jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >

Iesvētes mācība

Iesvētes mācība ir laiks un vieta ticības skaidrojumam. Protams, ne visi jautājumi ir atbildami ar vārdiem, bet kopīgi mēģināsim atbildēt uz svarīgākajiem cilvēka un Dieva attiecību jautājumiem. Iesvēte jau no senas vēstures ir zīme cilvēka garīga ceļa briedumam, tā ir īst... Lasīt vairāk >

Lielā intervija ar Jāni Vanagu

Atklājot reformācijas 500. jubilejas svinību gadu, uz sarunu esam aicinājuši Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu. Kurš no reformatoriem uz jums ir atstājis vislielāko iespaidu? Jānis Vanags: No reformatoru pulka man tuvāks un atbilstošāks ... Lasīt vairāk >

Jautājums mācītājam

Vai ir labi Jaungadā izteikt kādu jaunā gada apņemšanos? Iesākot jaunu gadu, ļaudis itin bieži dod solījumus un apņemas kaut ko darīt vai nedarīt. Kāda ir populārākā apņemšanās, ko ļaudis izsaka? Ieskatoties interneta lapās, izrādās, ka visbiežāk cilvēki apņemas samazin... Lasīt vairāk >

 

Es nezinu, pa kādiem ceļiem Dievs mani vadīs. Bet es zinu, kas ir mans vadonis, proti – Jēzus Kristus. No kā man bīties?
M. Luters

Dieva ceļi ir neizdibināmi – šo vārdu lielums pārsniedz jebkuru sapratni. Reizēm šos vārdus dzirdam pārliktus arī laicīgās sarunās, kur cilvēka spēka vai padoma galapunktā nekas cits neatliek, kā izsacīt šo lielo ticības patiesību. Šādu nosaukumu pamanīju arī kādai pagājušā gadsimtā iznākušai grāmatai, un tas liek aizdomāties, ka cilvēks, pat būdams soļa attālumā no patiesības, pats nekad līdz galam nespēs to izprast. Ja jau grāmatu vākus un mūsu sarunas reizumis caurauž vārdi Dieva ceļi ir neizdibināmi, tad tajos jābūt kam vairāk par vienkārši izteiktiem vārdiem. Un tā arī ir.

Šo jauno Kunga žēlastības gadu mēs iesākam un turpmāk vadīsim ar mūsu ticības tēva un reformatora Mārtiņa Lutera (1483–1546) domugraudiem, jo šogad atzīmējam luteriskās reformācijas piecsimto gadadienu. Un, to iesākot, arī Luters mums atgādina tik pazīstamos vārdus, tikai citādi pasacītus: „Es nezinu, pa kādiem ceļiem Dievs mani vadīs...” Bet nepārsteigsimies – šie vārdi nav neziņas un šaubu pilni, bet drīzāk norāda uz lielu ticības vairogu, kas stājas pretī katrai neziņai un šaubām. Gan Lutera, gan ikdienas sarunās ierastie vārdi ir dziļi noglabāti Svēto Rakstu atklāsmē. Mēs tos varam atrast apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem: „Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir Viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!” (Rm 11:33). Lūk, neizdibināmie Kunga ceļi ir vārdi, kuros mīt patiesība par mums katru. Šie vārdi aicina nevis neziņā raustīt plecus un dzīvot ar pazaudētu dzīves virzienu, bet lūkoties Svēto Rakstu un Baznīcas sirdī, lai no turienes smeltos spēku un padomu it visā.

Šo lielo prieku par Dievu, kurš ir tuvu līdzās, arī Vecajā Derībā izdzied (jā – pēc Dieva pavēles izdzied!) Mozus; tie ir vārdi Israēla tautas priekšstāvjiem: „Visi viņa [Dieva] ceļi ir patiesi!” (5Moz 32:4). Lūk, pāri dzīves un ticības nedrošībai Dievs atver ceļu saviem ļaudīm. Kaut arī nezināmu, kādā brīdī mūsu prātam nesaprotamu, tomēr drošu un pilnu patiesības. Lutera vārdiem var piekrist, un reizē mums jālūdz Dievam vairāk bērna paļāvības. Es nezinu.. . Vai viegli šos vārdus pieņemt, kad dzīvojam pārmērīgas viedokļu un zināšanu visatļautības ieskauti? Varbūt Dievs savu svētību mums atvērs, ja nonāksim līdz šiem lielajiem vārdiem, kas uzlūkojami bērna acīm, – es nezinu... Tie ir vārdi, kurus pasaule apsmej, bet Dieva priekšā tie māca paļāvības un ticības īstumu. Tāpēc ir vērts kaut ko šajā pasaulē nezināt, lai nekristu augstprātības gūstā. Īpaši mūsu izzināšanai apslēpti ir Dieva ceļi un Viņa nodomi. Tajos ir vieta nevis mūsu ziņkārei, bet paļāvīgai ticībai.

Un tomēr Dievs mūsu dzīvei neaizsien acis, bet ļauj uzlūkot Kādu, kurš mūsu ceļā iet mums blakus: „Bet es zinu, kas ir mans vadonis, proti – Jēzus Kristus. No kā man bīties?” Šiem vārdiem ir jānonāk tuvu pie mūsu sirds, lai mēs savu rītdienu sagaidītu, kā teikts, bez bailēm, jo ticības lielākā balva nav tās zināšanā, bet pieņemšanā. Mēs pieņemam savu rītdienu ar visu, ko tā mums atnesīs. Esam pateicīgi, ja Dievs novērš nelaimi, bet vienlaikus nenicinām Dievu arī tad, ja piedzīvojam grūtības un sāpes. Šajā visa pieņemšanā arī atklājas ticības aicinājums. Uzticēt Dievam savu rītdienu un ļaut sevi vadīt. Neslēpt savas šaubas, bet vienlaikus nepaaugstināties gudrībā. Tik vien kā reizēm klusi Dievam pateikt: „Es nezinu, es šaubos, es kļūdos.” Tā ir mūsu dievbērnība – sastapt rītdienu, turot ticības vairogu. Kad pasaulei pretī paceļam ticības vairogu, viss mūsu dzīvē var sākties ik dienu no jauna. Un tā ir dzīvākā liecība tam, ka tiekam nosargāti, vadīti un stiprināti. Jēzus pats sevi ir nolicis mūsu priekšā un pacietis krusta sāpes. Viņš pats ir kļuvis par mūsu aizstāvi un vairogu grēka priekšā. Tā dēļ ir vērts dzīvot un palikt nešaubīgā ticībā – Dievs mūs vadīs un vienmēr nosargās!
Ar jaunā gada sveicieniem
mācītājs Jānis
 
 
Jezusdraudze.lv