Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam. .
Kol 3:23

Visi zinām vārdiņu „labprātība”. Jā, dzīvi mums vajadzētu dzīvot ar labu un gaišu prātu, taču zinām, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Arī veikt darbus un pienākumus no brīvas un labvēlības pilnas sirds, skaidru un tīru motīvu vadītiem nenākas nemaz tik viegli.

Lasot Bībeli, skaidri redzam, ka Dievs mūs vēlas izveidot par tādiem ļaudīm, kas visu dara no sirds un ar prieku, nevis ar nīgrumu un nepatiku. Un pavisam noteikti zinu, ka būt labprātīgam, darīt darbu no brīvas sirds un ar prieku iespējams vienīgi tad, ja sirds ir kļuvusi mīloša. Mīlošu sirdi, kā ticu, mūsos spēj izveidot vienīgi Dievs. Mums ir jāvēlas, bet dot var vienīgi Dievs.

Pateicība Dievam, ka Viņš to arī grib darīt! Jau sendienās pravietis Ecehiēls, paužot Dieva nodomu, ir sacījis: „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Ech 36:26)

Ja jūtīgu un mīlošu sirdi var dot vienīgi Dievs, tad mums katrā ziņā ir jāvēršas pie Viņa lūgšanā, lai Viņš to paveic arī pie mums. Varbūt mūsu sirds reiz ir bijusi mīloša un labvēlības pilna, bet tagad tā kļuvusi cietāka, nejūtīgāka. Jā, arī tā var notikt. Tā reiz notika arī ar tādu izcilu vīru kā Dāvids. Saprotot sava stāvokļa nopietnību, viņš vērsās pie Dieva ar dedzīgu lūgumu: „Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Ps 51:12)

Par labprātību droši varam sacīt, ka tā aug no tādas sirds, kura Kristus upurī ir skaidrota no grēkiem, no tādas sirds, kurā Dievs izlējis savu mīlestību caur Svēto Garu. Arī Vēstulē galatiešiem teikts, ka labprātība ir daļa no augļa, kura veidotājs un nobriedinātājs ir Dievs Svētais Gars (Gal 5:22). Jā, labvēlība un dāsnums pret līdzcilvēkiem arvien nāk no sirds, kas kļuvusi bagāta Dievā, kas piepildīta ar Dieva dotām svētībām.

Patiesi, cilvēkam, kas, ticēdams Kristum, pieder Dievam, dzīve nav jāvelk kā smags vezums – ar nepatiku un nīgrumu. Cilvēks, kurā Dievs izlējis savu žēlastību un mīlestību, darbu un kalpošanu spēj veikt ar prieku, no brīvas un labprātīgas sirds. Gluži tā, kā raksta apustulis Pāvils: „Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2Kor 9:7) Un Pāvila sacītais neattiecas tikai uz ziedojumiem, ko dodam Dieva valstības celšanai. Visu, ko darām – vai tas būtu Dievam, vai cilvēkiem –, esam aicināti darīt ar labu prātu un no sirds. Arī Vēstulē kolosiešiem sacīts: „Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds ..” (Kol 3:23)

Ieguvēji no labprātības pilnās attieksmes nav tikai tie, pret kuriem mēs izturamies ar labvēlību, – ieguvēji vienmēr esam arī mēs paši. To apstiprina arī ar īpašu gudrību apveltītais Salamans: „Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts.” (Pam 11:25)

Manuprāt, mums visiem ir jālūdz: „Kungs Jēzu, iztīri manu sirdi no visa netīrā un nesvētā, piepildi to ar mīlestību un žēlastību, lai varu būt tāds cilvēks, kas savos dzīves aicinājumos un uzdevumos darbojas no brīvas sirds un ar labu prātu!”