Tavā rokā es nododu savu garu – tu esi izpircis mani, Kungs, patiesības Dievs! Es nīstu tos, kas vēršas pie nīcīgiem elkiem, uz Kungu es paļaujos. Es līksmošu un priecāšos par tavu žēlastību – tu ieraudzīji manu postu, tu pamanīji manas ciešanas! Tu mani nedevi naidnieka rokā, man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk. Žēlo mani, Kungs, jo man grūti – bēdu saēstas manas acis, mana dvēsele un mana miesa. Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve, un mani gadi nopūtās paiet, mana grēka dēļ izsīkst mans spēks un mani kauli izdēd. Visiem naidniekiem es par apsmieklu un kaimiņiem par slogu, par biedēkli saviem paziņām – kas redz mani uz ielas, bēg no manis! Kā mironis esmu izmests no sirds, esmu kā aizsviests trauks. Daudzus es dzirdu čukstam: briesmas visapkārt, – sadevušies tie kopā pret mani, sazvērējušies atņemt man dzīvību! Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, es saku: tu esi mans Dievs! Tavā rokā ir mani laiki – glāb mani no naidnieku rokas un maniem vajātājiem! Liec savam vaigam atmirdzēt pār tavu kalpu, savā žēlastībā atpestī mani! / Ps. 31:6-17 /