Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; un savējos, kurus viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, viņš mīlēja līdz galam. Mielasta laikā, kad velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, jau bija ielicis sirdī nodomu viņu nodot, Jēzus, zinādams, ka Tēvs viņa rokās bija nodevis visu un ka viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja. Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas, un slaucīja tās linu drānā, ko viņš bija apsējis. Tad viņš nāca pie Sīmaņa Pētera. Tas viņam sacīja: “Kungs, tu mazgāsi man kājas?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu tagad nezini, ko es daru, bet pēc tam sapratīsi.” Pēteris viņam sacīja: “Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” Sīmanis Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus sacīja: “Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs. Un jūs esat tīri, bet ne visi.” Jēzus zināja, kurš viņu nodos, tādēļ viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad viņš tiem kājas bija nomazgājis, viņš atkal apvilka savas virsdrēbes un apsēdies tiem sacīja: “Vai jūs saprotat, ko es jums esmu darījis? Jūs mani saucat: Skolotājs un Kungs – un pareizi sakāt, jo tas es esmu. Ja nu es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad pienākas, ka arī jūs cits citam kājas mazgājat. Jo es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā es esmu darījis. / Jāņa 13:1-15 /