Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja:"Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt." Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt. Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt. Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā. Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās. Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas. Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt. Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās:"Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat." Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām. Izvedis viņus ārā, tas lūdza:"Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?" Viņi sacīja:"Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts – gan tu, gan tavs nams." / Apustuļu darbi 16:20-31 /