Mīlestība nav tikai sirsnīgas sajūtas, bet tā ir pastāvīga vēlme nodoties mīļotā cilvēka labā, cik vien tas ir iespējams.
K. S. Lūiss

Mīļā draudze, mēs turpinām domāt par attiecībām. Šoreiz – par attiecībām draudzē.

Ar Dieva vārda sludināšanu ticība kā sēkla tiek iesēta mūsu sirdī un tiekam pievienoti draudzei. Jēzus savus mācekļus neatstāj vienus, un ikviens, kas top glābts, top arī par Dieva bērnu. Ticībā pieaugam, ja vien paliekam kopā ar Jēzu. Praktiski tas nozīmē – ja esam draudzē. Pie pirmās draudzes mēs redzam lielu degsmi un prieku – būt Kristus draudzē. „Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā.” (Apd 2:46–47). Esot kopībā ar Kristu, notiek brīnums – mēs topam līdzīgāki Viņam.

Esam pieraduši sacīt, ka esam Dieva bērni, un tas nesaistās ar sentimentalitāti, bet ar Dieva dotu realitāti. Šo kopību un Dieva mīlestību mēs piedzīvojam Svētajā Garā. „..Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā..” (Jņ 16:13). Pie kristīgās ģimenes pieder dzīvošana līdzi citu vajadzībām. Kur darbojas Svētais Gars, tur ir patiesa brāļu mīlestība. Šī mīlestība izpaudās draudzes rūpēs par tiem ticības brāļiem un māsām, kas bija trūkumā, – „visi ticīgie turējās kopā” (Apd 2:44). Pāvils saka: „Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.” (Rm 13:8)

„Kur draudzē valda savstarpēja vienaldzība, kur locekļi cits citu nepazīst, neapmeklē, kur brālis brālim nekalpo mīlestībā, tur svēto sadraudze pastāv tikai ticības apliecībā, bet ne īstenībā,” raksta teologs Edgars Rumba. Mēs varam jautāt: kāda ir mūsu ticības apliecība?

Apustulis Pāvils aicina: „Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud.” (Rm 12:15) Vai esam gatavi nodoties, lai kalpotu cits citam un panestu cits citu? Tam ir vajadzīgs stingrs pamats. Apustuļu darbos lasām par draudzes stingro pamatu. Ik dienas viņi palika apustuļu mācībā un sadraudzībā. Attiecības draudzē iesākas ar Dieva Vārdu, un tas ir draudzes attiecību centrs un pamats. Esmu piedzīvojis, cik seklas ir tās sarunas, kuru centrā nav Kristus. Var būt pat ļoti interesantas tēmas un dziļas domas, bet vai tā veidojas patiesa draudzība? Jānis raksta: „..ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā..” (1Jņ 1:7)

Vai nav tā – kad nostājamies Dieva vārda gaismā, tad piedzīvojam sadraudzību Kristū. Jānis turpina: „..un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” Kur ir sadraudzība Kristū, kur skan Dieva vārds, tur tiekam šķīstīti un tīrīti. Ar prieku atceros tās reizes, kad Dieva vārda gaismā esam atzinuši grēkus un ticībā aizlūguši – nesuši cits cita nastas. Tā patiešām ir neizsakāmi dziļa un skaista draudzība.

„Dievs ir uzticīgs, kas jūs aicinājis Sava Dēla Jēzus Kristus, mūsu Kunga, sadraudzībā.” (1Kor 1:9) Mēs esam ielūgti Kristus sadraudzībā, un Kungs Jēzus nekavējas nākt pie Savas draudzes. Viņš par to ir nodevies – atdevis Savu dzīvību. Esot Kristus sadraudzībā, mēs līdz ar Jāni varam teikt: „Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1Jņ 4:19)