jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Zani Bikši
Intervija ar Zani Bikši

Jūlijā notiks gadskārtējā Jēzus draudzes nometne, kas daudziem ir ilgi gaidīts notikums. Šogad tā piedzīvo pārmaiņas, jo nometnes vadības grožus no līdzšinējās vadītājas Rutes Bikšes ir pārņēmusi Zane Bikše. Kas mūs gaida – par to šajā intervijā.  

Tu esi pārņēmusi vasaras nometnes rīkošanu. Vai piekriti labprāt?

Zane:Jā. Tas nāca pamazām – biju vienā kalpošanas jomā, otrā un jau jutu, ka ar laiku vasaras nometnes organizēšanu vajadzēs pārņemt. Pārdomas, protams, bija, jo šķita, ka tik lielai kalpošanai neesmu gatava. Labi, ka nezināju, cik tā ir apjomīga, jo droši vien nobītos. 



Tātad domā to darīt nevis vienu gadu, bet ilgāk?

Z.:Jā, noteikti. Nespēju iedomāties, ka varētu to pamēģināt un tad atstāt pašplūsmā. 

Kāpēc tev nometne ir svarīga?

Z.:Nometnēs piedalos, kopš pirms septiņiem gadiem ienācu draudzē. Tā ir liela sadraudzība. Nometnē visātrāk iepazinos ar cilvēkiem, varēju aci pret aci parunāt ar mācītāju. Nevienā citā pasākumā, manuprāt, mēs nevaram tā sanākt kopā. Tas, ka esam kopā vairākas dienas, ir liels izaicinājums, jo visi jau neesam pazīstami. 

Vai mūs gaida revolūcija?

Z.:Noteikti nē. Ja nometne ir sekmīgi notikusi jau vairāk nekā divdesmit gadus, ir skaidrs, ka revolūciju tur nevajag. Varbūt var pamainīt nianses, bet neko būtisku mainīt nevajag, jo pamatā viss ir labi. Svarīgākais ir tas, ka tiek studēts Dieva vārds, un katru gadu atrodas cilvēki, kas ziedo laiku un sagatavo Bībeles stundas. Arī šogad programma būtiski nemainīsies. Sākumā domāju – varbūt šo to vajag mainīt –, bet, kad sāku darīt, tad tā vairs nešķita. Ja būs cilvēki, kas vēlēsies ieviest ko jaunu, tad arī būs kas jauns. 

Iespējams, daži par īsto vadītāju joprojām uzskatīs Ruti un tevi ne līdz galam. Vai esi tam gatava?

Z.:Jā. Cilvēki Ruti pazīst daudz ilgāk nekā mani, tāpēc tas ir saprotams. Es Rutei daudz prasu padomu, jo viņai ir milzīga pieredze. Būtu jocīgi, ja atnāktu kāds jaunais un iepriekšējais vadītājs vairs nekur neparādītos. Rute man ir liels stiprinājums un atbalsts.

Sarunu iesākām ar to, ka nometnes organizēšanu esi uzņēmusies labprāt. Ko vēl dzīvē tu dari labprāt?

Z.:Sarežģīts jautājums. Tagad, kad esmu mājās ar Rebeku, grūti atšķirt, ko daru labprāt un ko daru tāpēc, ka tas ir jādara. Man nav sevi uz kaut ko īpaši jāpiespiež. Ja vēlos, lai kaut kas izskatītos tā, kā esmu iecerējusi, tad nekas cits neatliek, kā pašai to arī izdarīt. Taču, atgriežoties pie tā, ko daru labprāt, – baudu Latvijas dabu, tā man sagādā lielu prieku. Laiks kopā ar savējiem ir ļoti patīkams. Labprāt arī gleznoju.

Raugoties uz medaļas otru pusi – ko tev nepatīk darīt?

Z.:Man nepatīk uzstāties lielas auditorijas priekšā. Vadot nometni, no tā nevarēs izbēgt, taču apzinos, ka ne uz mani vienīgo acis būs vērstas. Būs arī mūziķi, kāds lektors, kas uzmanību izkliedēs.

