Jēzus saka: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos. Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.”
Jņ 15:13–15a

Mīļā draudze, šogad mēs domāsim par tēmu „Attiecības ar Dievu”. Iesāksim ar Jēzus sacītajiem vārdiem: „Jūs esat Mani draugi.”

Draudzība ir viena no vērtīgākajām dāvanām cilvēka dzīvē. Patiesa draudzība ir dārga un nepelnīta dāvana. Domāju – katra cilvēka sirdī ir ilgas pēc patiesas draudzības. Sirds saka priekšā, ka draudzība ir kas īpašs. Tā ir nodošanās otra labā, kopīgs ceļš gan priekos, gan bēdās. Patiesa draudzība ir brīvprātīga. Tās ir attiecības, kurās varam būt atklāti un vienlaikus augt.

Salamana pamācībās lasām: „.. draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei.” (Pam 27:9) Salamans arī ir paudis, ka draugs neslēpj patiesību, jo liekuļošana un glaimi savam tuvākajam ir kā tīkli (Pam 29:5). Mūsdienās bieži dzirdam pretēju aicinājumu: neteikt visu, lai saglabātu attiecības. Vai tas patiesībā neskan šādi: „Es vairāk mīlu sevi un uztraucos par sevi, tāpēc pietaupīšu šo grūto ceļu, lai man tas kopā ar „draugu” nav jāiet”? Glaimi un puspatiesība ir lamatas, kas neļauj pieaugt un neļauj piedzīvot patiesu draudzību.

Vai nav tā, ka mūsu sirds ilgojas pēc drauga, kas teiktu patiesību un būtu gatavs grūto ceļu iet kopā? Vai sirds neilgojas pēc tāda drauga, pie kura varam nākt un droši atklāt visu, kas sirdī, un tapt dziedināti? Trīsvienīgais Dievs. Viņā ir šīs mīlestības pilnās attiecības, un mūsu sirds ilgojas pēc atjaunotām attiecībām ar Dievu. 1. Mozus grāmatas 3. nodaļā lasām, ka Dievs Ēdenes dārzā pastaigājas, un vārds „pastaigāties” ietver sevī arī nozīmi „kopīgi pavadīt laiku”. Grēks Ādamu un Ievu nošķīra no Dieva un draudzības ar Viņu, bet Dievs nemitējās viņus meklēt un deva apsolījumu par glābēju.

„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” Pie Golgātas krusta Jēzus atdeva savu dzīvību, lai izglābtu grēciniekus. Jēzus rokas pie krusta ir plaši atvērtas un gaida ikvienu, kas ticībā tveras pie Viņa. Jēzus saka: „Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jņ 6:37) Mācekļi, kas Jēzu pameta, aizvien redzēja mīlestībā plaši atvērtas rokas: „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1Jņ 1:9)

Jēzus Kristus ir uzticams un savus draugus neatstāj. Ieklausies, cik drošās rokās esam likti! Jēzus saka: „Es tām [savām avīm] dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.” (Jņ 10:28)

Kad esam sadraudzībā ar Jēzu, Viņš pavēl, lai mēs cits citu mīlētu. Apžēloti un mīlestību saņēmuši, mēs tiekam sūtīti nest šo vēsti tālāk kā draugi, kas ir gatavi ar savu dzīvi kalpot citiem.