Kristīga mirušo izvadīšana ir pēdējais pienākums pret mirušo, nododot
viņu Dieva rokās, kā arī mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti,
stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību. Kristīgā izvadīšanā tiek
pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus upuri par mūsu grēkiem, Viņa
augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem Viņa ticīgajiem:
tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs visi reiz tiksim
uzmodināti mūžīgai dzīvei.
Nāve ir dabīgs katra cilvēka šīs zemes
dzīves noslēgums. Bībele māca, ka nāve ir grēka nopelns, bet Dieva
dāvana ir mūžīgā dzīve Jēzū Kristū. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem
raksta: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības, bet
Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu
Jēzū Kristū.” (Rm 3:23-24). Jēzus Kristus saka: “Es esmu augšāmcelšanās
un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo
un tic man, nemirs nemūžam.” (Jņ 11:25)
Kristīga mirušo izvadīšana ir: - pēdējais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās; - mierinājums sērojošajiem ar Evaņģēlija vēsti, stiprinot viņus ar augšāmcelšanās cerību.
Izvadīšanu
parasti izdara mācītājs (palīgmācītājs vai evaņģēlists). Izņēmuma
gadījumā mirušo var izvadīt katrs iesvētīts draudzes loceklis.
Ir
labi jau laikus aicināt mācītāju pie mirēja, lai palīdzētu viņam
sagatavoties aiziešanai mūžībā, izsūdzot grēkus, saņemot Svēto
Vakarēdienu un stiprinājumu no Dieva vārda. Mācītājs var sniegt garīgu
atbalstu un stiprinājumu arī mirēja tuviniekiem, kā arī dot tiem
praktiskus padomus, kā atvieglot mirēja aiziešanu mūžībā un kā
sagatavoties mirušā izvadīšanai.
Mirušos draudzes locekļus var
izvadīt no dievnama. Parasti izvadīšana notiek no kapličas, bet tur, kur
kapličas nav, izvadīšana notiek tieši kapos. Izvadīšana var notikt arī
no mirušā mājām.
Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē, tomēr
mūsu Baznīca nesaskata ne teoloģiskus, ne bibliskus iebildumus pret
mirušā pārpelnošanu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas
sevišķi tam nolūkam sagatavotā vietā kapos vai dievnamā.
Kristīgā
izvadīšanā tiek pasludināts Dieva vārds, uzsverot Kristus ciešanas par
mūsu grēkiem, Viņa augšāmcelšanos un mūžīgās dzīvības apsolījumu visiem
Viņa ticīgajiem: tāpēc, ka Viņš ir miris un augšāmcēlies, arī mēs reiz
visi tiksim uzmodināti mūžīgai dzīvei. Izvadīšanā tiek dziedātas garīgas
dziesmas, kas atrodamas mūsu Baznīcas Dziesmu grāmatas nodaļā “Nāve un
mūžīgā dzīvība”. Lūgšanās mirušais tiek nodots Dieva rokās, tiek
aizlūgts arī par sērojošajiem tuviniekiem un draugiem, lai Dievs vairo
viņu ticību un mierina viņus ar augšāmcelšanās cerību.
Mirušā
pavadītāji tiek aicināti apzināties savu mirstību un mudināti būt nomodā
par savu dvēseli, jo neviens nezina savu aiziešanas stundu. “Lai jūsu
gurni ir apjozti un sveces spīdošas; esiet nomodā, jo jūs nezināt, kad
nama kungs nāk, vai viņš nāk vakarā, vai nakts vidū, vai pirmajos
gaiļos, vai rītā, lai viņš nākdams jūs neatrod guļam.” (Lk 12: 35,
37-38).
|