Dzīve mēdz mest kūleņus – varētu pat būt, ka tā ir neatņemama garīgā ceļa daļa. Raugoties uz mācekļiem pirms Lieldienu rīta, uz ogļračiem iebrukušā šahtā vai uz Ukrainas iedzīvotājiem šodien, ir diezgan grūti iztēloties, kā tas ir, kad pazūd teju viss, kas dzīvi satur kopā. Tomēr katram cilvēkam ir nolikts savs ceļš – katram ir jātiek galā ar personiskās dzīves grambām un tramplīniem, un tie nav jāsalīdzina ar citiem. Kā šīm dzīves krīzēm tikt pāri? Manuprāt, daudz ir atkarīgs no tā, uz cik stingra pamata stāvam, un jebkura gaidīšana vai ciešanas ir vieglāk panesamas, ja tām saredzama jēga, ilgums un iznākums. Esmu pieredzējusi, ka visos šajos punktos Dievs mums mīlestībā panāk pretī un māca uzticēties.

PAMATS. Dzīves satricinājumos cilvēki bieži jautā “kāpēc?”, lai arī šis jautājums reti palīdz situāciju risināt. Cilvēks ir tā iekārtots – vienmēr meklē jēgu, kopsakaru un mēģina katru jauno informāciju un pieredzi pielīmēt pie sev jau zināmā pasaules modeļa. Tomēr nozīmīgākajās dzīves vētrās to nav iespējams izdarīt, jo pārāk daudz kas neiet kopā. Es domāju par laiku starp krustā sišanu un Kristus augšāmcelšanos. Cik daudz jautājumu, šaubu un neskaidrības! Mācekļiem visa dzīve bija centrēta ap Jēzu. Uz savu Kungu viņi bija likuši visas lielās cerības, bet nu Viņš bija sists krustā kā pēdējais noziedznieks. Tagad mēs protam Bībelē atrast atbildes un norādes, bet mācekļiem toreiz nebija tik viegli saprast, kāpēc Jēzus spēja apsaukt vēju un jūru un pat uzcelt mirušos, taču neizvairījās no neaptverami netaisnīga nāvessoda. Viņi nespēja iztēloties, kā dzīvot tālāk, kad Jēzus nav blakus. Tomēr pat šāds gadījums nenozīmē, ka viss jābūvē no jauna. Jā, mācekļu celtajam “namam” bija šis tas jāpārbūvē un pamati jānostiprina, taču tas balstījās uz klints, nevis smiltis, jo “citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1Kor 3:11). Dzīvot no ticības nozīmē nekrist izmisumā, bet uzticēties tam drošajam pamatam, kas ir simtprocentīgi patiess un nemainīgs. Man to palīdz atrast un nostiprināt Bībele, svētrunas un Bībeles studijas (tiešām ļoti var just atšķirību, ja kādu laiku Bībele nav aiztikta).

JĒGA. Jēzus, mācot par laiku no krustā sišanas līdz Lieldienām, mācekļu skumjas un ciešanas pielīdzina dzemdību sāpēm: “Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” (Jņ 16:20–21) Lasīju, ka zinātnieki ir izmērījuši: sāpes, ko sievietes piedzīvo dzemdībās, esot visstiprākās. Taču tās ir vieglāk pārdzīvojamas nekā traumu vai galvas sāpes: tās nav pēkšņas, bet paredzamas (sieviete vairākus mēnešus tām ir gatavojusies), tās ir dabiskas (neviens sievietei nedara pāri) un, manuprāt, svarīgākais – tās ir jēgpilnas. Jo labāk sieviete saprot, ko šīs sāpes nozīmē, kādu darbu tās dara un kādam priekam un svētībai pretī virza, jo vieglāk ir tās pārdzīvot un pat izbaudīt. Arī Jēzus mācekļus jau ilgāku laiku bija gatavojis, mācot, kā Viņa aiziešana mācekļiem nāks par labu, tomēr viņi to bija sapratuši diezgan slikti un tajā brīdī jutās izmisuši un pamesti. Kāpēc tā? Dzīves vētrām (tāpat kā jūras vētrām) ir raksturīga slikta redzamība, jo cilvēka prāts ir ierobežots, tomēr tik daudz varam zināt droši, ka “Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1Kor 10:13) un “šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” (Rm 8:18). Arī tā ir dzīvošana no ticības.

