Topi paraugs ticīgajiem savos vārdos, dzīvē, mīlestībā, ticībā, šķīstībā.
(1Tim 4:12)

„Topi paraugs ticīgajiem!” – šajā aicinājumā apustulis Pāvils savam gados jaunajam ticības līdzgaitniekam Timotejam atklāj kristīgās dzīves smalkākās līnijas. Tie ir ticības pavedieni, caur kuriem atklājas Dieva svaidījums un klātbūtne Timoteja kalpošanas darbā. Viena lieta ir pārstaigāt kājām garus gabalus ar spieķi rokā un maizes šķēli kabatā, sludinot krusta vēsti, bet pavisam cita lieta ir dzīvot tepat starp ļaudīm, kuri dienu no dienas redz katru tavu soli. Nekas no tā, kas tu esi, nevar tikt apslēpts. Viens no iemesliem, kāpēc Pāvils raksta šos iedrošinājuma vārdus, ir Timoteja jaunība. Daudzu acīs Efesā (1Tim 1:3) Timotejam pašam būtu jāmeklē ticības paraugs, bet Pāvils raksta pretējo. Viņš ir vienisprātis ar apustuli Pēteri, kurš runu centuriona Kornēlija namā iesāk ar vārdiem „Dievs cilvēku neskata pēc ārienes” (Apd 10:34).

Bet cilvēks cilvēku gan! Otra cilvēka āriene mums kļūst par mērauklu, un mēs spriežam pēc tā, ko redzam un saprotam, tomēr mānīgi ir domāt, ka otra cilvēka vērtība ir vienlīdzīga viņa ārienei. Šo aplamību apgāzdams, Pāvils Timoteju iedrošina, sakot, ka ticība atstāj pēdas nevis mūsu ārienē, bet garīgajā cilvēkā mūsos. Tieši tur, kur citi neredz, – sirdī –, tieši tur, kur mums pašiem vēl tik daudz sevi jāiepazīst un jāsaprot, Dievs rada paliekošu ticības brīnumu. Pāvila pamudinājums ne tikai Timotejam, bet arī mums atklāj ticības vērtību mūsu sirds pasaulē, bet vienlaikus viņš izgaismo pavedienus, pa kuriem ticība ierauga dienasgaismu. Tie ir kā Dieva dāvāti tilti, pa kuriem mēs nesam Labo vēsti pasaulē. Reizēm pa šiem ticības tiltiem mēs diendienā nostaigājam neskaitāmus soļus, mācīdamies mīlestību, pazemību, piedošanu un prieku. Reizēm jūtamies paguruši un nesaprasti un labāk paliktu tepat pie savas sirds, neuzkraujot sev liekas citu cilvēku rūpes un vajadzības, bet, dienu no dienas atverot acis, mēs redzam, ka Dievs atkal ir uzbūvējis jaunu ticības pavedienu, jaunu tiltu – šodienu. Ar to mēs esam aicināti kalpot pasaulei – apliecināt savu ticību, iznest dienasgaismā to, ko reizēm uzskatām par nedrošu citu acīs.

Šī mēneša lozunga pants sākas ar vārdiem „neviens lai tevi nenicina tavas jaunības dēļ”. Tādējādi ticības drosme nāk nevis no ārienes, bet no mūsu iekšējā cilvēka, kurš kristību ūdenī miris un dzimis no jauna. Tas dod mums spēku dzīvot, ticēt un apliecināt. Kā lasījām, Pāvils runā par pieciem pavedieniem, par pieciem tiltiem, pār kuriem arī mēs esam aicināti vest savu ticību no sirds dziļumiem pretī mūsu līdzcilvēkiem. Vārdi, dzīve, mīlestība, ticība, šķīstība. Gluži kā pieci plaukstas pirksti, kas spēj saturēt kopā visu mūsu dzīvi! Šie ticības pavedieni Timotejam ir uzticēti tāpēc, lai Efesas ļaudis tajos ieraudzītu nevis pusaugu jaunekli, bet Dieva aicinātu un izredzētu vīru. Un mēs katrs varam uz šiem Timotejam dotajiem ticības pavedieniem palūkoties un pārdomāt, cik daudz no tā ir manā dzīvē. Vai kādu no tiem neesam pazaudējuši, nepārtraukti vērojot citus un spriežot tikai pēc ārienes? Ja tā, ir vērts pie tiem atgriezties! Dievs tos ir dāvājis, lai, pa tiem ejot, mēs kļūtu par ticības paraugu pasaulei. Mēs nedrīkstam tos aizmirst, nedrīkstam tos vieglprātīgi atstāt, jo arī mēs esam daudz vairāk nekā mūsu āriene. Pāvila vārdi māca piederēt ticības aicinājumam un par savu piederību neklusēt. Būt par paraugu vārdos Timotejam nozīmē būt dziļas ticības cilvēkam – neklusēt, kad ir naids, bet sniegt mīlestību. Neklusēt, kad ir trūkums, bet sniegt kumosu maizes. Neklusēt, kad ir meli, bet runāt taisnību. Neklusēt, kad Kungs uzrunā tavu sirdi. Neklusēt...