Jo dzīvot man ir Kristus un mirt – ieguvums.
Flp 1: 21

Mīļie draugi!

Vai spējam līdz ar apustuli Pāvilu sacīt, ka dzīvot man ir Kristus un mirt – ieguvums? Dzīvot – jā. Bet mirt? Vai spējam miršanu redzēt kā ieguvumu, nevis baisu zaudējumu? Pāvila sacītajos vārdos saklausām Kristus sekotāja ticības drosmi. Tādai ticības drosmei, kāda bija Pāvilam, manuprāt, vajadzētu būt mums visiem. Tā tiešām ir drosme – ne tikai dzīvot, bet arī mirt. Bez ticības drosmes un gatavības jebkurā brīdī atstāt šo pasauli varam izrādīties vien nožēlojami cilvēki. Iespējams, negribēsim tam piekrist, bet tā saka Bībele: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” (1Kor 15:19) Ja mūsu, kristiešu, domas un centieni saistās vien ar dzīvi un darbošanos pasaulē, tad mūsu ticībai ir steidzami jāaug, lai mēs nekļūtu zaudētāji uz mūžību.

Lieldienas mēs svinam ne tikai tāpēc, ka Kristus reiz ir augšāmcēlies, bet arī tāpēc, ka Viņa augšāmcelšanās ir mūsu mūžīgās dzīvības drošība un prieks. Un kristīga cilvēka augšāmcelšanās mūžīgai dzīvībai nav tikai kāds notikums nākotnē. Mūsu augšāmcelšanās ir dzīve vienotībā ar Kristu jau tagad. Apustulis Pāvils raksta: „Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. [..] Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.” (Kol 3:1–2, 4).

Kristīga cilvēka domas nesaistās tikai ar šo pasauli. Viņam ir jauna piesaiste, tiekšanās, ilgošanās. Tā ir piesaiste Kristum, kas ir augšāmcēlies un ir Kungs uz mūžību. Kristīgs cilvēks neredz savu aiziešanu no pasaules kā traģēdiju vai katastrofu. Viņam tā ir aiziešana pie Kristus, lai būtu kopā ar Viņu mūžīgi. Tāpēc arī apustulis Pāvils tik mierpilni spēj rakstīt: „Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk.” (Flp 1:23)

Es ļoti ilgojos pēc tā, ka spētu dzīvot šādā ticības paļāvībā. Tik ļoti gribas šo ticības drosmi novēlēt arī visiem kristiešiem. Mēs pateicamies Dievam par žēlastību vēl būt pasaulē, par spēku, par veselību, tomēr zinām – tas tā nebūs mūžīgi. Tāpēc ir tik labi dzīvot ar ticības piesaisti Kristum, Viņa dāvātajai mūžīgajai dzīvībai – tad sirds ir mierpilna, gaiša un priecīga, vienmēr sagatavota brīdim, kad Dievs mūs aicinās pie sevis. Jā, Lieldienas ir tādēļ, lai mēs svinētu arī savas augšāmcelšanās dzīvības prieku, jo Kristus dzīvībā mums ir dots pamats to darīt.

Pateicība Kristum! Viņš mūs ir atbrīvojis no bailēm, raugoties uz aiziešanu no pasaules, kā tas tik skaidri pateikts Vēstulē ebrejiem: „Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš [Kristus] tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.” (Ebr 2:14–15) Pateicība Dievam – velns, nāve un elle ir uzvarēti! Esam izvesti brīvībā un dzīvībā, kas nekad vairs nebeigsies.

Lai visiem svētībām bagāts Kristus augšāmcelšanās svētku laiks!