Jēzus sacīja: “Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.”
Jņ 9:7

Jēzus dziedināja vīru, kurš no dzimšanas bija neredzīgs. Tas bija brīnums, kas neatstāja vienaldzīgu. Piedzimis akls, bet vienā mirklī spēj skaidri redzēt! Tas daudziem lika jautāt: “Kas Jēzus ir? Kādā spēkā Viņš to dara?” Jūdu tauta labi zināja pravieša Jesajas pravietojumu, ka reiz aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Viņi zināja, ka radīt un jaunradīt var vienīgi Dievs.

Starp daudziem cilvēkiem ceļa burzmā ir Jēzus, kurš uzlūko aklo vīru. Uzlūko, lai dāvātu viņam ne vien fizisku, bet arī garīgu redzi. Sastapis Jēzu, Dieva Dēlu, šis vīrs varēja apliecināt: “Es ticu, Kungs!” (Jņ 9:38). Kur ienāk Jēzus, tur ciešanas, trūkums un nepilnības tiek pārvērstas Dieva godam, acis tiek atdarītas, lai redzētu pestīšanu, un mutes slavē Dievu.

Kā ir ar mūsu garīgo redzi? Vai nedzīvojam laikmetā, kas pārspēj visus citus laikmetus? Cilvēce ir uzkrājusi milzīgu pieredzi un zināšanas, tomēr pasauli plosa kari, skaudība, ienaids, varaskāre, egoisms, netaisnība, cietsirdība un ļaunums. Patiesībā mēs esam tikpat akli kā vīrs ceļmalā. Zinām, kā vajadzētu, bet tas nepalīdz. Esam no dzimšanas akli. No dzimšanas – grēka aklumā. Apustulis Pāvils raksta, ka cilvēki ar aklu sirdi “sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva” (Ef 4:17–18).

Kā tapt redzīgam? Kā iet svētīgu dzīves ceļu? Aklais pats saviem spēkiem to nevar, bet viņš var uzticēties Jēzum. Jēzus “spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas .. dīķī!”” (Jņ 9:6–7) Aklais paklausīja. Tas prasīja ticību, jo parasta mazgāšanās neko nelīdzētu, taču viņš gāja Jēzus vārdā. Nenocietini sirdi, kad Jēzus uzrunā tevi!

Lasot evaņģēliju, biju pārsteigts par daudzām brīnišķīgām norādēm. Dīķis nosaukts vārdā “Sūtītais”. Strauts, kas tajā ietek, ir “Jaunavas strauts”. Un – vai zināji? – uz Ziloas dīķi veda 33 pakāpieni. Vai tās varētu būt norādes uz Jēzus Kristu, Dieva Dēlu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas un pazemojies līdz pat krusta nāvei? Tik tiešām: ne jau ūdens spēj dziedināt, bet vienīgi Jēzū Kristū “mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības.” (Ef 1:7) Tavā priekšā ir visas dzīvības un dziedināšanas spēka avots, un Viņš ir Dieva sūtītais.

“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1Jņ 1:9) “Tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni.” (Ebr 10:22).

Vienīgi Jēzus asinīs mēs topam šķīstīti un patiesi redzīgi. Tas brīnišķīgi pateikts dziesmā “Man žēlastība dāvāta”: “..kāds pestīšanas prieks, kad žēlastības spožumu redz aklais ceļinieks. Par gaismu šo sirds slavu dzied Tev, žēlastības Dievs, tā mani dzīvē pavada, pat nāvē nebeigsies.”