Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim, būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.
Flp 1:3–6

Vēstule filipiešiem ir pazīstama kā prieka vēstule. Pāvils izceļ šo tēmu un aicina: “Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Flp 4:4) Prieks, kas nav atkarīgs no dzīves apstākļiem, bet balstās uz pārliecību, ka caur Jēzu Kristu esam Dieva mīļotie bērni. Pāvils to raksta, atrodoties cietumā ticības dēļ. Tas noteikti nebija viegli, bet viņš tiek iepriecināts. Iepriecinājums ir Dieva apsolījums: “Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Flp 1:6) Mēs drīkstam būt droši un paļauties, ka Svētais Gars caur Evaņģēliju saglabās un pasargās mūs līdz galam īstajā ticībā.

Ticība ir aktīva; tā satver Dieva vārdu. Lasot Bībeli, mēs redzam, ka “ticēt” nozīmē ilgoties pēc žēlastības Kristū, meklēt Jēzu, uzņemt Jēzu, nākt pie Viņa, steigties pie Jēzus, būt uzticīgam Jēzum, turēties pie Kristus utt. Mārtiņš Luters par ticību saka: “Ticība nozīmē turēt Vārdu sirdī un nešaubīties par Vārdu,” – un: “Vienīgi Kristus attaisno mani no maniem ļaunajiem darbiem, un tas notiek bez maniem labajiem darbiem. Ja es uztveru Kristu šādā veidā, tad man ir pareizais Kristus.”

Tā ir vienīgi Dieva žēlastība, ka esam nākuši pie ticības. Vienīgi Viņa žēlastība uztur mūs visā ticības ceļā. Gan tā sākums, gan nobeigums ir Viņa žēlastības darbs. Vai tas nav patiesa prieka avots – zināt, ka Dievs labo darbu ir iesācis un to arī pabeigs? Pāvils atrodas ieslodzījumā un nevar būt pie draudzes, tomēr viņš ar ticības pilnu sirdi, prieku un pārliecību var draudzi iedrošināt: “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Flp 2:13)

Vai varam ticības ceļu noiet paši? Ja uzlūkosim sevi godīgi, atzīsim, ka to nespējam. Dievs šo labo darbu ir iesācis, un tuvojas diena, kad tiksimies ar Kungu Jēzu vaigu vaigā. Vai esam jau darīti pilnīgi? Nē, tik daudz kas mūsu dzīvē vēl ir nepilnīgs. Ticības dzīvē būs kāpumi un kritumi. Dažas ielejas būs neizsakāmi dziļas – tik dziļas, ka paši no tām nespēsim tikt ārā.

Pāvils arī atgādina, ka ticības dzīve nav tikai vārdi – ticībai vienmēr līdzi nāk arī darbi. “Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi” (Flp 1:27). Kristiešu dzīvei tādai ir jābūt nepārtraukti līdz Kristus Jēzus dienai. Vai esam tā dzīvojuši: stāvējuši vienā Garā ar draudzi, kopā cīnījušies par Evaņģēlija ticību, nebaidījušies no pretinieku draudiem?

Te ticība tveras pie Dieva vārda apsolījuma, un tas ir cerības un prieka avots. “Tomēr Savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību. Savu derību Es nepadarīšu par neesošu, nedz grozīšu to, kas nācis pār manām lūpām.” (Ps 89:34–35)

Dievs ir uzticams, un Viņš joprojām dod savu Svētā Gara spēku, ka varam atgriezties, ka tiekam šķīstīti, ka tiekam celti par namu Viņa godam. Reiz būs diena, kurā Dievs šo darbu būs pabeidzis. Tur nebūs vairs grēka, aizvainojuma, strīdu, lepnuma, greizsirdības, dusmu. “Viņš jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā.” (1Kor 1:8)