Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, tādēļ gaidīšu viņu. Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē; labi ir klusējot gaidīt palīdzību no Kunga. Labi vīram, kas jūgu jaunībā nes, lai sēž klusējot viens, jo tas viņam uzlikts, lai skūpsta pīšļus – varbūt ir cerība! Lai vērš sitējam vaigu, lai atēdas kauna, – jo neba uz mūžu novērsies Kungs. Kaut skumdina – apžēlosies, jo liela tam žēlastība, jo ne ar vieglu sirdi viņš apspiež, skumdina cilvēka dēlus! Kad min kājām visus zemes gūstekņus, kad sagroza vīra tiesu Visuaugstākā priekšā, kad cilvēku pieviļ strīdā – vai Kungs neredz? Kurš liek – un tā notiek! – ja ne Kungs tā pavēl? Vai ne no Visuaugstākā mutes iziet ļauns un labs? Ko gaužas dzīvais? – viņš vīrs savos grēkos. Lai pārbaudām mūsu ceļus un meklējam – un atgriežamies pie Kunga. / Raudu dz. 3:22-40 /