Ar Viņa [Kristus] brūcēm mēs esam dziedināti.
Jes 53:5b

Viss, ko Dievs ir apsolījis, prasa ticību. Ticība satver un piedzīvo visu, ko Dievs saka. Neticība paliek tukšām rokām, neiegūstot neko. Vienīgi ticībā var piedzīvot patiesību, kas ietverta vārdos “ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti”. Ne bijām vai būsim, bet esam. Tas ir noticis, un vienīgi ticībā iespējams būt pārliecinātam: esmu dziedināts.

Kas tā par dziedināšanu, par kuru runā pravietis? Viņš pats arī paskaidro: „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev.. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts.” (Jes 53:4) Sērgas, slimības, ciešanas... Vai tiešām no tā visa esam dziedināti? Vai dziedināšana, par kuru pravietis runā, nozīmē, ka esam darīti dvēseliski un fiziski veseli? Ik pa brīdim slimojam, pieredzam arī dvēseliskus ievainojumus, kas bieži vien sāp ļoti un ilgstoši. Gūtās brūces nedzīst tik ātri, kā gribētos. Jā, pat Kristum pie krusta durtās brūces vēl pēc augšāmcelšanās ir redzamas un aptaustāmas.

Ja domājam, ka Dieva vārdā pasludinātā dziedināšana tūdaļ atnesīs mums nevainojamu fizisko veselību vai dziedinās dvēseliskos ievainojumus, būs jāviļas. “Bet kā – ir taču rakstīts, ka esam dziedināti,” kāds sacīs. Jā, esam, bet mums jāzina: kamēr vien dzīvosim pasaulē, atradīsimies spriedzē starp “nebūt pilnīgi veselam” un “būt pilnīgi dziedinātam”. Tas ir tāpat, kā par jebkuru kristieti sakām: grēcinieks, bet vienlaikus svētais, Viņa svētdarītais.

Kā mums šajā spriedzē dzīvot? Vienīgi nemitīgā ticības pievērstībā Kristum, zinot, ka Viņš mūs ir dziedinājis ar mūžam paliekošu dziedināšanu, ko varam saukt arī par pestīšanu, glābšanu. Grēks, velns, nāve un elle mūs bija padarījuši slimākus par slimajiem. Mirstot pie krusta, Kristus šos pazudinošos spēkus ir uzvarējis uz mūžību. Ticībā paliekot pie Kristus uzvaras, esam pilnīgi dziedināti. Tā mēs ar lielu drosmi un paļāvību varam teikt: “Esmu dziedināts!”

Mūsu mūžīgā dziedināšana ir Viņa darbs. Kristus mūs ir darījis par Viņa mīļotajiem, no kuriem Viņš nekad vairs negrib šķirties. Viņa dāvāto piederību un dziedināšanu Viņš pats apstiprina: „Es tām [avīm] dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jņ 10:28) Nav tādas varas, kas mums dāvāto dziedināšanu varētu atņemt. Pateicība Kristum par šo drošību!

Neskumsim par to, ka, pasaulē dzīvojot, mums jābūt spriedzē starp ciešanām, sāpēm, ievainojumiem, slimībām un to, ka esam Kristū dziedināti. Tāds ir katra kristīga cilvēka ceļš. To pieredzēja apustulis Pāvils un arī citi mācekļi. Pāvils raksta: „[Esam] kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas.” (2Kor 6:9–10) Lūk, it kā pēc dziedinātiem neizskatās, tomēr ir pilnīgi dziedināti un var sacīt: mums ir visas lietas.

Ir tikai viena iespēja, kā kļūt mūžam dziedinātam – nāc ticībā pie Kristus! Viņš saka: „Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jņ 6:37)