IZNĀKUMS. Jo lielāka ir neskaidrība par nākotni, jo lielāka ir iespēja, ka pārņem stress un bailes. Man tādās reizēs palīdz atziņas, ka, pirmkārt, Dievs visu zina, otrkārt, Dievs visu var un, treškārt, Dievs mīl un vēlas dot labāko. Nevienu no šiem izteikumiem nevar godīgi apstrīdēt, līdz ar to arī nepaliek ne vismazākā iespēja baidīties. Tas ir ļoti loģisks un saprātīgs veids, kā dzīvot no ticības. Pat tad, ja Dieva mīlestības plānā mana loma būtu šo pasauli atstāt, tas būtu labākais risinājums, par ko man mūžībā, visu kopainu redzot, būtu prieks. “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Rm 8:28)

Kad gaidīju pirmo bērniņu, tikos ar klasesbiedreni, kurai jau bija meitiņa. Gribēju, lai viņa pastāsta sīkāk, lai es lielajam notikumam varētu labāk sagatavoties, taču viņa tikai smaidot noteica: “Tu redzēsi: būs interesanti.” Tas galīgi nebija tas, ko gaidīju, taču šī frāze gan toreiz, gan arī citās neziņas pilnās situācijās man ir palīdzējusi izvairīties no neauglīgas baidīšanās. Patiešām, laikam nekad nebūs iespējams pilnībā sagatavoties izaicinājumiem un pirmajām pieredzēm, taču mēs varam izvēlēties, ar kādu sirdi iet tiem cauri.

ILGUMS. Pat tad, ja esam pārliecināti, ka gaidām ko labu, pati gaidīšana var radīt pamatīgu stresu un pat apdraudēt cerību – īpaši tad, ja nezinām, cik ilgi jāgaida. Pagaidīt piecas minūtes, trīs dienas vai pat gadu ir nesalīdzināmi vieglāk nekā būt modrībā visu laiku. Mēs taču gribam dzīvot, plānot, pieņemt lēmumus un savu dzīvi pēc iespējas kontrolēt. Jēzus gan mācekļiem bija teicis, ka Viņš augšāmcelsies trešajā dienā, bet “viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast” (Lk 18:34). Tas ir saprotams: šādā brīdī ausis vispirms sadzird (bet prāts nepieņem) vēsti par ciešanām un nāvi. Augšāmcelšanās paliek otrajā plānā, bet tas, cik ilgi būs jāgaida, tobrīd vispār nav aktuāli. Tomēr, ja viņi to būtu labāk sadzirdējuši, augšāmcelšanos sagaidīt būtu daudz vieglāk. Gaidot Kristus otro atnākšanu, mēs esam aicināti dzīvot pastāvīgā modrībā, bet tas nenozīmē, ka mums jādzīvo pastāvīgā stresā. Gluži otrādi – mums jādzīvo pastāvīgā paļāvībā, ka Dievs izvēlēsies vislabāko brīdi, lai visus izredzētos izglābtu. Par savām avīm Jēzus ir teicis: “Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jņ 10:28) 

Kāpēc gan mēs nevarētu dzīvot pastāvīgā mierā, bez satricinājumiem un pārdzīvojumiem? Bērnībā es teiktu – tāpēc, ka tā nebūtu interesanti. Tagad es drīzāk teiktu – tāpēc, ka Dievs mums dod iespēju augt, apzināties savas robežas un bezspēcību, lai pieredzētu Dieva bezgalību, spēku un brīnumus. (Varbūt vēlāk es teikšu – tas ir ideāls, uz ko tiekties.) Droši vien ir iespējams bez izmisuma, satraukuma un apjukuma iemācīties braukt ar riteni vai peldēt, taču iemācīties svarīgāko – uzticēties un dzīvot no ticības – laikam tomēr ne. 

Anda Miķelsone