Kristieša stāvoklis nav sasnieguma stāvoklis, bet viņš atrodas tapšanā, jo Kristus viņu mudina: lūdziet, meklējiet, klaudziniet.
M. Luters

„Kristieša stāvoklis nav sasnieguma stāvoklis, bet viņš atrodas tapšanā, jo Kristus viņu mudina: lūdziet, meklējiet, klaudziniet,” – tā reiz rakstījis Mārtiņš Luters. Mēs, kristieši, dažkārt skatāmies cits uz citu, ar izbrīnu jautājot: „Nu kā viņš kaut ko tādu varēja pateikt? Nu kā viņš varēja tā rīkoties? Apgalvo, ka tic Kristum, bet kā viņš tā?” Mēs ieraugām cits citā nepilnības, trūkumus un grēkus. Augstprātība, dusmas, ieļaunošanās, nepiedienīgi vārdi, ļauna rīcība un daudz kas līdzīgs. Luters saka: „Kristietis atrodas tapšanā...”

Kā tad īsti ir: mēs esam kristieši vai tikai topoši kristieši? Kristietis ir tas, kurš ir Kristus izglābts un pestīts. Ja tici Kristum kā Dieva sūtītam Glābējam, tad par savu izglābšanu nav jāšaubās ne mirkli. Tu tagad piederi Kristum un tādēļ arī saucies vārdā „kristietis”. Mūsu pestīšana ir pabeigta. Tai nekas nav jāpieliek klāt un nekas nav arī jānoņem nost. Kristus veikums mūsu izglābšanā ir nevainojami pilnīgs. „Žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem” (Ef 2:8–9).

Tā tava pestīšana ir pilnīga un pabeigta, bet pieaugšana Dievam tīkamā, svētā dzīvē gan vēl nav pabeigta. Te nu mums visiem darāmā ir ļoti daudz. Gluži kā Mārtiņš Luters raksta, mums vajadzēs lūgt, meklēt un klaudzināt, lai arī praktiskajā ikdienas dzīvē mēs kļūtu līdzīgāki Kristum. Pat lielais apustulis Pāvils par sevi raksta: „Brāļi, es nedomāju par sevi, ka esmu jau ieguvis, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi” (Flp 3:13–14). Izglābšanu Kristū viņš nešaubīgi ir ieguvis, bet Debesu valstības godība vēl jāsasniedz.

Kristū pestīta cilvēka zemes dzīves ceļš, cik Dievs mums katram to atvēlēs, ir pieaugšana svētā dzīvē. Bībelē patiesi nav sacīts tikai „žēlastībā jūs esat izglābti” (Ef 2:8), bet arī „topiet arī jūs svēti visās savas dzīves gaitās! Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo es esmu svēts!” (1Pēt 1:16). Pieaugšana svētumā prasa piepūli, un Dievs mūs no tās nav atbrīvojis. Apustuļu rakstītajās vēstulēs atrodam ļoti daudz aicinājumu un pamudinājumu raudzīties uz to, kādas domas domājam, kādus vārdus izsakām, arī uz to, kāda ir mūsu rīcība. Nevienam nav dota privilēģija sacīt: nekāds svētais jau neesmu un arī nebūšu. Kristum ticīgs cilvēks ir arī Kristum sekojošs cilvēks, un sekošana nozīmē neko citu kā vērot skolotāju un no viņa mācīties.

Kristum ticīgs cilvēks ir kļuvis par Dieva bērnu, un Dievam piederošs bērns iet svēttapšanas ceļu. To raksta arī apustulis Pāvils: „Jo jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess. Pārliecinieties, kas ir patīkams Kungam!” (Ef 5:8–10) Redzi, Dieva bērniem vajadzētu būt lielai interesei par to, kas ir patīkams Tam Kungam. Tā vajadzētu būt. Un tad, zinot, kas Kristum patīkams, ar gaišu un priecīgu sirdi, Svētā Gara svētību un atbalstu īstenot to arī dzīvē. Kristietis nestāv uz vietas un neslīd atpakaļ, bet, kā saka Luters, „atrodas tapšanā”. Šī tapšana nav nekas cits kā svēttapšana, pieaugšana svētīgā dzīvē. Ar savu labo kristīgās dzīves piemēru viņš pagodina Dievu un ir par svētību līdzcilvēkiem.

Lai Dievs dod, ka esam īsti, patiesi kristieši – ne tikai vārda pēc, bet arī savās domās, vārdos un rīcībā!