Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi.
Ef 4:32

Ceru, piekritīsiet, ka īsti laba un jauka dzīve ir tad, ja tajā valda laipnība un mīlestība. Laipnība nav mums iedzimta. Iedzimta drīzāk ir nelaipnība un mīlestības trūkums. Bībelē teikts, ka laipnība ir Gara auglis. Auglis ņem dzīvību no dzīva koka. Kokā tas aug un nobriest. Bībelē vairākos psalmos ir rakstīti vārdi „Tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi” (Ps 100:5).

Par to, ka Dievs ir laipns, mums nav jāšaubās. Viņa laipnības izpausme ir arī tā, ka Viņš steidzas pie mums, nelaipnajiem, lai izveidotu mūs par laipniem cilvēkiem. Dievs vēlas, lai mūsu dzīve būtu nevis mokas, bet labums un svētība. Pestītājs Jēzus nāca pasaulē un mira pie krusta arī tādēļ, lai mēs, nelaipnie, pārtaptu par laipniem cilvēkiem. Jēzus saka: „ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ 15:5)

Man ir droša pārliecība, ka īsts, patiess un neliekuļots laipnības auglis nobriest vienīgi ciešā vienotībā ar Jēzu. Apustuļa Pāvila vēstulē Titam lasām: „Kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” (Tit 3:4–5)

Jēzus mūs izglābj no nelaipnības grēka gluži tāpat kā no jebkura cita grēka. Mums ir dota žēlastība Svētā Gara darba rezultātā iegūt laipnību, kam pēc Dieva gribas jākļūst arvien pilnīgākai, gluži kā nobriestošam auglim.

Iespējams, kādreiz esam domājuši: man šķiet, ka esmu citus mīlošs cilvēks. Tomēr vai patiesi tāds esmu? To labi var pārbaudīt pēc Bībelē rakstītā. Apustulis Pāvils draudzei Korintā raksta, ka „mīlestība ir laipna” (1Kor 13:4). Ļoti praktiski: tas, vai esam laipni, parāda, vai mūsu vārdi, ka mīlam, ir ticami. Domāju, ikviens piekritīs, ka bez laipnības un mīlestības neviena jauka un svētīga kopība nevar pastāvēt. Tāpēc arī apustulis Pāvils raksta kristiešiem tik svarīgo atgādinājumu: „Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi” (Ef 4:32). Nebūdami laipni, mēs ne tikai apbēdinām citus, bet arī aplaupām paši sevi. Ar sirdi, kurā nemājo laipnība un no kuras neizplūst laipnība, ir grūti dzīvot. Kaut kā jau dzīvot var, bet nebūs gaiši, priecīgi un svētīgi.

Savu atklāto sludināšanu ļaudīm Jēzus reiz iesāka ar vārdiem: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mt 4:17) Atjaunošanās vienmēr sākas ar dziļu un patiesu grēknožēlu. Daudz ir to, kam steidzami vajadzētu zemoties lūgšanā Kristus priekšā, lūdzot un saucot: „Kungs, piedod man manu nelaipnības grēku, svaidi mani ar Tavu Garu, lai kļūstu par neliekuļoti laipnu cilvēku!”

Jā, vienīgi Jēzus visas mūsu sirds un dzīves drausmīgās mīnus zīmes pārvērš brīnumainās, dievišķās plus zīmēs, bet vienmēr arī mums ir jāgrib, lai tas notiktu. Ir jāļaujas Viņa glābjošajam darbam.

Neaizmirsīsim arī no sirds pateikties par to, ka Dievs pret mums ir bijis ļoti laipns! Ja Viņš tāds nebūtu, mēs sen jau būtu zuduši.

Novēlu visiem piedzīvot daudz prieka, daloties citam ar citu patiesā, neliekuļotā laipnībā!