Kāpēc tā ir iekārtots, ka kaut ko mums patīk darīt un kaut ko nemaz?

Z.:Mēs katrs esam atšķirīgs. Ja visiem patiktu viens un tas pats, kā mēs dzīvotu? Galvenais ir ieraudzīt apkārtējos cilvēkos to, ko viņi spēj. Ja pirms diviem gadiem kāds man būtu teicis, ka vadīšu draudzes nometni, es tam neticētu. Ja ieraugām otrā cilvēkā kaut ko labu, tad vajag iedrošināt un pateikt, ka viņam tas labi sanāk un viss izdosies. 

Vai šī atziņa nākusi no ģimenes? Tev ir divas māsas; pieļauju, ka esat pavisam atšķirīgas.

Z.:Jā, mēs esam ļoti dažādas. Es daudz no viņām esmu mācījusies. Viena māsa ir mediķe, un no viņas es mācos neatlaidību; otrai māsai ir savs bizness, un arī tas nav viegli. Ļoti ceru, ka arī viņas kādreiz varēs skatīties uz manu dzīvi un teikt, ka ir ko no tās paņemt. Diemžēl viņas vēl nav satikušas Jēzu. Es ceru, ka ar savu dzīvi varu viņām liecināt par Dievu.

Vissāpīgāk jau ir ar tuviniekiem...

Z.:Jā, viegli nav. Sākumā, kad ienācu draudzē, bija grūti pastāstīt, kas ar mani notiek. Vārdos to nav iespējams izteikt. Kad satiec Jēzu, pārmaiņas dzīvē ir būtiskas, bet apkārtējie to nesaprot. Sākumā viņiem šķiet, ka tu centies viņus pārliecināt, un pret to izturas negatīvi. Iespējams, sākumā man trūka lēnprātības un pazemības, un pirmajos ticības gados par to lūdzu visvairāk. 

Kas bija visgrūtāk?

Z.:Man bija grūti noturēties rāmjos, nepārmest, neapvainoties pašai un neaizvainot otru. Tas bija grūtākais, jo vārdi, ko dzirdēju, bija ļoti sāpīgi. Mēģināju saprast, ka tas ir grēks un ka tikai Dievs var mainīt sirdi. Lai cik naktis mēs nepavadītu, runājoties par šiem jautājumiem un lūdzot, lai sirdis tiktu mainītas, ir skaidrs, ka to var izdarīt tikai Dievs. Grūti to pacietībā pieņemt.

Jā, kāds cits apcirstos un aizietu prom. Kas tev lika palikt pie ģimenes?

Z.:Gribēju, lai ģimene tiek glābta. Ja nu neviens cits viņus nesatiek un neizstāsta par Dievu? Kurš cits runās, ja es aiziešu prom?

Kā tava dzīve ir mainījusies, kopš ienāci draudzē?

Z.:Mainījies ir pilnīgi viss. Šķiet, ka nekas nav palicis pa vecam. Esmu apprecējusies, mums ir brīnišķīga meitiņa, esmu kalpojusi daudzās jomās, un Dievs ir pārbaudījis sirdi. Ir mainījušies uzskati un pārliecības. Mans lielākais pārbaudījums bija nespēja piedot. Man bija grūta situācija ar tēti – nebijām runājuši kādus četrus gadus, jo mamma ar tēti izšķīrās un palika aizvainojums. Dievs mani bija ieaicinājis savā ģimenē, un iekšā sēdēja jautājums: kā tu vari nepiedot, ja tev ir piedots? Tobrīd lielu atbalstu man sniedza cilvēki no draudzes, arī Pēteris, kurš iedrošināja, stāstīja un uzklausīja. Kad izrunājos ar tēti, man sirdī notika lielas pārmaiņas un ienāca miers. Lai arī kādi grēki un pāridarījumi ir bijuši, Dievs stāv tam pāri un visu spēj nolīdzināt. 

Kāds bija tavs klikšķis, kad satiki Dievu?

