jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >

Remonts turpinās

Mēs pateicamies Dievam, ka jau pāris mēnešus notiek ar mūsu baznīcas energoefektivitātes uzlabošanu saistītais remonts. Šajā laikā mums visiem vajadzēja pierast pie telpu ierobežojumiem, zemākas gaisa temperatūras un dažreiz arī pie remonta putekļiem. Draudzes vārdā no ... Lasīt vairāk >

Pārdomas

Neviens īsts karalis nesaka: „Es esmu karalis. Jums mani jāklausa!” Īsta karaļa godu izdaudzina viņa tauta. Tāpat viņš paliek karalis arī tad, kad ir novilcis greznās drēbes, jo viņa gods slēpjas nevis drēbēs, bet nopelnos. Kristus savas zemes dzīves laikā bija kūtrs ap... Lasīt vairāk >

Jautājums mācītājam. Vasarsvētki.

Vai Vasarsvētkos mēs svinam vasaras tuvošanos? „Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā,” – ar šiem vārdiem sākas mums pazīstamais lasījums no Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļas, ko dzirdam un pārdomājam tieši Vasarsvētkos. Šie ir kristīgās Baznīca... Lasīt vairāk >

 

Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.
Ebr 11:1

Cerība mirst pēdējā – tā ļaudis dažkārt saka. Taču būsim dzirdējuši arī sakām: „Esmu zaudējis visas cerības.” Jā, tā var notikt. Depresīvu noskaņojumu un bezcerību reiz pieredzēja arī Dieva tauta. Tautas sajūtas ir pierakstījis pravietis Ecehiēls: „Mūsu cerība zudusi, un mēs esam pagalam!” (Ech 37:11) Vai tiešām bija bezcerīgs strupceļš? Dievam uz tautas depresīvo noskaņojumu bija atbilde, un tā bija optimisma caurstrāvota. Dievs sacīja, lūk, ko: „Es jums došu savu Garu, un jūs atdzīvosieties, un es jums došu atelpu jūsu zemē! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” (Ech 37:14)

Cerībai ir vajadzīgs pamats, uz kura nostāties, stāvēt un pastāvēt. Par šo pamatu brīnišķīgi runā Vēstules ebrejiem autors. Viņš raksta: „Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām.” (Ebr 11:1) Tik vienkārši un skaidri pateikts. Lai cerība būtu, lai tā pastāvētu, tās pamatā ir jābūt ticībai. Nevis kaut kādai ticībai, bet ticībai Kristum, kurš sacījis: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes..” (Mt 28:18) Ja Viņam dota visa vara, tad taču arī vara mani sargāt, vadīt un svētīt. Vienīgi uzticoties visvarenajam Kristum, sirdī ienāk miers un pārliecība, ka arī mana nākotne ir pilnīgi drošās rokās.

Par drošību, ko rada uzticēšanās Dievam, ir bezgala daudz liecību. Vienu no tām atrodam Psalmos; psalma autors raksta: „Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, no kā man bīties? Kungs – manas dzīvības patvērums, no kā man baiļoties?” (Ps 27:1) Lūk, mana cerība ir droša, dzīva un darbīga, jo zinu, ka ir visvarens un mīlošs Dievs, kura dotie apsolījumi īstenojas un piepildās.

Pat laikos, kad šķiet, ka nekādas izejas vairs nav, kad cerības ir sabrukušas, Dievam arvien vēl viss ir iespējams. Ābrahāmam bija jau pāri deviņdesmit, bet Dievs bija apsolījis, ka viņam būs dēls. Dievs viņu izaicināja uzticēties apsolījumam. Nebija viegli, bet ar Dieva žēlastību Ābrahāms to paveica. No ticības un uzticēšanās auga dzīva, droša cerība, kā lasām apustuļa Pāvila rakstītajā: „Viņš [Ābrahāms] ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. Viņš nekļuva ticībā vājš..” (Rm 4:18, 19)

Redzi, tikai nekļūt ticībā vājam! No ticības un uzticēšanās Dievam, Viņa iespējām, aug dzīva, stipra cerība. Cerība šai dienai un arī rītdienai. Ja paliekam kopā ar Kristu, ja esam un paliekam piepildīti ar Svēto Garu, cerība nevar zust, jo tai ir pamats, uz kura droši stāvēt un pastāvēt. Turklāt cerība, kas balstīta ticībā Kristum, neliks mums vilties. Nekad nebūs jāsaka: „Es tā cerēju, bet nu – nekā.” Cerībās, kuras būs saskaņā ar Dieva prātu un gribu, nekad nebūs jāviļas. Apustulis Pāvils par to raksta tik spēkpilni un pārliecināti: „Cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs.” (Rm 5:5)

Turklāt mūsu cerība sniedzas pāri šīs dzīves robežām – tā iesniedzas mūžībā. Mēs esam Kristus rokās laikā un mūžībā. Šī ticība mani spārno. Mana cerība mani vada Dieva klātbūtnē, kurā palikšu uz mūžību. Apustulis Pāvils raksta: „Caur viņu [Jēzu] mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību.” (Rm 5:2)

Mīļo lasītāj, ja ilgojies pēc drošas, prieku atnesošas cerības, vispirms pajautā sev, vai cerībai Tavā dzīvē ir pamats, uz kura stāvēt. Drošais pamats, uz kura cerībai stāvēt un pastāvēt, ir Tava uzticēšanās Kristum, Tavas sirds un dzīves piederība Viņam.
Svētību un mieru vēlot,
mācītājs Erberts
 
 
Jezusdraudze.lv