Varbūt kāds jautās: kā var mirušie augšāmcelties? Kādā miesā viņi nāks? Bezprātīgais, ko tu sēj, tas netop dzīvs, pirms tas nemirst. Ko tu iesēj, nav tā miesa, kas būs, bet ir tikai sēkliņa, vai nu tas būtu labības grauds, vai kas cits. Bet Dievs piešķir tai miesu pēc savas gribas, dodot katrai sēklai tai piederīgo miesu. Ne visiem tāda pati miesa, citāda ir cilvēkam, citāda – dzīvniekiem, citāda – putniem, citāda – zivīm. Ir gan debess ķermeņi, gan zemes ķermeņi, un citāda godība ir debess ķermeņiem un citāda – zemes ķermeņiem. Citāds spožums ir saulei un citāds – mēnesim, un citāds spožums ir zvaigznēm, jo zvaigzne no zvaigznes atšķiras pēc spožuma. Tāpat arī mirušo augšāmcelšanās – sēts top iznīcībā, bet augšāmceļas neiznīcībā. Sēts top negodā, bet augšāmceļas godībā. Sēts top nespēkā, bet augšāmceļas spēkā. Sēta top dabīga miesa, bet augšāmceļas garīga miesa. Jo kā ir dabīga miesa, ir arī garīga miesa.   Tā ir arī rakstīts: pirmais cilvēks Ādams tapa par dzīvu būtni, pēdējais Ādams tapa par Garu, kas dara dzīvu. Taču pirmais nav garīgais, bet dabīgais – garīgais ir pēc tam. Pirmais cilvēks ir no zemes pīšļiem, otrs cilvēks – no debesīm. Kāds ir šis cilvēks, kas no zemes, tādi paši ir tie cilvēki, kas no zemes. Kāds ir cilvēks, kas no debesīm, tādi paši būs tie cilvēki, kas no debesīm. Tāpat kā mēs valkājam zemes cilvēka izskatu, tā mēs arī valkāsim debess cilvēka izskatu. Brāļi, to es jums saku: Dieva valstību nevar iemantot miesa un asinis, tāpat kā iznīcīgais neiemanto neiznīcīgo. / 1. korint. 15:35-50 /