Un,redzi,Jeruzālemē bija kāds vīrs,vārdā Simeons,un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis,ka viņš nāvi neredzēs,pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto.Gara vadīts, viņš nāca templī,un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā,kā tu esi sacījis,jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu,ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu,kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “ Redzi,viņš ir likts,lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies,– tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca,un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu,un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. / Lukas 2 : 25-38. /