz kā sāpīga. Atceros, ka Lubānā uz iesvētes mācību nāca sieviete gados. Runājām par baušļiem, un pie baušļa par vecākiem viņa izplūda asarās. Pēc nodarbības šī sieviete pienāca klāt un padalījās ar savu dzīvesstāstu. Tikai vecumā viņa saprata, cik svarīgi bija jaunībā paklausīt vecākiem, taču viņa to neizdarīja. Par spīti mammas un tēta brīdinājumam, viņa apprecējās ar dzērāju, un viņas dzīvē ienāca lielas ciešanas un posts. 

Esmu lasījis, ka no viesnīcu numuriņiem Bībeles daudzviet tiek izņemtas. Grāmatnīcās tās nav izliktas priekšplānā. Kādas cilvēkam vispār ir iespējas Dieva vārdu dzirdēt un lasīt? 

Kristiešu uzdevums ir būt par liecību pasaulei. Ir cilvēki, kas Dievu vēl nav pieredzējuši, bet gaisma viņu dzīvē var iespīdēt caur ticīgajiem. Vēstulē efeziešiem, 4. nodaļā, ir teikts, ka, uzņemot Dieva vārdu, mēs paliekam mīlestībā. Pēc tā ilgojas ikviena sirds. Tādā ziņā Dieva vārds mūs stiprina, ka tas nezudīs. Pat ja tiks noņemti visi krusti, izņemtas visas Bībeles, Dievs pats parūpēsies, lai Viņa vārds skanētu. Domāju, ka mēs ar lielu pateicību sirdī varam dzīvot zemē, kur Dieva vārds skan brīvi, bet arī katrs draudzes loceklis ir aicināts būt par gaismu. Mani vienmēr ir uzrunājuši dziesmas vārdi: “Kungs, visas tautas aicini, lai Tevi atzīst pilnīgi, un sūti savus vēstnešus. Ja gribi, raidi arī mūs, jā, arī mūs kā gaismas vēstnešus!” 

Raugoties uz nākotni – kādu cerību Bībele dod katram tās lasītājam?

Es jau minēju 119. psalma 105. pantu par to, ka Dievs izgaismo mūsu dzīves ceļus. Patiesā gaisma, kas nāk un ko piedzīvojam, ir Viņš pats. Caur šo gaismu redzam, ka Dievs mūsu labā ir darījis visu. Brīžos, kad pasaule šķiet tumša, apkārt neredzi cerību un nezini, ko darīt, Dieva vārds dod cerību un ticību. Tas dod prieku ikdienai, jo piedzīvojam, ka Dievs rūpējas un gādā. Jēzus saka: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” (Mt 24:35) Jēzus ir pasaules gaisma, un, kas dzīvo kopā ar Viņu, vairs nav tumsā, bet dzīvo gaismā. “Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma.” (Ef 5:13) Tāpēc ikvienam novēlu, lai jūsu dzīve ir ielikta Dieva vārdā, jo tad pat vislielākā tumsa nebūs par tumšu.

Edgars Gertners