"No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā,” saka Jēzus.
Jņ 13:35

Mīlestība – šis tik noslēpumainais vārds. Kas tā īsti ir? Kā to iegūt? Kā paturēt? Cilvēks saka: „Es tevi mīlu!” – bet pēc laika: „Es tevi nekad neesmu īsti mīlējis!” Šķiet, ka te kaut kas nelīmējas kopā, vai ne? Kā lai to saprot – te mīlestība ir, te atkal tās nav. Vai tiešām mīlestībai būtu lemts tik neapskaužams liktenis – te būt un te atkal nebūt?

Bībelē lasām, ka Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:16), un Dievs taču ir mūžīgs, vai ne? Ja Dievs ir mūžīgs, tad arī mīlestība ir mūžīga. Tā nevar nekur izgaist un pazust. Kāpēc tad cilvēka mīlestība bieži ir tik svārstīga un nepastāvīga – te ir un te atkal nav? Tāpēc, ka grēkā kritušais cilvēks dzīvo dvēseliskajā mīlestībā un dvēseliskā mīlestība balstās jūtās un sajūtās. Jūtas, sajūtas, kā zinām, ir tik nepastāvīgas un svārstīgas – te augšā, te atkal dziļi lejā. Ja mīlestībai jāvadās no tā, kā šodien jūtos, tā īsti nezina, ko ar to iesākt. Tai nav pamata, uz kā droši stāvēt un pastāvēt.

Dievs mūs ir radījis ne tikai ar dvēseli un miesu, bet arī ar garu, kam pēc Dieva gribas lēmuma pār dvēseli un miesu ir jāvalda. Lai cilvēka gars saņemtu visas dārgās Dieva dāvanas – arī mīlestību –, tam ir jāsavienojas ar Dieva Garu.

Kad Svētais Gars ar Dieva vārdu nāk un piepilda mūsu garu, tad top kaut kas noturīgs un pastāvīgs, kas nav vairs pakļauts dvēselisku sajūtu un emociju viļņiem – te augšā, te lejā. Kristus ar Evaņģēliju mūsos ir nemitīgi klātesošs, līdz ar to arī mīlestība, kas ir Viņā. Dieva mīlestība tiek ielieta mūsu garā, varam teikt arī – mūsu sirdīs. Kā apustulis Pāvils raksta: „.. mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” (Rm 5:5) Ja Dievs savu mīlestību izlējis mūsu sirdīs kā dārgu dāvanu, tad taču ne tādēļ, lai tā mētātos kā pa viļņiem – te ir un te atkal nav.

Ja man kāds jautātu, kā var palikt mīlestībā, kas nemainās visiem sajūtu un emociju vējiem līdzi, es sacītu: „Esi Kristus māceklis, kas ticībā nemitīgi iet kopā ar Viņu un paliek ciešā vienotībā ar Viņu.” Jēzus ir vienīgais, kas mūs savieno ar svēto Dievu, kurš ir nemainīgas, pilnīgas un svētas mīlestības avots. Jēzus saka: ja esam Viņa mācekļi (un māceklis nemitīgi paliek kopā ar meistaru), tad starp mums būs arī mīlestība. Mīlestība ir Gara auglis, kas mūsos ir no Viņa. Un tā patiesi nav tikai dvēseliska mīlestība, kas balstās sajūtās, emocijās vai miesas diktētajās prasībās.

Ja kāds domā, ka saņems pats sevi rokās, sapurinās, iedegs sevī labas emocijas un sāks mīlēt cilvēkus, cerot, ka tā pierādīs, ka ir labs kristietis, būs jāviļas. Mīlestība, patiesā mīlestība – ilgstošā, noturīgā, pastāvīgā – tā nav no mums, bet no Kristus, kurš ir sagādājis mums iespēju tādu mīlestību iegūt un tajā dzīvot. Apustulis Pāvils atgādina, ka mūsu mīlestībai ir jābūt patiesai, tādai, kas no Dieva: „Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota.” (Rm 12:9)

Lai mīlētu saskaņā ar Dieva gribu, ir jābūt ne vien dvēseliskam cilvēkam, bet ir jākļūst par Gara cilvēku, kas vienmēr no jauna Svētajā Garā tiek piepildīts ar Dieva vārda patiesību. Jā, vienmēr no jauna, jo mums visiem ir vajadzīga atjaunotne, lai dievišķā mīlestība mūsos neietu mazumā, bet vienmēr tikai pieaugtu. Mīlestība ir Gara auglis. Lai auglis augtu, tam visu laiku ir jāpaliek pie koka.

Jēzus, mūsu mīļais Kungs, saka: „ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ 15:5) Paturēsim to atmiņā – mīlēt saskaņā ar Dieva gribu iespējams vienīgi tad, ja esam pie Kristus kā zars pie dzīva koka. Bez Viņa nekas, kam būtu mūžības vērtība, nav iespējams.