Un, redzi, Kunga eņģelis nostājās blakus, un gaisma apspīdēja visu telpu. Eņģelis, piebakstījis Pēterim sānos, modināja to, sacīdams: “Celies ātri!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām. Eņģelis sacīja: “Sajozies un apauj sandales!” Un viņš tā darīja. Tad eņģelis saka viņam: “Apvelc virsdrēbes un nāc man līdzi!” Viņš izgāja tam līdzi, bet nesaprata, ka notikums ar eņģeli ir īstenība. Viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši cauri pirmajai sardzei un cauri otrajai, viņi iznāca pie dzelzs vārtiem, kas ved uz pilsētu, un tie viņiem atvērās paši no sevis. Kad viņi bija nogājuši vienu kvartālu, eņģelis pēkšņi viņu pameta. Pēteris atguvies sacīja: “Tagad es patiesi zinu, ka Kungs ir sūtījis savu eņģeli un izrāvis mani no Hēroda rokām un no visa tā, uz ko gaidīja jūdi.” To apzinājies, viņš devās uz Marijas māju, kas piederēja Jāņa, saukta arī par Marku, mātei. Tur bija sapulcējušies daudzi ļaudis un lūdza Dievu. Viņš pieklauvēja, un pie vārtu durtiņām pienāca kalpone, vārdā Rode, lai apjautātos, kas tur ir. Pazinusi Pētera balsi, viņa, vārtus neatvērusi, priecīga ieskrēja iekšā un paziņoja, ka pie vārtiem stāv Pēteris. Bet tie viņai sacīja: “Tu esi jukusi!” Taču viņa neatlaidās – tā tiešām esot. Tad viņi sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.” Bet Pēteris joprojām klauvēja. Tie, atvēruši durvis, ieraudzīja viņu un pārbijās. Mādams ar roku, lai viņi apklust, viņš izstāstīja tiem, kā Kungs izvedis viņu no cietuma. Tad viņš piekodināja: “Pavēstiet to Jēkabam un brāļiem!” – un devās prom uz citu vietu. / Ap.d. 12:7-17 /