Marija sacīja: „Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu.”
Lk 1:46

„Par ko lai priecājos?” – tā ļaudis dažkārt jautā, neredzēdami iemeslu priekam. Jā, var atrast daudz sliktā, negatīvā, lai prieka nebūtu. Un patiesi – spēja vai nespēja priecāties ir cieši saistītas ar to, kam esam pievērsti. Marija redz sevi kā kalponi, kuras stāvoklis, kā viņai šķiet, nav augsts. Viņa runā par kalpones zemumu. Raugoties uz šo zemumu, viņa varētu sacīt: „Es nekas neesmu. Man nav, ar ko lepoties. Par ko gan lai priecājos?” Bet tā nenotiek. Marija ir pieredzējusi Svētā Dieva pieskārienu, Viņa dāvāto atklāsmi. No savas zemības nākušai, viņai ir dota žēlastība skatīt Dievu Viņa pārlaicīgajā varenībā. Un Dieva skatīšana ticības acīm, Viņa iespēju redzēšana ir atnesušas lielo pārvērtību – sirds atradusi neizsīkstoša prieka avotu: „Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju.”

Pret tiem daudzajiem, kas saka: „Par ko lai priecājas?” – mums jāizturas ar žēlsirdību, aizlūdzot: „Dievs, pieskaries viņiem ar Kristus atklāsmi, lai viņi spēj Tevi saskatīt!” Un tā notiek – vienīgi Dieva kā uzticama un mīloša Glābēja skatīšana ticībā sirdi dara priecīgu un līksmu, lai vai kāds būtu paša zemums vai dzīves norišu draudīgums.

Arī psalma autors runā par tādu Dieva skatīšanu, kas pārvēršas priecīgā Dieva teikšanā: „Es skatīju To Kungu savā priekšā vienumēr, jo Viņš man ir pa labo roku, ka es nešaubītos. Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā..” (Ps 16:8–10) Patiesi – tikai nekad nepazaudēt šo tuvību ar Dievu, Viņa skatīšanu caur Kristu, mūsu Kungu! Tās dara mūs spējīgus būt priecīgiem un līksmiem pat tad, kad dzīves sarežģīto norišu jūklī tik ļoti gribas sacīt, ka priecāties nav nekāda pamata.

Atcerēsimies Ījabu, kurš pieredzēja ļoti smagus brīžus un cieta lielus zaudējumus. Arvien vēl ticībā uzlūkojot Dievu, viņš varēja sacīt: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!” (Īj 1:21) Jā, tā vajadzētu būt, ka cilvēkam, kas tic Kristum, neko tādu nav iespējams atņemt, lai viņš zaudētu spēju priecāties par Dievu, Viņu teikt un slavēt. Mūsu sirdīs līdz ar ticību Kristum, līdz ar dzīvi Dieva mūžīgajā valstībā ir dota jauna dziesma. Kā raksta psalma autors: „Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam.” (Ps 40:4)

Jauno dziesmu dziedāja Marija. Tā jādzied arī mums. Līdz dienu beigām jāturpina dziedāt. Vien palikt pievērstiem Dievam ar Kristus ticību sirdī – tad prieks būs un līksme nemitēsies, lai arī kādi būtu laiki vai apstākļi.

Lai, jaunā gada ceļos ejot, Marijas slavasdziesma ir arī mūsējā: „Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju!” Lai mierpilns Kristus piedzimšanas svētku laiks un svētībām bagāts jaunais gads!