Mīļie draugi, vai drīkstu jums pajautāt: kā jums klājas ar lūgšanu?

Pieņemu, ka būs ievērojams skaits to, kuri sacīs: ja godīgi, īpaši laimīgs un apmierināts nejūtos. Es lūdzu, bet nav pārliecības, ka Dievs mani dzird un uz manām lūgšanām atbild. Ir diezgan daudz to, kuri jautā: ko man darīt, lai lūgšanā varētu piedzīvot vairāk prieka?

Nesen pārlasīju O. Hallesbija grāmatu „ Par lūgšanu”. Biju to lasījis, bet tās saturs mani atkal no jauna dziļi uzrunāja. Sirsnīgi iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, kurš ilgojas pēc dziļākas un auglīgākas lūgšanu pieredzes.

Jau pašā pirmajā grāmatas lappusē autors sniedz mums tādu kā zelta atslēdziņu no durvīm, kas ieved lūgšanā, lai piedzīvotu daudz prieka, paliekot pasargātiem no vilšanās.

O. Hallesbijs savas pārdomas par lūgšanu iesāk, citējot Kristus sacītos vārdus, ko lasām Jāņa Atklāsmes grāmatā: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani.” (Atkl 3:20) Un tad autors saka ko ļoti nozīmīgu un svarīgu: „Lūgt nozīmē – ielaist Jēzu pie sevis.” Bet tūlīt arī paskaidro, ko viņš ar to saprot: „ No sacītā mēs vispirms uzzinām, ka tā nav mūsu lūgšana, kas rosina Jēzu. Gluži otrādi, tas ir Jēzus, kurš mūs mudina lūgt. Viņš pieklauvē, lai pavēstītu, ka grib pie mums ienākt. Mūsu lūgšana vien ir atsaukšanās uz to, ka Jēzus pie mums pieklauvē.”

Kādēļ O. Hallesbija sacītais arī man šķiet tik svarīgs? Tādēļ, ka ļoti daudziem šķiet – lūgšana ir savu vajadzību izklāstīšana Dievam, pie tam ar pieņēmumu, ka Viņam katrā ziņā jāatbild tā, kā to esam iecerējuši mēs. Bet ko tas nozīmē? To, ka paši gribam būt „ mazie dievi” , kuri, vēršoties pie Dieva, vēlamies panākt, lai Viņš rīkotos saskaņā ar mūsu gribu. Šāda izpratne par lūgšanu parasti neko citu arī neatnes kā vien neapmierinātību un vilšanos, jo Dievs atbild saskaņā ar Viņa svēto gribu un prātu. Un visbiežāk šī atbilde nav tas, ko lūdzējs bija cerējis sagaidīt.

Mūsu lūgšanās viss sāk mainīties uz labo pusi tad, kad lūgšanu sākam redzēt kā Jēzus pieklauvējumu pie mūsu sirds durvīm, durvju atvēršanu no mūsu puses, ļaujot Jēzum ienākt, un tad – tuvības svinēšanu ar Viņu. Atklāsmes grāmatas tekstā Jēzus arī norādīja uz to, ko Viņš vēlas: „... turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”

Lūgšanā Jēzum ienākot pie mums, mēs vairs neesam saimnieki un nosacījumu izvirzītāji. Mums vienkārši ir prieks būt kopā ar Jēzu, esot sarunā ar Viņu. Viņš ļauj izstāstīt visu – mūsu priekus, mūsu bēdas, mūsu vajadzības. Mēs ļoti skaidri ieraugām, ka Jēzus visdedzīgākā vēlēšanās ir mūs svētīt, mums palīdzēt, jo Viņš taču ir mūsu Pestītājs un vistuvākais Draugs. To, ko un kā Viņš atbildēs vai darīs, mēs atstājam pilnīgi Viņa ziņā. Mums pietiek ar to, ka varam baudīt tuvību ar Viņu, uzlūkojot Viņu kā Vareno Dievu, kuram ir spēks un vara darīt visu, ko Viņš vēlas. Mēs mācāmies saprast, ka ne jau lūgšana, uz kuru saņēmām tieši tādu atbildi, kādu vēlējāmies, mūs dara laimīgus. Svētlaimīgus un īsti apmierinātus dara atrašanās un palikšana Jēzus tuvumā. Esot šajā vienotībā ar Jēzu, mēs iegūstam arī drošu pārliecību par to, ka Viņš ir uzticams, ka Viņš mīl mūs un dāvās mums vislabāko.

Lai, Jaunā Gada ceļos ejot, prieks par lūgšanas svētību pieaug!

P.S. O.Hallesbija grāmatiņa par lūgšanu ir pieejama arī mūsu draudzes bibliotēkā. Vēlreiz izsaku pamudinājumu šo grāmatiņu izlasīt. Lasīt vairāk >