Bet paldies Dievam par Viņa neizsakāmo dāvanu!
2Kor 9:15

Mīļā draudze, ir pienācis ražas laiks un varēsim svinēt Pļaujas svētkus. Dievs atgādina šo pašu svarīgāko pamatu pateicībai: “.. neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama ..” (5Moz 8:14) Tas ir atgādinājums arī mums, ka pateicības avots ir Dieva žēlastība un glābšana Jēzū Kristū.

Kāds patiess stāsts par divpadsmitgadīgu zēnu Dāvidu, kurš bija piedzimis bez imūnsistēmas. Viņam tika veikta kaulu smadzeņu transplantācija. Līdz tam visu savu mūžu viņš bija pavadījis noslēgts no apkārtējās pasaules, lai novērstu baktēriju piekļuvi, kas varētu viņu nogalināt. Viņš nezināja, kā tas ir – sajust pieskārienu, glāstu. Reiz Dāvidam jautāja, ko viņš vēlētos darīt, ja būtu brīvs no šīs slimības. Dāvidam ilgi nebija jādomā, un viņš atbildēja: "Es gribētu staigāt ar basām kājām pa zāli un ļoti vēlētos sajust mīļās mammas pieskārienu.” Jēzū Kristū Dievs mums ir pieskāries un saucis mūs vārdā. Dievs atgādina, lai neaizmirstam par žēlastību, kas ir jauna katru rītu. Pāvils raksta: “Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē ..” (Rm 8:32)

Dieva žēlastība dara mūsu sirdis pateicīgas un gatavas kalpot. Pāvils atgādina kādu pamatvērtību: “.. kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2Kor 9:6–7) Dievs ir bagātīgi sējis savu mīlestību un aicina tā darīt arī mūs. Te stāsts ir nevis par daudzumu, bet par sirdi, kas spēj dot ar prieku. Sīksta sējēja sirds nespēj dot ar prieku, bet aizvien lūkojas uz sevi un uz citiem ar vērtējumu. Tā saka: “Vai man pietiks? Vai ir vērts dot? Vai novērtēs manu dāsnumu?” Cik labi, ka Dievs tā neskatās uz mums, bet bagātīgi dāvā savu žēlastību Jēzū Kristū. Jēzus saka: “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lk 6:38)

Sējējs, kas sēj uz svētību, to dara ar prieku un ticībā Dievam. Pāvils izgaismo šīs pamatvērtības: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2Kor 9:7) Tas sākas ar lūgšanu: “Kungs Jēzu, kā es varu kalpot Tavā valstības darbā ar to, kas man ir dots?” Sēt uz svētību nenozīmē darīt vairāk, kā es spēju; tas nozīmē – darīt no sirds, izmantojot to, kas man ir dots. Piemēram, ar prieku un no sirds mācīties, strādāt, uzkopt baznīcu, sagrābt lapas, zvanīt baznīcas zvanu utt.

Tā ir apņemšanās. Konkrēta rīcība ar prieku. Pateicības pilna, nevērtējot saņēmēju, bet atstājot visu Dieva rokās. Tas ir prieks nest Evaņģēlija vēsti ar vārdiem un darbiem. Ikviens, kurš saka: “Es ticu Jēzum,” – bet neatbalsta Viņa Evaņģēliju, patiesībā nedzīvo ar Evaņģēliju. Tā ir kalpošana, kurā saņemam daudz vairāk, nekā spējam dot. Kad sirds ir atdarīta Dieva darbam un ļaujam caur mums plūst Viņa svētībai, mēs piedzīvojam, cik liela, plaša un dziļa ir Viņa mīlestība. Šī svētība pirmkārt ir nevis materiāla, bet garīga: “.. tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam ..” (2Kor 9:11)

Esot Dieva valstības darbā, mūsu sirdīs pieaug pateicība. Kad ar svētību esam sējuši un redzam augļus, tad sirds ir pilna pateicības. Pāvils raksta: “.. un tā mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.” (2Kor 9:11) Pāvils 9. nodaļu pabeidz ar pateicību: “Bet paldies Dievam par Viņa neizsakāmo dāvanu!” (2Kor 9:15) Sirds, kas ticībā satvērusi šo visdārgāko dāvanu – Kungu Jēzu –,  vienmēr būs pateicīga un priecīga kalpot Dievam par godu.