Jēzus .. sacīja: „Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!”
Jņ 20:21

Nav grūti iedomāties, ka vārds „miers” ir viens no visbiežāk dzirdētajiem vārdiem pasaulē, un tas ir ļoti novalkāts. Mūsdienās ir aizmirsta šī vārda patiesā jēga un vērtība. Ar „mieru” mēs visbiežāk saprotam kādu ārēju un iekšēju stabilitāti, līdzsvaru, ko nespēj izjaukt nekādi satricinājumi un pārbaudījumi. Mēs visi pēc tā ilgojamies, bet, rūpīgāk par to padomājot, atklājam, cik grūti mums pašiem ir saprast, kādu mieru mēs gribam. Kas ir tā dzīve, par kuru varam droši sacīt: „Esmu meklējis un atradis nesatricināmu mieru!”?

Par to domājot, jāsecina, ka mēs katrs vēl esam ceļā uz šādu mieru. Nav auglīgi pārvērtēt cilvēka spēkus un domāt, ka miers ir kā balodis, ko var notvert būrītī un tad kā miera zīmi izlaist brīvībā. Tā drīzāk ir liecība, ka mieru meklējam, nevis ka mums tas pieder. Ja domājam šādi, tad būtu jāiestājas tik ļoti gaidītajam mieram, kas apklusinātu visus pasaules ieročus. Tomēr tās ir un paliek tikai cerības un ilgas! Mēs varam visus pasaules baložus nosaukt par miera baložiem, bet mūsu karojošais un grēcīgais cilvēciskums ir un paliks tāds pats.

Daudz vairāk par miera baložiem mums ir jāmeklē īstā miera Avots. Tas pārsniedz pasaulīgi novalkātas frāzes un skaļus uzsaukumus. Īstā miera avots ir Dievā! Kā teicis kāds jaunāko laiku teologs un ticības aizstāvis: „Ja miers ir garīgs, tas ir spēcīgāks par spēcīgāko ieroci, kas nogalina kaujā.” Un tā ir patiesība – ir daudz grūtāk dzīvot ar mieru nekā nemitīgi stāvēt uz kara takas.

Lai mūsu mieru padarītu īstu, par redzamāko miera zīmi kļūst Lieldienas. Šī mēneša lozungs ir vārdi no garākas Jēzus sarunas ar saviem mācekļiem; tā ir viņu pirmā sastapšanās ar augšāmcelto Kungu. Mācekļi ir baiļu un neziņas varā. Viņiem tik ļoti trūkst miera, ka par vienīgo dzīves drošību kļūst aizslēgtas durvis. Un tad starp viņiem nostājas krustā sistais Skolotājs, Rabbi, viņu Aicinātājs – Mesija. Un paši pirmie vārdi baiļu un nemiera skartajiem mācekļiem ir „Miers jums!”.

Šajā brīdī sākas īstās Lieldienas – brīdī, kad Kristus uzrunā cilvēku ar piedošanu. Dieva miers vienmēr sākas ar piedošanu! Tā ir dziedinoša pieredze, kad savus mācekļus, kuri Ģetzemanē aizbēga nakts tumsā, Kristus pieņem atpakaļ bez naida un pārmetumiem. Lieldienas ir piedošanas svētki! Mācekļi domāja, ka dzīves mieru ir atraduši Kristus zīmēs un brīnumos. Vai nav vareni būt līdzās kāzās Kānā, pie Lācara kapa un paēdinot piecus tūkstošus! Tomēr tas ir ārējs, pārejošs miers, pie kura nedrīkst apstāties. Kāzu svinības Kānā pēc dažām dienām beidzās, atmodinātais Lācars pēc laika nomira un paēdinātie ļaudis atkal sajuta izsalkumu. Citiem vārdiem sakot, ārējs miers vienmēr ir pārejošs, tas no jauna rada izsalkumu, tas rada ne-mieru. To mācekļi saprata tikai Lieldienās, redzot savā vidū augšāmcelto Kristu, kurš viņus sveicināja ar nepārejošu klātbūtni un debesu mieru.

Šodien ticības un Baznīcas vēsts arī mūs vēlas tuvināt nepārejošam mieram, kas sākas ar vārdu „piedošana”. Bez piedošanas mūsu miers nav pilnīgs, un tam, ko Kristus iesēja mācekļos, jāturpina augt arī mūsos. Katrā dievkalpojumā mēs aizvien no jauna dzirdam vārdus „Miers jums!”, un šie vārdi ir ietērpti maizes un vīna zīmē – altāra sakramentā, kas aizvien mums atgādina, ka Dieva piedošana ir klātesoša. Krustā sistais ir nācis, nevis lai mūs tiesātu, bet lai dāvinātu ticībai jaunus spēkus, lai mūsu dzīves aizslēgtībā un ne-mierā dāvinātu īstu mieru. Un mums tas ir tik ļoti vajadzīgs, jo bez Dieva miera kristietība kļūst tikai pamācoša un norādoša. Bet Dievs gribēja citādi: lai kristīgajā draudzē vienmēr būtu piedošana – tāda, kas sākās ar Lieldienām un pirmajiem augšāmcelšanās vārdiem „Miers jums!”.