Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus.
Ebr 13:2

Mozus bauslībā Israēla tautai dotos likumus Dievs vairākas reizes papildina ar ļoti spēcīgu vārdu – „neaizmirsti” (5Moz 6:12; 8:11; 8:14, 9:7). Tas norāda uz atcerēšanos un uz laikiem pirms mūsu laika. Atcerēšanās ir pagātnes vārds, kas ietekmē šodienu. Vecajā Derībā Dievs aizvien atgādina Mozum par laiku, kad kalpība Ēģiptē pārtapa brīvībā, tuksneša nekuriene – bagātīgā mannā un trakojoša jūra atvērās kā ejams ceļš. To visu Dievs atgādina ar vārdiem: „Neaizmirsti Kungu, kurš tevi izveda no Ēģiptes zemes” (5Moz 6:12). Tas nozīmē, ka cilvēka atmiņa mēdz paslinkot un ar laiku izdzēš no mums lielākus vai mazākus notikumus, attiecības un pieredzi. Tomēr mūsos ir kādi dziļāki procesi, par kuriem Dievs vēlas rūpēties.

Mums katram ir gadījies aizmirst tuva drauga jubileju vai svinamus ģimenes svētkus. Dažkārt no galvas izkrīt nesen iepazītu cilvēku vārdi vai ieplānoti notikumi. Citiem vārdiem sakot, mūsos pietrūkst vietas visam, ar ko šī dzīve vēlas mūs piesātināt un aizņemt, un mēs daudz ko mēdzam aizmirst. Tāpēc jau kopš Vecās Derības laika cilvēkam tiek atgādināts pats vērtīgākais dzīves kodols – neaizmirsti Kungu! Tajā meklējams viss padoms, jēga un gudrība. Dzīves izdošanās ir atrodama uzticībā šiem vārdiem, gluži kā psalmā teikts: „Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis” (Ps 103:2). Vai arī kā Jaunajā Derībā noziedznieks pie krusta lūdzās: „Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā!” (Lk 23:42) Tas nozīmē, ka cilvēkam ticības procesi aizvien ir jāatgādina. Dievs to dara Vecajā Derībā un turpina Jaunajā. Viņš neatmet cerības mūs katru uzrunāt ar Evaņģēliju un vēsti par mūžību. Dievs ar Tēva sirdi atgādina un turpina ticības „sēju” (Lk 8:5) pasaulē.

Arī šī mēneša lozungā mēs lasām par atcerēšanos un neaizmiršanu. Apustulis atgādina par attiecībām starp cilvēkiem, jo mēs nevaram atcerēties un pastāvēt Dievā, bet aizmirst sev tuvākos. „Neaizmirstiet viesmīlību!” – šie vārdi mūs ieved attiecībās ar cilvēkiem. Kristīgā kopība nav iespējama bez nabagiem, slimajiem un negribētajiem.

Viesmīlības tēma atgādina par Jēzus sarunu kāda ievērojama farizeja namā (Lk 14:1–14). Tur mēs redzam, ka sēdēt pie galda ar cienītiem un izredzētiem viesiem ir daudz vieglāk nekā dalīt maizi ar tiem, kam nekā nav. Jēzus atbilde ir pārsteidzoša – ja rīkosies tieši šādi, „tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt”.

Maltīte ir tikai viena no viesmīlības formām; tās mūsu ikdienā ir ik uz soļa. Jēzus saruna aicina izvērtēt sirdi. Kas ir tie notikumi un attiecības, kurās es dzenos, lai paspētu pirmais? Vai man ir svarīgi būt visu pamanītam? Vai spēju būt mierā ar sevi, ja kādam tiek vairāk nekā man? Atbildes uz šiem jautājumiem daudz ko pasaka par mums un par to, vai atceramies un neesam aizmirsuši Kungu! Viesmīlība tikai tad ved uz pilnību, ja dodam tā, lai „kreisā roka nezina, ko labā dara” (Mt 6:3).

Ar viesmīlību mēs liecinām, ka spējam būt ne tikai kungi, bet daudz vairāk – kalpi. Liecinām, ka spējam lūkoties pasaulē ar Jēzus skatu un uzlūkot ikvienu cilvēku kā Dieva priekšā lielāku par mani. Viesmīlība ir dvēseles prasme, kas mums ir jāatgādina ar vārdu „neaizmirsti”. Pie dzīves ērtībām ātri pierod, un kārdinātāja vārdi „Mīli sevi!” piezogas ļoti klusi. Tomēr kārdinātājs jau kopš grēkā krišanas ir meistars uzrunāt cilvēku, nepasakot visu līdz galam. Viņš reizēm arī mūsos noklusē Dieva gribas sākumu: „Mīli savu tuvāko... kā sevi pašu” (3Moz 19:18). Tātad Dieva griba vispirms ir viesmīlība un tikai tad esmu es un manas vajadzības.

Centīsimies šo patiesību neaizmirst. Būsim vērīgi, lai pamanītu tos, kam „nav ar ko tev atlīdzināt”, lai caur viņiem mēs iemācītos patiesi mīlēt!