.. mīli savu tuvāko kā sevi pašu.
Mt 22:39

Bībeles atklāsmē balstītā izpratne par cilvēku ļauj mums skaidri ieraudzīt to, ka esam radīti dzīvei divējādās attiecībās. Pirmā un svarīgākā mūsu attiecību dimensija ir attiecības ar Dievu, kur Dievs ir Radītājs, bet mēs, cilvēki, – Viņa radība. Tas nozīmē, ka viss, kas cilvēks ir, viss, kas viņam ir dāvāts un uzticēts, ir paša Dieva dots un mēs katrs esam šie Dieva dāvanu saņēmēji. Savukārt otra attiecību dimensija ir mūsu attiecības ar radību, jo Dievs cilvēku ir radījis ne vien sadraudzībai ar Sevi, bet mums ir doti arī noteikti pienākumi, ko Radītājs mums ir uzticējis. Tātad pēc Dieva labā nodoma būt cilvēkam nozīmē mācīties harmoniski dzīvot nevis tikai vienā, bet abās šajās dimensijās vienlaikus – attiecībās ar Dievu kā priecīgiem saņēmējiem un attiecībās ar radību kā priecīgiem devējiem.

Domājot par cilvēka dzīvi šo divējādo attiecību kontekstā, aktuāls ir jautājums: kā mums jādzīvo šajās attiecībās ar Dieva radību jeb attiecībās ar savu tuvāko? Dieva dotā pavēle attiecībām ar tuvāko ir ļoti konkrēta: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

To, kā šo Dieva pavēli īstenot nevis vārdos, bet dzīvē, lieliski paskaidrojis Mārtiņš Luters slavenajā mācībā par cilvēku aicinājumu. Kā zināms, Lutera laikā baznīcā un sabiedrībā valdīja uzskats, ka ir divu veidu aicinājumi. Vieni bija t. s. Dievam tīkamie un svētie aicinājumi, piemēram, priesterība un mūku kārta, bet otri – vienkāršie un Dieva acīs nenozīmīgie aicinājumi, tādi kā vīrs un sieva, tēvs un māte, ārsts, skolotājs u. tml.

Kategoriski noraidīdams šādu nebiblisku dalījumu, Luters, lūkodamies uz paša Dieva cilvēcei dotajiem uzdevumiem, kas atklāti radīšanas stāstā, noformulēja citu – Svētajos Rakstos balstītu – mācību par aicinājumu. Attiecinot to uz mūsdienām, var sacīt, ka Luters runā par pieciem aicinājuma līmeņiem: ģimene, izglītība, ekonomiskās aktivitātes, valsts un Baznīca. No tā izriet, ka cilvēkam vienlaikus ir daudzi un dažādi aicinājumi. Kā šādi aicinājuma piemēri izglītībā un ekonomikā ir skolēns, students, skolotājs, darba devējs, darba ņēmējs utt. Valsts līmenī tas ir pilsonis, ierēdnis, policists, prezidents utt. Baznīcā – Dieva bērns, draudzes loceklis, svētdienas skolas skolotājs, mācītājs utt.

Luters īpaši izceļ arī tos aicinājumus, kuros mēs esam sevišķi svarīgi, pat neaizvietojami. Tā, piemēram, ģimenē neaizvietojami ir vīrs un sieva, kā arī tēvs un māte saviem bērniem un bērni saviem vecākiem. Tātad kalpošanai tuvākajam ģimenē – kā laulātajiem draugiem, kā brāļiem un māsām, kā vecākiem un kā bērniem – ir jābūt mūsu augstākajai prioritātei.

Lūk, ko saskaņā ar šo Lutera Svētajos Rakstos balstīto mācību par aicinājumu nozīmē dzīvot kristīgu, Dievam tīkamu dzīvi un patiesi kalpot savam tuvākajam. Izrādās, ka Dieva acīs ir vērtīgs ikviens aicinājums, ikviens darbs un ikviena kalpošana, kurā mēs ticībā uz Viņu, sevi apzinādamies kā saņēmējus, mīlestībā darām labu savam tuvākajam.

Patiesi, kā tas redzams no radīšanas stāsta, cilvēks ir radīts, lai darbotos šajos dažādajos aicinājumos un visu darītu, kalpojot tuvākajam sava Radītāja līdzībā. Darbs ir labs, jo grēka sekas ir nevis darbs, bet gan nepatika pret darbu.