Z.:Es pavasarī atnācu uz Alfakursu, un man bija daudz jautājumu, arī muļķīgi. Dažus pat bija kauns uzdot, jo šķita, ka tie ir pārāk vienkārši. Pati diskusijās daudz nerunāju, bet ieklausījos. Laika gaitā šie jautājumi tika atbildēti. Nesapratu, kā tas notiek, ka sirdī pēkšņi ir miers! Arī Alfasnedēļas nogalē tiku spēcīgi uzrunāta, un tas bija tas klikšķis. Interesanti, ka biju nolēmusi doties studēt uz Dāniju un visi dokumenti bija jānokārto līdz vasaras vidum. Sapratu, ka nepaspēšu iesvētīties. Atcēlu visu braukšanu, iesvētījos un turpināju studēt Latvijā. Varbūt tas nebija gluži tas, ko gribēju studēt, taču sirdī bija miers un šī izvēle šķita pareiza. 

Uz Alfuatnāci Pētera dēļ?

Z.:Nē, viņu es tolaik nepazinu. Mani atveda draudzene Zanda, viņa bija mana klasesbiedrene. Ar Pēteri sākumā pat neiepazināmies. 

Ar ko Pēteris atšķīrās no tiem puišiem, ko biji sastapusi?

Z.:Ar visu – ar manierēm, izturēšanos, saturīgām sarunām, plato smaidu. 

Nebija noslēpums, ka Pētera tētis ir mācītājs. Bail nebija? 

Z.:Protams, ka bija bail. Draudzē ienācu pavasarī, bet sākām draudzēties pirms vasaras nometnes, kur satiku visu viņa lielo radu pulku. Rokas trīcēja no uztraukuma, taču Pētera ģimene man ir parādījusi ļoti labu piemēru. Man nebija pieredzes, kā tas ir dzīvot, ja nav šķirta laulība. Es nebiju piedzīvojusi, ka pie vakariņu galda tiek ilgi un interesanti diskutēts par dažādām tēmām. Mums parasti katrs ātri paēda un skrēja pa savām darīšanām. Pētera ģimenē es daudz klausījos un mācījos.

Ko teica draudzenes, ka čalis ir mācītāja dēls?

Z.:Neatceros. Šķiet, ka neko. Arī ģimenē neviens neko neteica. 

Vecāku savstarpējā iepazīšanās arī droši vien bija liels pārdzīvojums.

Z.:Labi, ka nebijām klāt – viņi to izdarīja paši. Tā ir nozīmīga satikšanās, jo atdot meitu pie vīra tomēr ir liels notikums. Vecāki savstarpēji kontaktējas, vairāk uz svētkiem. 

Jūsu ģimenē ir ienākusi Rebeka. Vai tas bija plānoti?

Z.:Vienmēr jau ir tā, ka viss notiek, kā Dievs dod. No mūsu puses tas bija plānots solis. Vienmēr jau šķiet, ka neesi līdz galam gatavs, un daudz ko gribas paspēt, taču mums bija doma, ka vēlamies dot iespēju kādam bērnam piedzīvot, kā tas ir – būt kopā ar Dievu. Visi bērni, kas mums tiek doti, ir Dieva bērni, un ar tādu domu arī dzīvojam. To, ko Dievs ir devis, mums ar atbildību ir jāaudzina. 

Pragmatiski raugoties, ir daudz argumentu, lai to nedarītu. Vai šī ir labākā pasaule, kur bērnam ienākt? Kas jūs iedrošināja?

Z.:Apkārtējie cilvēki. Es draudzē redzēju ģimenes un to svētību, kad ir brāļu un māsu bērni. Visi svētki un ikdiena izmainās. Pieaugušo dzīve kļūst vienmuļa, bet, kad ienāk bērni, ir jāpiedomā, kā svinēsi svētkus, ko liksi galdā, kā izdekorēsi, ko darīsi, lai viņiem būtu interesanti, kādas dziesmas dziedāsi. Redzēt pasauli ar bērna acīm ir tas pats, kas vēlreiz piedzīvot bērnību. Izvēles –gan precēties, gan pārējās – vienmēr šķiet nelaikā. Vienmēr kaut kā pietrūkst, kaut kam vēl jānotiek. Mūsu gadījumā Pēterim piektdienā bija bakalaura darba aizstāvēšana, bet sestdienā jau stāvējām pie altāra. Cilvēki teiktu, ka tas ir traki, ka viss notiek vienā laikā, un ka vajag pagaidīt, bet ko gaidīt? Man šķiet, ka nevajag. 

