jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >

Atcerēties, ka esmu mirstīgs

Par ko jums liek domāt nāve? Vai tās ir beigas vai jauns sākums? Par šiem jautājumiem aicinājām diskutēt Jēzus draudzes mācītāju Erbertu Bikši un draudzes locekļus, divus Pēterus, Pēteri Dekantu un Pēteri Bikši. Mēdz teikt: ja vēlies ieskatīties acīs dzīves patiesībai... Lasīt vairāk >

Augšāmcelšanās stāsts. Ilnas liecība.

Mans augšāmcelšanās stāsts ir ļoti spēcīga liecība par patiesu Dieva eksistenci un klātesamību. Kopš esmu piedzīvojusi šo brīnumu, vienmēr saku: „Dievs ir reāls, un es par to nekad nešaubīšos.” Stāsts sākās ar mūsu laulībām, pēc kurām mums ar vīru uzreiz pieteicās bēr... Lasīt vairāk >

Misija Tanzānijā

Kā burbulī Dzīve Tanzānijā šobrīd stipri atšķiras no dzīves vairumā pasaules valstu. Nekādu ierobežojumu nav, maskas nav jānēsā, par Covid neviens nerunā. Tikai nesen atkal no draugiem dzirdējām par dažiem saslimšanas gadījumiem Dāresalāmā, kas tiekot norakstīti kā pneimo... Lasīt vairāk >

 

Es ticu uz .. miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu!
Apustuļu ticības apliecība

Vārds „augšāmcelšanās” ir ne vien Kristus augšāmcelšanās svētku īstenais prieka iemesls, bet tas ir arī izšķiroši svarīgs mūsu katra kristīgajā ticībā. Tik svarīgs, ka apustulis Pāvils par to ir teicis: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad jau veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība.” (1Kor 15:14)

Izcilais kristīgais apoloģēts K. S. Lūiss, šo tik svarīgo augšāmcelšanās tēmu apskatīdams plašāk, savulaik vienā no savām grāmatām ir rakstījis: „Tas nenoliedzami ir kristietības svarīgākais fakts, ka noteikts skaits cilvēku saskaņā ar viņu pašu vārdiem ir pieredzējuši augšāmcelšanos.” Taču ir arī ļoti svarīgi, ka mēs esam skaidrībā, ko šie ļaudis, tā liecinādami, ar to domāja. Mums būtu jāsaprot: viņiem augšāmcelšanās bija kas daudz vairāk par Lieldienu rīta notikumiem, kuri aizsākās brīdī, kad sievietes gāja un atklāja, ka Jēzus kaps ir tukšs. Augšāmcelšanās, par ko runā šo notikumu liecinieki, bija viss process kopumā. Tā bija viņu sastapšanās un komunikācija ar miesā augšāmcelto Kristu no augšāmcelšanās rīta līdz Viņa debesbraukšanas dienai, bet, piemēram, apustuļa Pāvila gadījumā arī vēl pēc tam.

Starp citu, tieši ar šo faktu, kā raksta K. S. Lūiss, saistās kāda problēma, proti, bieži vien pat mēs, kristieši, sirds dziļumos par augšāmcelto Kristu nemaz nedomājam kā par cilvēku. Mums šķiet, ka Viņš pēc augšāmcelšanās ir savā veidā „izmiesojies”. Jā, mēs domājam, ka augšāmcelšanās patiesībā ir pretējs process inkarnācijai. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem tam, kāpēc cilvēkus gluži dabiski tracina jebkurš atgādinājums par augšāmceltu mirušo, jo tas mūsos neizbēgami izraisa daudz neērtu jautājumu.

Patiešām – apzināti vai ne, bet mūsu pirmā sajūta ir tāda, ka Kristus ķermenis savā ziņā nemaz nav īsts, tas ir tikai iedomāts, šķietams – Dievs to vienkārši ir atsūtījis, lai pārliecinātu mācekļus par patiesībām, kuras nekā citādi nevarētu tikt pavēstītas.

