jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >

Lutera gada programma Jēzus draudzē

Kopš janvāra pēdējās svētdienas mūsu baznīcā ir kāds jaunums – karogs, kas vēsta par reformācijas 500. gadadienu. Ar viktorīnu un sadraudzību janvārī aizvadījām pirmo svētku pasākumu, savukārt februārī bija iespēja apmeklēt Līgas Cepurītes vadīto radošo darbnīcu „... Lasīt vairāk >

Rīta dievkalpojumi

Ir sācies Gavēņa laiks! Ar to esam aicināti uz zināmu mērenību mūsu ikdienas vajadzībās. Pieturēt pie sevis bieži uzbāzīgās miesas iegribas, neļauties visam ar ko barojam savas acis, ausis un vēderu. Tā vietā mācīties atturību, kā ticības un svētdzīves ārējo ... Lasīt vairāk >

Taizé Rīgā un Jēzus draudzē

Šogad Rīgā notika Taizé 39. Eiropas jauniešu tikšanās. Tās galvenā tēma bija „Kopā paverot cerību ceļus”, un tika izcelti šādi aspekti: padziļināt iekšējo dzīvi un solidaritāti starp cilvēkiem; meklēt ceļus izlīgšanai un mieram starp cilvēkiem; nojaukt valodas un k... Lasīt vairāk >

 

Dievs tad ir vistuvāk, kad Viņš liekas būt vistālāk.
M. Luters

Kristīgā Baznīca pašlaik dzīvo gavēņa laikā, kas allaž aicina nepārvērtēt miesas vajadzības, dzīvot ar pasaules mazumu, tā vietā liekot Dieva un lūgšanu daudzumu. Gavēnis ar miesas ierobežošanu atklāj, ka cilvēka izsalkums un slāpes nav tikai ikdienas vajadzība pabarot sevi. Cilvēkam kā garīgai būtnei ar miesu nepietiek! Agrāk vai vēlāk mēs apjaušam, ka izsalkums pārsniedz miesas robežas, un mēs sākam jautāt pēc Dieva. Tāds ir gavēņa laika uzdevums katru gadu no jauna – atmodināt mūsos ticības izsalkumu, ilgas un cerības pēc Dieva tuvuma.

Šis laiks Baznīcas gadā ir ļoti tiešs – tas aicina ieraudzīt mūsu vājās puses, ar kurām neko nespējam iesākt. Gavēnis aicina ieraudzīt mūsos Kaina zīmi, kas izskan viņa vārdos Dievam: „Mana vaina ir lielāka, nekā es varu nest!” (1Moz 4:13) Kaina dzīvē cerība ir zudusi: ar savu varmācību viņš laupījis brālim dzīvību un nu ir kļuvis atmetams. Viņš ir nostājies ceļā mīlestībai, domājot, ka ienaida ceļš ved uz pilnību. Kains neapjauš, ka, ievainojot savu tuvāko, rētas paliek arī viņā pašā. Bet pamanīsim, ka Dievs ar šādu, ievainotu, sirdsapziņu Kainam joprojām ļauj dzīvot. Pārestība un vaina viņu ir notiesājušas, bet Kainam joprojām ir atļauts dzīvot. Kaina zīme ir grēka sekas dzīvā cilvēkā. Šī neērtā zīme joprojām par sevi atgādina arī mūsos. Apustulis Pāvils par to drosmīgi saka: „Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu.” (Rm 7:19) Viņa atklātība mums ļoti noder, sākot gavēņa laiku, kad, ticības cerībā lūkojoties uz Lieldienu rītu, mēs izmeklējam sevi un pievēršamies visām zīmēm, kādas grēks mūsos ir iededzinājis.

Laikam viena no spēcīgākajām zīmēm pašlaik ir pasaules iespiešanās ticības aicinājumā. Tas spilgti atklājas psalma vārdos: „Mani naidnieki par mani runā, manai dzīvībai uzglūn, apspriežas pulkā, saka: Dievs pametis viņu! Ķeriet un grābiet, nav viņam glābēja!” (Ps 71:10, 11) Gavēņa laiks liek apzināties mūsos ļoti ievainojamu garīgu realitāti. Katrs dzīves mirklis ir pilns ar nebeidzamām cīņām, kuru uzvaras vai zaudējumus bieži aptveram tikai pēc ilgāka laika. „Dievs pametis viņu! Ķeriet un grābiet, nav viņam glābēja!” – ar šiem vārdiem pasaule arī mums bieži min uz pēdām. No šiem vārdiem centās izbēgt Kains, un no šiem vārdiem cenšamies izbēgt arī mēs, kad ticību satricina pārbaudījumi. Nekas nav mokošāks kā palikt vienam it visā! Un tieši šajā brīdī gavēņa laiks kļūst dzīvs un sāk palīdzēt.

Kad pasaule apsūdz, kad vaina nomoka, mums ir jāskatās uz Kristu. Gavēnis aicina uz netraucētu Kristus redzēšanu, noliekot malā atsaukšanos visām miesas vajadzībām. Mums jāpamostas Kristus klātbūtnei, un tajā mēs nekad nebūsim vieni – to Viņš ir apsolījis jau saviem mācekļiem, sakot: „Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” (Mt 28:20) Ar šiem vārdiem debesis kļūst tuvākas! Ar šiem vārdiem mēs varam apklusināt vainu un grēku, kas mūs nemitīgi apsūdz. Kā Mārtiņš Luters raksta šī mēneša lozungā: „Dievs tad ir vistuvāk, kad Viņš liekas būt vistālāk.” Šajos vārdos ieskanas nesatricināma cerība, kas ticības cilvēku neatstāj vienu. Vienmēr būs kāds, kurš teiks – Dievs tevi ir pametis. Bet tu nebēdz, stāvi droši dzīves vētrās, jo tieši tad Kungs ar savu gudrību un pasargāšanu ir tev līdzās!

Lai šo klātbūtnes bezgalību satvertu, gavēņa laikā esam aicināti ielūkoties Jēzus sāpju ceļā. Tajā mēs nomanām, ka Dievs mūs neatlaiž pasaulei, bet savu klātbūtni Kristū piepilda līdz krustam, līdz nāvei. Tāpēc, lūkojoties uz krustu gavēņa laikā, mēs skumstam par saviem pārkāpumiem, par zīmēm, ar kurām esam līdzīgi pasaulei. Bet vienlaikus mēs nedrīkstam šo sāpju koku atlaist. Ciešanu laika dievkalpojuma liturģijas vārdiem sakot, Lieldienās „no koka atplauka dzīvība”. Krusta priekšā notiek būtiskākās pārmaiņas – Dievs pienāk mums pavisam tuvu caur savām sāpēm un ciešanām. Viņš ir Glābējs, kurš uzvar grēku, mūs no nāves pārceļot dzīvībā. Tāpēc gavēnī – mazāk manis un vairāk Dieva... it visā.
Ar mierpilniem sveicieniem
virsmācītājs Jānis
 
 
Jezusdraudze.lv