Dāvida psalms.
Kungs – mana gaisma un mans glābiņš,
no kā man bīties?
Kungs – manas dzīvības patvērums,
no kā man baiļoties?
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu,
mani pretinieki un naidnieki, –
tie paklūp un krīt!
Kaut apmetīsies pret mani karapulks –
mana sirds nebīsies,
kaut celsies pret mani karš –
arī tad es paļaušos.
Vienu izlūdzos no Kunga,
no tā es neatkāpšos, –
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu,
kaut raudzītos Kunga jaukumā
un taujātu viņu templī.
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā,
viņš slēps mani savas telts slēpnī,
klintī viņš mani cels.
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani,
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus,
dziedāšu un spēlēšu Kungam.
Uzklausi, Kungs, manu balsi,
kad saucu, žēlo mani un atbildi man!
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! –
Tevi es meklēju, Kungs. / Ps.27:1-8 /