Bet kas gan tās būtu par patiesībām? Vai vēstījums par to, ka pēc nāves turpinās kaut kāda viscaur garīga eksistence? Ja tā, tad kādēļ gan parādīties miesīgā atveidā un ēst zivi? (Lk 24:41–43) Kaut kādā ziņā augšāmceltais Kristus tiešām līdzinās garam vai spokam – Viņš parādās un nozūd. Pat aizslēgtas durvis Viņam nav šķērslis (Jņ 20:19). Taču Jēzus pats uzstājīgi apliecina, ka Viņš nav „gars”, bet gluži pretēji – Viņš ir ķermenisks, miesisks. (Lk 24:37, 39–40). Tāpat, ja Jēzus miesīgais veidols būtu bijis tikai šķitums, tad pavisam nav saprotams, kāpēc mācekļi Viņu vairākkārt neatpazina (Jņ 20:15, Jņ 21:4). Pat ja pieņemtu, ka Dievs Jēzu tiešām būtu sūtījis kā sava veida vīziju, vai tad Jēzus nebūtu varējis izskatīties kaut mazliet līdzīgāks pats sev, lai mācekļi Viņu atpazītu uzreiz? Vai patiešām Tas, kurš ir radījis visas sejas, nebūtu varējis piestrādāt, lai padarītu labāk atpazīstamu to vīru, kas bija Viņš pats?

Taču Kristus augšāmcelšanās notikums – starp visām daudzajām idejām un mācībām, ko vien cilvēce ir lolojusi par tā saukto dvēseles nemirstību, garu pasauli un aizkapa dzīvi, – kā realitātei atbilstošu apstiprina vienīgi jūdu izpratni un mācību, kas balstīta Vecās Derības praviešu pravietojumos. Viņi ticēja, ka reiz pienāks Tā Kunga diena. Un, kad tas notiks, tad mirušie, taisnie, tiks augšāmcelti (Jes 26:19), lai valdītu un dzīvotu jaunajā Dieva pasaulē kopā ar Taisnības Ķēniņu – nevis kā rēgi, bet kā īsteni cilvēki, kas met ēnu saules gaismā un rada troksni, staigājot pa grīdu.

Tātad apustuļi un evaņģēlisti, Jaunās Derības autori, sludinot Kristus augšāmcelšanos, bija pārliecināti, ka viņi redz un piedzīvo tieši to. Precīzāk – pašu šī procesa sākumu. Un tieši to viņi apliecina, ka Kristus pēc savas nāves nepārgāja kādā tīri garīgā eksistencē, tieši tāpat kā Viņš arī neatgriezās dabiskajā, mums pazīstamajā dzīvē, kā tas savulaik bija noticis ar augšāmcelto Lācaru.

Jēzus dzīve pēc augšāmcelšanās bija pilnīgi jauna – līdz šim nepazīta un neredzēta. Miesa, kas dzīvo šajā jaunajā veidā, ir un vienlaikus arī nav līdzīga tai, kāda tā bija pirms tam, kādu to Jēzus draugi pazina pirms krustā sišanas. Tai ir pilnīgi citas attiecības ar laiku un telpu, bet tā no tiem nav atdalīta. Tā ir pilnīgi jauna radība un jauna cilvēciska esamība, ko priekšvēsta un piesaka Kristus augšāmcelšanās.

Šie jaunās Dieva pasaules atspulgi ir bijuši nemitīgi klātesoši arī mūsu tagadējā pasaulē, kur notikumus, kas vēl tikai būs, priekšvēsta un laikam pa priekšu apstiprina citi notikumi. Tas ir līdzīgi kā ar sniegpulkstenītēm, kas uzplaukdamas liecina par tuvojošos pavasari, kaut pats pavasaris vēl nav pienācis.

