Jehošāfāts kopā ar Jūdas un Jeruzālemes sapulcētajiem nostājās Kunga namā, jaunā pagalma priekšā, un sacīja: “Kungs, mūsu tēvu Dievs! Vai tu neesi debesu Dievs, kas valdi pār visu tautu valstīm? Tev ir spēks un vara! Nav tāda, kas stāv tev līdzās!  Vai tu neesi mūsu Dievs, kas izdzini no šīs zemes tās iemītniekus tavas tautas Israēla priekšā un devi to Ābrahāma dzimumam, kas iemīlējis tevi uz mūžiem! Viņi tur apmetās un cēla svētvietu tavam vārdam, sacīdami: ja mūs ķers ļaunums, sodības zobens, mēris vai bads un mēs nostāsimies šī nama un tavā priekšā, jo tavs vārds mājo šajā namā, un mēs piesauksim tevi savās bēdās, tad tu uzklausi un glāb mūs!  Un, redzi, Āmona, Moāba un Seīra kalnu iemītnieki, caur kuru zemi tu neļāvi iet Israēlam, kad tas nāca no Ēģiptes zemes, un tas tiem pagāja garām, tos neiznīcinājis, redzi, tie nāk, lai atmaksātu mums, lai padzītu mūs no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā! Ak, mūsu Dievs! Vai tu tos netiesāsi, jo mums nav spēka pretoties šim milzīgajam pulkam, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko darīt, raugāmies vienīgi uz tevi!” / 2. Laiku 20:5-12 /