Izskatās, ka esi laimīga.

Z.:Jā, esmu gan.

Vai laime ir konstants stāvoklis?

Z.:Jā. Vīrs gandrīz katru dienu man jautā, vai esmu laimīga. Manuprāt, laime ir konstants stāvoklis arī grūtībās, kas ir neizbēgamas. Arī mūsu dzīvē ir bijuši dažādi pārbaudījumi. Pirmajā gadā, kad apprecējāmies, nomira mana omīte. Jaunam, tikko precētam pārim tas ir liels pārbaudījums – nevis skriet savās darīšanās, bet katru otro vakaru pavadīt slimnīcā. Pāri visam: ko Dievs ir devis, par to ir jāpriecājas. 

Kā tu raugies uz draudzi un tās nākotni?

Z.:Man ir sapnis, ka cilvēki vairāk uzdrīkstētos. Ja ne mēs, tad kurš tālāk to darbu darīs? Nav svarīgi, ko domās citi, vai kaut kas izdodas vai neizdodas, bet gribētos, lai būtu lielāka iniciatīva, jo pateikt „nē” ir vienkārši.

Vai tā būtu traģēdija, ja kāda kalpošana izbeigtos? 

Z.:Neuzskatu, ka draudzē esmu ilgi, bet šajā laikā ir beidzies darbs daudzās kalpošanas jomās, tomēr tā nav traģēdija. Ir tikai normāli, ka cilvēki piekūst. Traģēdija būtu tad, ja neatrastos cilvēki, kas vēlētos turpināt jebko citu. Mūsu draudzē latiņa ikvienā kalpošanas jomā ir augsta un ir bail kaut ko iesākt, taču rezultātam nav jābūt tādam pašam, kā bijis iepriekš. Katrs var dot savu pienesumu, un viss izdosies. Agrāk, piemēram, lūgšanu rīti bija citādi. Kundzes, kas tos veidojušas vairākus gadu desmitus, mūs pamāca un rāda piemēru, bet visam mainās forma, un tas ir normāli. 

Vai esi pamanījusi, ka cilvēki kļūst aizņemtāki? Ir daudz iespēju, kur būt, un pat ierašanās dievkalpojumā ir jāplāno.

Z.:Manuprāt, dievkalpojums nav jāplāno. Tā ir nedēļas daļa tāpat kā brokastis vai pusdienas; tas vienkārši ir. Taču piekrītu, ka pasaule ļoti konkurē ar Baznīcu, jo īpaši starp jauniešiem. Ja cilvēks nesatvers to, ka visa jēga ir Baznīcā, tad pasaule to izkonkurēs. Ja cilvēks nesatvers to, ka viens savā spēkā nespēj visu izdarīt un ka draudze ir liels spēks kopā būšanā un lūgšanās, tad viss beigsies. Bez tā nevar.

Tomēr kaut kā līdz Baznīcai taču tu dzīvoji...

Z.:Jā, bet tas nebija viegli. Varbūt ārēji šķita – kāpēc tev Baznīcu, ja dzīve ir pietiekami normāla, – taču iekšā visu laiku bija jautājumi par to, kas notiek tālāk. Vai ar šo dzīvi viss beidzas? Tikai tagad apzinos, cik dzīve ir grūta. To apzinos, redzot līdzcilvēkus. Daudzus jautājumus varu uzticēt Dievam, un zinu, ka savā spēkā un ar zūdīšanos neko nepanākšu. Taču cilvēki, kuri Dievu nepazīst, mēģina visu izdarīt savā spēkā, bet viņiem nav miera. Arī man tā trūka visvairāk. 

Ko tu novēli šīs intervijas lasītājiem?

Z.:Novēlu ar pacietību klausīties Dievā! 


Intervēja Edgars Gertners
 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv