Baznīcas gada beigās palūkosimies, kā Dievs vadīja Ābrahāmu un Sāru. Vēstulē ebrejiem redzam viņu dzīves kopsavilkumu (Ebr 11:8–19), kurā izskan vārds “ticībā”. Šis vārds raksturo viņu attiecības ar Dievu un arī savstarpējās attiecības. Vai viņu laulība bija izcila, bez kļūdām? Nē. Tajā bija kļūdas un sāpinājumi, bet pāri par to ir redzama Dieva žēlastība un vadība. Mēs varam lūkoties trīs virzienos.

1. Aicinājums sekot

Dievs, aicinot Ābrahāmu, tālāko ceļu daudz nepaskaidro, bet dod apsolījumu. Ābrahāms to ticībā uzņem un dodas ceļā ar visu savu namu. Atsaucoties apsolījumam, viņš sper soli ticībā. Aicinājums Ābrahāmam ir arī aicinājums Sārai. Zinu, ka paklausīt vīram ir grūti, bet apustulis Pēteris ļauj redzēt Sāras paklausību kā paklausību Kungam (1Pēt 3:6). Pat ja esam aicināti katrs savā kalpošanā, aizvien to varam darīt kopā kā viena miesa, lūdzot un atbalstot. Ābrahāms un Sāra darīja daudz ko, taču viņi to vienmēr darīja kopā. Un tā, abiem ejot cauri pārbaudījumiem un grūtībām, viņi dalījās pieredzē, piedzīvoja ticības pārbaudījumus un arī saņēma ticības atalgojumu. 2. Stiprinājums šaubās

Ir brīži, kad piedzīvojam šaubas. Ja tajās paliekam, tās noved pie nepareizām izvēlēm. Ābrahāma un Sāras šaubas bija īstas un pamatotas. Dievs bija devis apsolījumu par pēcnācēju, taču viņiem nevarēja būt bērnu. Sāra un Ābrahāms rīkojās pēc sava prāta. Arī mēs pazīstam šādus brīžus, kad uznāk šaubas un gribas darīt pašiem. Bieži arī mums ir kārdinājums rīkoties savā spēkā, ar savu miesas gudrību un izpratni. Mēs gribam, lai laulība un ģimene būtu svētībām pilna, bet, ja gribam to panākt ar savu darbu, tas nes rūgtumu. Pāvils jautā: “Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal 3:3) Sāra Dieva apsolījumu sākumā uzņēma ar smiekliem un neizpratni, tomēr “turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu” (Ebr 11:11). Kad saucam uz Kungu, šaubu vētras atkāpjas. Tad, kā Pētera roku, arī mūsu roku tūdaļ satver Jēzus. 3. Gaidīšana ticībā

Gaidot neaizmirsti par viesmīlību! “Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr 13:2) Vai atceries, kā pie Ābrahāma un Sāras ieradās trīs vīri? Lasot mēs nojaušam, ka šis ciemiņš bija Dievs Tas Kungs. Apmeklējums, izrādās, ir neizsakāms stiprinājums un iedrošinājums. Jēzus grib ienākt ikvienā sirdī un namā. Kā Viņš nāk? Pirmkārt, ar savu vārdu, kad tas tiek lasīts un uzklausīts ticībā. Kristus ir klātesošs arī ticīgo sadraudzībā. Nepalieciet vieni, bet gan uzņemiet tos, kas nāk ar Dieva vārdu, un topiet par tiem, kas nes Evaņģēlija vēsti! Jēzus ielūdz, sakot: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mt 18:20) Ja jūti, ka tava ģimene nav tā labākā un garīgi auglīgākā, sadzirdi Jēzus vārdus: “Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem.” (Lk 5:31) Ābrahāms, piedzīvojot Dieva klātbūtni, no sirds lūdz: “Neej savam kalpam garām.” (1Moz 18:3) Lai tā ir arī mūsu sirds lūgšana! Sārai tas ir papildu darbs – ir jārūpējas par pusdienām, jākalpo viesiem –, bet tur notiek brīnums – Dievs uz viņiem runā. ““Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: “Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: “Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.”” (1Moz 18:9–10)

Dievs zina, kā savus bērnu stiprināt ticībā. Kur skan Dieva vārds, tur mēs tiekam stiprināti ticībā.