Mums jāatzīst, ka esam darījuši tik daudz tāda, kas Dievam nav tīkams. Vai Dievs mūs tādēļ būtu aizmirsis? Nē! Viņš ir bijis ļoti pacietīgs. Viņš ir gaidījis, un, kad mēs lūdzām žēlastību, Viņš piedeva mums mūsu grēkus. Mums vajadzētu būt ļoti, ļoti pateicīgiem, ka Dievs pret mums ir bijis tāds - bagāts pacietībā un lēnprātībā.

Tomēr Dieva pacietība nav „lēta” pacietība. Dieva pacietībai ir mērķis. Šo mērķi ļoti labi atklāj apustulis Pāvils. Viņš norāda, ka Dieva pacietība un laipnība mūs vada uz atgriešanos. (Rm 2:4) Es nevaru sacīt: „Tā kā Dievs ir pacietīgs, tad varu dzīvot, kā vien man tīk.” Man jāmācās teikt: „Dievs ir pacietīgs, lai, Viņa pacietību novērtējis, es atgrieztos no grēkiem un darītu Viņa prātu.”

Dieva pacietībai ir mērķis. „Dievs ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet, ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2Pēt 3: 9) Pazudušais dēls atgriežas mājās pie Tēva, lai paliktu Viņa svētībā vienmēr.

Pacietība ir viens no Svētā Gara augļiem. Vai šis auglis jau ienācies pie mums? Dievs ir bijis ļoti pacietīgs ar mums. Mēs piederam Viņam, un tas nozīmē, ka arī mēs būsim pacietīgi un lēnprātīgi attieksmē pret citiem viņu vājībās un grēkos.

Bet vienu gan mums jāatceras - arī mēs, tāpat kā Dievs, nekad nedzīvosim „lētajā pacietībā”. Dieva pacietība ir tāda, kas nekad neattaisno un neaizstāv grēku, bet tā lēnprātībā mīl grēcinieku, darot visu iespējamo, lai viņš atgrieztos no grēkiem un taptu izglābts.