Tātad, sludinot miesas augšāmcelšanos, kristietība mums māca, ka Debesis un dzīve Dieva jaunajā pasaulē, kas ir mūsu kristīgās ticības galamērķis, kuram pats Kristus ved pretī visus savus mācekļus, ir ne tikai gara, bet arī miesas stāvoklis. Līdzīgi arī, šajā pasaulē dzīvojot, mēs nekad neatrodamies tikai un vienīgi abstraktā gara stāvoklī. Lai gan pats Kristus ir sacījis, ka Dieva valstība ir mūsos un mūsu vidū, tomēr vienlaikus tie, kas Viņā klausījās, stāvēja ar abām kājām uz Dieva radītās zemes, zem Viņa radītās saules, viņu radītajos ķermeņos darbojās sirds un plaušas un Kristus atveidu un balsi līdz mācekļiem atnesa fotoni un skaņas viļņi. Arī tajā nākotnē, ko Dievs mums ir atklājis un paredzējis, mums būs nevis jānovelk miesa, bet jātop ietērptiem jaunā miesā, mums būs nevis jāpiedzīvo bezmiesiska eksistence kādas nekurienes vidū, bet jāsasniedz apsolītā zeme.

Šajā ziņā Jēzus augšāmcelšanās nav atdalāma no Viņa debesbraukšanas, kad augšāmceltais Jēzus tiek pacelts un uzņemts debesīs (Apd 1:9–11, Mk 16:19). Jēzus aiziet, Viņa paša vārdiem runājot, lai sataisītu mums vietu (Jņ 14:1–3). Acīmredzot tas nozīmē, ka Viņš gatavo jaunās debesis un jauno zemi (2Pēt 3:13, Atkl 21:1), kas piemērotas Viņa paša jaunajai, apskaidrotajai, cilvēciskajai esībai un kas Viņā derīgas arī mums.

Skaidrības labad jāuzsver, ka par šo jauno Dieva pasauli, kas pēc Radītāja ieceres tiks atjaunota tās sākotnējā veidolā, mēs tiešām nezinām daudz. Protams, mums ir pavēstīts, piemēram, tā sauktais Kristus apskaidrošanas notikums (Mt 17:1–13). Tas nenoliedzami ir viens no spilgtākajiem nākotnes īstenības vēstnešiem: tik īpašā Kristus dievišķās būtības pagodināšanās cilvēciskajā miesā vienlaikus ir atblāzma no tās nākamās godības, ko mantosim arī mēs, kas ticībā uz Kristu tiksim augšāmcelti. Tieši to apliecina apustulis Jānis, sacīdams: „Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir.” (1Jņ 3:2) Attiecībā uz visu pārējo, par ko mums nav dota skaidra un nepārprotama Svēto Rakstu atklāsme, mūsu uzdevums ir nevis nodarboties ar minēšanu, bet vienkārši atzīt savu nezināšanu.

Kā jau iepriekš teikts, vismaz sākotnēji mums ir ļoti grūti ieraudzīt un atzīt augšāmceltā Kristus un arī mūsu pašu nākotnes dzīvi Viņā kā viscaur miesīgu dzīvi. Daudz dabiskāk un saprotamāk šķiet, ka visi stāsti par Dieva jauno pasauli, par Viņa atjaunoto un augšāmcelto radību ir drīzāk metaforiski – simboliski. Bet tā tas nav!

Tieši to mums māca augšāmcelšanās vēsture, kas liecina un uzsver: augšāmceltajam Kristum varēja pieskarties, Viņš bija saistīts ar laiku, vietu un telpu. Tas nozīmē, ka šī jaunā Dieva radība, kas laikam pa priekšu ir mums atklājusies un parādījusies Jēzū Kristū, ir cieši saistīta ar tagadējo radību. No vienas puses, tas tiešām ir kaut kas pilnīgi citāds, jauns un līdz šim neredzēts, bet vienlaikus tas ir tieši tas pats Jēzus un tie būsim arī tie paši mēs, tikai brīnišķīgi pārvērsti.

