..pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi.
Flp 2:3

Nu jau aizvadītajā maija mēnesī divas svētdienas pēc kārtas ir bijušas īpaši nozīmīgas. Vienā no tām mēs svinējām Mātes dienu, bet nākamajā – Ģimenes dienu.

Mūsu ģimenei maijs nu ir un arī turpmāk būs īpaša prieka piepildīts laiks, kad ar dziļu pateicību svinam jaunu sākumu: ilgi gaidītās dzīvības – mūsu dēla – ienākšanu mūsu dzīvē. Arī mēs tagad, līdzīgi kā pārējie tēti un mammas, kuri no sirds mīl savus bērnus, ik dienu lūdzam, lai Dievs par viņu gādā, lai mēs paši varam būt labi vecāki, lai dēls aug stiprs, gudrs, vesels un lai dzīvo Dievam par godu un cilvēkiem par svētību.

Mēdz sacīt: katrs pats par sevi mēs esam tikai piemineklis sev pašam, par ko drīz vien aizmirsīs, kad mūsu vairs nebūs. Tādēļ piepildījumu cilvēka dzīvei pirmām kārtām dod mūsu attiecības ar Dievu, kuras vienlaikus neizdzēšami ieraksta cilvēka dzīvi mūžībā. Un, protams, arī mūsu attiecības citam ar citu – rūpēs, radīšanā, centienos iet plašumā un pieaugt kvalitātē saskaņā ar to patiesās cilvēcības mēru, ko ieraugām Kristū. Un pamats jeb vieta, kur mēs šajās attiecībās augam, veidojamies un nobriestam, ir mūsu ģimene.

Nesen dzirdēju kādu stāstu par divām kaimiņu ģimenēm. Vienā no tām valdījusi saticība un mīlestība, otrā – nemitīgi strīdi un nesaskaņas.

Kādu dienu vīrs no ķildu pārņemtās ģimenes nolēma izdibināt otras ģimenes saticības noslēpumu. Nemanīts, viņš aizlavījās līdz kaimiņu mājai, lai caur logu viņus novērotu. Viņš ieraudzīja, kā istabā ienāk vīrs un noliek uz galda skaistu, dārgu porcelāna vāzi. Vēl pēc brīža istabā ienāca sieva un, uzkopdama istabu, vāzi nejauši aizķēra. Tā nokrita uz grīdas un saplīsa. “Nu tik ies vaļā tracis!” nodomāja kaimiņš, redzot pa logu vīru, kurš, sadzirdējis troksni, iesteidzās istabā. Bet sieva vīram teica: “Mīļais, piedod! Es biju tik neuzmanīga un neveikla.” Un vīrs atbildēja: “Piedod tu man! Tā ir nevis tava, bet mana vaina. Es biju nolicis vāzi pārāk tuvu galda malai.” Kaimiņš, to redzējis, devās atpakaļ uz savu māju un sievai sacīja: “Tagad es zinu, kāpēc ir tā, kā ir. Tur, pie viņiem, visi par visu jūtas vainīgi un atbildīgi, bet pie mums visiem vienmēr ir taisnība.” Lūk, viena no saskanīgas ģimenes dzīves noslēpuma atslēgām: nevis uzlūkot savu taisnību un sevi pašu augstāk par otru, bet pazemībā, kā mūs uz to mudina apustulis Pāvils, vērtēt otru augstāk par sevi.

Tas arī ir mūsu dzīvais piemineklis – mūsu ģimene. Un tikai tādi pieminekļi ir tiešām jēdzīgi. Uz tiem nav jāliek ziedi, kas, kā teicis Ē. M. Remarks, "aizsedz visu", jo tie paši ir kā ziedi, kurus tikai jālaista, un tad tie ziedēs jo sevišķi skaisti.

Tikai tādās ģimenēs, kurās cits par citu patiesi rūpējas, var izaugt cilvēki, kas rūpēsies par šo pasauli, tā rādīdami saviem bērniem piemēru, lai arī viņi darītu tāpat. Tikai tādas ģimenes, kuras pazīst un godā Dievu, var iemācīt bērniem atšķirt labo no ļaunā un Dieva gribu, kā arī cieņu pret Dieva radību un dzīvības svētumu vērtēt augstāk par aklām pavēlēm vai nekritisku pakļaušanos dažādām varām. Tikai ģimenē var ielikt to pamatu, kas mums katram ļauj būvēt labāku valsti un pasauli, kurā mīlam nevis izdomātus pieminekļus, bet cits citu.