Patiesi – augšāmcelto cilvēku dzīvi Dieva jaunajā, nākotnes, pasaulē, kur pirmais no dzīvajiem ir pats Kristus, mums ir daudz grūtāk iztēloties, nekā varētu šķist, jo tā ir pilna ar pašlaik mums tikai daļēji saprotamām lietām, kuras mēs līdz galam nespējam saprast. Par to runā arī apustulis Pāvils: „Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad [redzēsim] – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1Kor 13:12) Taču tas, ko mēs, Kristus ticīgie, varam zināt pavisam droši: „Mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam.” (Flp 3:20–21)

Tātad Kristus, kurš ir Dieva jaunās radības pirmdzimtais, pats mūs pārveidos, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un tas ir daudz vairāk, nekā mēs varētu uzdrīkstēties cerēt. Kā tas būs? Pašlaik tas ir un paliek noslēpums. Vienīgais, ko par šo nākotnes pieredzi varam pateikt pilnīgi droši: „Ir tā, kā rakstīts: ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.” (1Kor 2:9) Tātad varam zināt to, ka mēs, kas ticībā sekojam Jēzum, būsim kopā ar visuspēcīgo Jēzu dzīvē, kurai vairs nebūs beigu, kad būs jaunās debesis un zeme. Un mēs būsim līdzīgi Viņam – jaunā, apskaidrotā un pagodinātā ķermenī – bez grēka, asarām, sāpēm un nāves. Un jā – mēs cits citu pazīsim, jo tie joprojām būsim tie paši mēs, tikai brīnišķīgi pārvērsti – līdzīgi savam augšāmceltajam Kungam.

Tieši tādēļ mums nevajadzētu savu garīgo prieku un nākotnes cerību, ko esam satvēruši ticībā, mēģināt kaut kā pretstatīt vai nošķirt no laika, vietas, matērijas un maņām. Tā darīdami, mēs iegrimsim tā sauktajā noliedzošajā garīgumā. Un, ja tā, tad, pat ar savu muti apliecinot, ka ticam uz miesas augšāmcelšanos, mēs šiem vārdiem patiesībā atņemsim to īsto saturu. Tas līdzinātos bēgšanai prom no zirga, kas īstenībā mums ir jāsavalda, jāapseglo, jāpieradina un jāiejāj.

Un tā ir taisnība, ka mūsu pašreizējās dzīves „svētceļojumā”, tiecoties pretī debesīm, ir daudz labu un pamatotu iemeslu tam, lai mēs no kaut kā atteiktos un savai miesai neizdabātu, taču pat visai šai askēzei vajadzētu būt kā atbildei uz jautājumu: kas gan mums uzticēs mūžīgo un paliekošo mantu, ja mēs nespējam tikt galā pat ar savu pasaulīgo miesu?

Patiesi, Dievs mums pašreizējo miesisko ķermeni ir uzticējis kā mazam puikam poniju. Mums ir jāmācās sēdēt šī zirga mugurā un to vadīt. Un nevis tāpēc, ka nāk brīdis, kad zirgu mums vairs nebūs, bet tāpēc, ka reiz mums tiks dota iespēja traukties priecīgā un pārliecinošā izjādē ar spārnotiem rikšotājiem, kas, mūs nepacietīgi gaidīdami, krāc un dižojas Ķēniņa staļļos. Tad mēs uz tiem trauksimies, lai būtu kopā ar savu Kungu! Viņš pats taču no zirga neatteicās. Un Viņš vēlas, lai esam kopā ar Viņu, bet, ejot kājām, mēs Viņam līdzi netiksim.

Raksts sagatavots, izmantojot K. S. Lūisa grāmatā „Brīnumi” publicēto materiālu.
Kristū
mācītājs Intars
 
Jezusdraudze.lv